Kas jāzina un jāievēro, ja vēlies nakšņot teltī pie dabas; neuzmanība kādam var būt pat letāla

“Likumam un Taisnībai” raksta Gatis no Cēsīm: “Nelielā kompānijā nolēmām sagaidīt Jāņus ar nakšņošanu teltīs jūras malā. Uzbūvējām divas teltis, bet tad uzradās vides inspektors un visai agresīvā tonī lika mums tās novākt. Ejot pa taku līdz jūras malai, gan nekādas aizlieguma zīmes pa ceļam neredzējām. Kā tad īsti ir, vai pie jūras teltis drīkst celt vai tomēr ne – mūsu draugi citā vietā Jāņu rīta saullēktu izbaudīja bez jebkādām problēmām.”

Der ievākt informāciju

Pirms doties nakšņot brīvā dabā uz noskatīto vietu, vienalga, vai tā ir pļava, ezera krasts vai jūras piekraste, vispirms būtu jānoskaidro, kas šī ir par teritoriju. Ir jāuzzina, kam konkrētā teritorija pieder, vai uz to neattiecas kāds dabas liegums – tas var ļoti mainīt izmantošanas noteikumus. To var izdarīt, izmantojot dažādus interneta resursus vai apvaicājoties konkrētās teritorijas pašvaldībā.

Uzvedību jūras piekrastē reglamentē Aizsargjoslu likuma 36. pants, kurā skaidri teikts: “...aizliegts novietot teltis ārpus šim nolūkam iekārtotām vai norādītām vietām bez saskaņošanas ar zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju.” Aizliegts arī kurt ugunskurus ārpus šim nolūkam iekārtotām vietām, izņemot gadījumus, kad jāiznīcina sausie, vēja izgāztie vai lauztie koki un slimību vai kaitēkļu invadētie materiāli.

Papildus jāņem vērā, ka savi saistošie noteikumi var būt arī katrā konkrētajā pašvaldībā, un tie mēdz pamatīgi atšķirties.  Piemēram, Rīgā aizliegts mitināties sabiedriskās vietās, ar to domājot gan mežu, gan pludmali, gan pilsētas parkus. Faktiski tas nozīmē, ka galvaspilsētā drīkst celt teltis tikai privātīpašumu teritorijā vai speciāli tam iekārtotās vietās.

Jāuzmanās no dabas liegumiem

Ir pašvaldības, kurās nekādu ierobežojumu faktiski nav, taču te arī jāatceras, ka visai lielas piekrastes teritorijas iekļautas dažādos dabas liegumos un tur kaut ko drīkst darīt tikai pēc saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi.

Šīs teritorijas vizuāli var atpazīt pēc zīmes, kurā ir attēlota balta ozollapa uz zaļa fona, un parasti tur būs arī informatīvais stends ar informāciju par aizsargājamiem augiem un faunas pārstāvjiem.

Šādā vietā atļautās  darbības nosaka Ministru kabineta noteikumi, kas ir kopēji visām aizsargājamām teritorijām. Turklāt daudziem šādiem liegumiem vai īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, atkarībā no tā, kas konkrēti tiek sargāts, ir izstrādāti arī individuālie noteikumi.

Piemēram, putnu ligzdošanas laikā pie Gaujas ietekas jūrā konkrētās zonās cilvēkiem vispār aizliegts spert savu kāju. Visstingrākie noteikumi ir dabas rezervātos un nacionālajos parkos – tur ar jebkādu transporta līdzekli ir atļauts pārvietoties  tikai pa norādītajiem maršrutiem un nobraukt no tiem aizliegts. Arī tur teltis drīkst celt tikai īpaši norādītās vietās, ja tādas ir (rezervātos tādu nav), taču makšķerēt, sēņot un ogot drīkst (bet ne rezervātos) – tiesa gan, aizliegti jebkādi ogu lasīšanas palīglīdzekļi jeb tā saucamās liekšķeres. Tas gan faktiski attiecas tikai uz vietējiem iedzīvotājiem.

Līdzīgi aizliegumi pastāv arī biosfēras rezervātos un dabas liegumos, tādēļ katrā atsevišķā gadījumā jāpainteresējas par aktīvās atpūtas iespējām šajās vietās. Var būt arī tā, ka telti celt atļauts, bet kategoriski aizliegts kurināt ugunskuru, par ko sods var būt visai pamatīgs.

Prakse gan rāda, ka šie aizliegumi jūras krastā itin bieži tiek pārkāpti, tādēļ var ņemt vērā šādu ieteikumu. Ja nu ļoti gribas jūras krastā pārnakšņot, tad telti labāk celt tīrās smiltīs, maksimāli tuvu ūdenim – parasti aizsargājama ir zemsedze, un, ja to nesabojāsiet, ir vismaz cerība no naudas soda izvairīties. Otrs ieteikums – siltā laikā var izmantot arī guļamtīklus.

Mežā izvēles brīvība ir lielāka

Meža likuma 5. panta 1. daļa par tiesībām uzturēties mežā nosaka: “Fiziskām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi un ja tajā nav ierīkotas speciālas nozīmes plantācijas vai iežogotas teritorijas dzīvnieku turēšanai nebrīvē un aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Transportlīdzekļus atļauts lietot tikai, pārvietojoties pa ceļiem un dabiskām brauktuvēm. “

Šā panta 2. daļā teikts: “Fizisko personu uzturēšanos un brīvu pārvietošanos mežā var ierobežot tā īpašnieks vai tiesiskais valdītājs.” Tādā gadījumā gan mežam jābūt norobežotam ar pārskatāmiem brīdinājuma uzrakstiem. Ir vēl iespēja, ka personu pārvietošanās tiek ierobežota ugunsdrošības interesēs vai gadījumā, ja tur ir aizsargājama dabas teritorija vai liegums.

“Latvijas valsts mežu” (LVM) teritorijās, ja vien tās nav aizsargājamas, celt telti un pārnakšņot atļauts jebkurā vietā, tomēr ievērojot vispārpieņemtās uzvedības normas. Gadījumā, ja vienā vietā plānots dzīvot ilgāk par nedēļu vai to plānots darīt vairāk nekā 50 cilvēku grupā, tad gan jāinformē LVM.

LVM teritorijās ir vairāk nekā 300 iekārtotu atpūtas vietu ar iespēju celt teltis un kurināt ugunskurus, un par tām var interesēties gan uzņēmuma mājaslapā, gan mobilajā lietotnē LVM GEO.

No privātiem mežiem pieredzējuši dabas tūristi iesaka tomēr izvairīties, jo īpašniekam ir visas tiesības apmeklētājus izraidīt, bet atteikuma gadījumā lietot arī pārliecināšanas līdzekļus, ieskaitot policijas izsaukšanu.

Trauslā tauvas josla

Tauvas josla, kurā brīvi var uzturēties makšķernieki un atpūtnieki, ir noteikta Zvejniecības likumā – tās platums pie publiskajiem ūdeņiem ir 10 metri, pie citiem iekšzemes ūdeņiem (arī privātpersonām piederošiem) četri metri, bet pie jūras pat 20 metru. Šo attālumu mēra no normālās ūdenslīnijas, bet gar stāviem krastiem no krasta nogāzes augšmalas. Izņēmums, kad tauvas josla netiek noteikta, ir tikai gadījumā, ja visa ūdenstilpe un zeme ap to pieder vienam īpašniekam.

Civillikuma 1. pielikumā atrodams visu valsts publisko ūdeņu saraksts, un tajā ir ietverti 207 ezeri un 42 upes, kas atrodas valsts īpašumā. Tiesa gan, ļoti daudzi privāto zemju īpašnieki uzskata par savām svētām tiesībām arī gar publiskām ūdenstilpēm sabūvēt žogus, ierobežojot piekļuvi. Likumā noteikts, ka pašvaldībām, ierīkojot celiņus, ik pēc kilometra ir jānodrošina piekļuve pie publiskajiem ūdeņiem – cīņa par to notiek, taču diemžēl visai kampaņveidīgi. Īpaši aktuāli tas ir ap Pierīgas ezeriem un gar Daugavu, kur uz visiem celiņiem ir saliktas nelikumīgas aizliegumu zīmes.

Ja ūdeņi nav publiski, teorētiski zemes īpašnieks var neļaut šķērsot savu zemi, taču, ja izdodas piekļūt tauvas joslai no ūdens puses, četri noteiktie metri ir jūsu rīcībā.

Ko drīkst darīt tauvas joslā? Sauļoties, peldēties un makšķerēt, veikt citas aktivitātes. Ja zeme pieder valstij vai pašvaldībai un ja nav kādu konkrētu ierobežojumu, tad tur drīkst uz ilgāku laiku piestāt ar laivu un būvēt arī telti. Ja šī zeme ir privātīpašums, tad telts būvēšana un ugunskura kurināšana gan jāsaskaņo ar zemes īpašnieku. Ar mehāniskajiem transporta līdzekļiem pa tauvas joslu braukt nedrīkst, taču uz divriteni tas neattiecas.

Jāatceras, ka neviens nedrīkst jūs dzīt prom to tauvas joslas vai par atrašanos tajā prasīt samaksu. Protams, arī pašiem ir jāievēro minētās prasības un elementārās uzvedības normas – pretējā gadījumā zemes īpašnieks var izsaukt policiju.

Kā pareizi izvēlēties telts vietu

Lai arī kur jūs izvēlētos iekārtot vietu nakšņošanai, dažas lietas vajadzētu ņemt vērā.

Vispirms vēlams atrast maksimāli līdzenu zemes virsmu un tās platībā novākt visus traucējošos priekšmetus – pat viens čiekurs zem muguras spēj sabojāt visu naktsguļu. Zem telts var paklāt arī nelielus koka zarus. Vilinošo iespēju gulēt uz mīkstām sūnām labāk neizvēlēties, jo tās parasti satur daudz mitruma. Nevajadzētu telti celt taciņu un celiņu tiešā tuvumā, jāapskatās, vai tuvumā nav skudru pūznis. Nevajadzētu arī telti celt kādā dabiskā ieplakā vai nogāzes tuvumā – ja līs stiprs lietus, tas stipri var sarežģīt dzīvi.

Mežā zem kokiem vienmēr nakšņošana būs jaukāka, jo mazāks būs vējš un rīta rasa. Arī tieši blakus ūdenstilpei būs drēgnāks un vēsāks. Galvenais ir atcerēties – ja telts ir kaut nelielā slīpumā, jānoguļas tā, lai galva būtu augstāk nekā kājas.

Atpūtnieku dēļ miris ērgļu mazulis

Atpūtnieku apmetne neatļautā vietā, iespējams, izraisījusi retā klinšu ērgļa (Aquila chrysaetos) mazuļa bojāeju Kurzemē.

Šis ir viens no retākajiem Latvijā ligzdojošajiem plēsīgajiem putniem, to skaits nepārsniedz desmit pārus.  Kurzemē zināmi tikai trīs pāri, no kuriem divi ligzdo uz mākslīgi veidotiem ligzdu pamatiem.

Vienā ligzdā novērošanas kamera bija fiksējusi mātīti, kas sildīja nesen šķīlušos, vēl pūkainu mazuli. Diemžēl ligzdas tuvumā apmetušies atpūtnieki, kas aizbaidīja mātīti, un pēc ilgstošas prombūtnes mazulis miris.

Ornitologs, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Jānis Ķuze skaidro, ka pavasarī un vasaras sākumā purvos ligzdojošos putnus cilvēku klātbūtne ietekmē īpaši nelabvēlīgi, jo purva klajajā ainavā tuvošanās ligzdai ir pamanāma no ļoti liela attāluma.

Kalnos klinšu ērgļi ligzdo uz karnīzēm klinšu sienās, bet Latvijā ligzdas būvē vecos kokos lielos augsto purvu masīvos. Putni ir ļoti jutīgi pret traucējumu ligzdošanas sezonā, jo īpaši tās sākumā – no marta līdz maijam.

Ir novērots, ka, cilvēkam esot vēl vairāk nekā puskilometra attālumā, klinšu ērglis pametīs ligzdu un atgriezīsies tajā, kad cilvēks būs pametis ligzdas apkārtni. Tieši tādēļ nepieciešams stingri ievērot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās noteiktos ierobežojumus un pārvietoties tikai pa īpaši iekārtotiem maršrutiem.

“Diemžēl Kurzemes klinšu ērgļu pāris zaudēja mazuli īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, kura izveidota tieši šīs sugas saglabāšanai,” teic DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte.

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās nometnes var ierīkot tikai tam paredzētās vietās, kas jau aprīkotas ar ugunskura vietām. Tādēļ pirms došanās dabā jāpārliecinās par konkrētās teritorijas statusu, zonējumu un atļauto darbību nosacījumiem. To ir ērti izdarīt vietnē Daba.gov.lv. Jautājumu gadījumā ikviens aicināts vērsties pie DAP darbiniekiem.

Latvijā ir izveidotas 658 īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, tās iedala astoņās kategorijās – nacionālais parks, biosfēras rezervāts, dabas parks, aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegums, dabas rezervāts, dabas piemineklis-aleja, dendroloģisks stādījums, ģeoloģisks vai ģeomorfoloģisks objekts un aizsargājama jūras teritorija.

DAP ir izveidojusi un uztur aptuveni 700 dažādu dabas apskates objektu – laipas, torņus, takas, atpūtas vietas un citus objektus, kas vienkopus aplūkojami pārvaldes uzturētajā tiekamiesdaba.lv un mobilajā aplikācijā Dabas tūrisms.