Mazi bērni vislabāk saprot mākslu, arī vissarežģītāko. Saruna ar mākslas projektu kuratori Daigu Rudzāti

Dziesmu un deju svētkos pulcējas tūkstoši, lai savienotos mūzikas maģijā. Laikam vizuālās mākslas pārstāvjiem nav iespējas, varbūt arī nepieciešamības pēc šādas saliedēšanās, jo Jelgavas smilšu skulptūru festivāls noteikti neskaitās.

Manuprāt, vienmēr – un tagad jo īpaši – māksla ir joma, kas vērsta uz sinerģijām, un ir bijuši mākslas notikumi, piemēram, performances, kurās iesaista desmitiem cilvēku, notiek sadarbība starp māksliniekiem un mūziķiem.

Protams, tas nav Dziesmu svētku mērogs, bet arī Cēsu Mākslas festivālā pirms diviem gadiem notika skaņas un kustības izrāde Danse macabre, kuras idejas autori bija komponists Edgars Mākens un mākslinieks Krišs Salmanis. Jūnijā Arterritory organizēja pianista Reiņa Zariņa un gleznotājas Marilēnas Šiltkampas performanci ar atsauci uz Igora Stravinska baletu Svētpavasaris.

Ne tik lielā mērogā un ne ar tādu vērienu kolektīvā radīšana notiek arī vizuālajā mākslā, kas tad kļūst par starpžanru, taču es ceru, ka enerģētiskais nospiedums ir gana spēcīgs. Tas vienmēr rodas no lielas cilvēku kopāsanākšanas ar vienotu mērķi un vēlēšanos pēc saplūsmes, kas asociējas ar mākslas, arī dzejas un mūzikas spēku.

Mēs bieži sadalām pa kastītēm – nopietnā mūzika, vieglais žanrs, vēl tāds žanrs, modernā māksla –, tāpēc ka cilvēki nav gatavi ļauties sarežģītai mākslai vai mūzikai. Runa jau nav par to, ko es tur saprotu vai nesaprotu. Patiesībā tu saproti visu, bet visu nosaka tava atvērtība. Protams, prāts ir pozicionēts uz to, ka tu jau zini, kas tieši tev patiks, bet trūkst vēlmes doties piedzīvojumā.

Doties iekšā nezināmajā. Esam programmēti paņemt pazīstamo, jo tas sola drošību, kas cilvēkiem vajadzīga visos līmeņos. Bet, ja mēs ļautos, sarežģītie mūzikas un mākslas projekti iegūtu vairāk skatītāju, kas ir ļoti svarīgi šo jomu profesionāļiem, lai nodotu savu vēsti. Katrs no elementiem, kas veido kultūru, ir instruments, lai dzīvi padarītu skaistāku, labāku… Iir dzirdētas šādas spārnotas frāzes, bet uz to var paraudzīties arī kā uz terapeitisku un intelektuālu rīku, kas palīdz sakārtot garīgo pasauli.

Vai problēma nav tajā, ka mākslas valodu nemāca skolā?

Ir tēlotājmākslas stundas, kultūras vēsture. Izglītība, protams, ir visa sākumpunkts. Jo ātrāk, jo labāk – šādiem cilvēkiem ir spēcīgāk attīstīta intuīcija, kas ļauj sajust mākslas bezgala daudzos slāņus. Striktu programmu vietā, kas liek zīmēšanas stundās veidot kolāžas vai ko tamlīdzīgu, skolotājiem būtu jādod lielāka brīvība, lai kolāžas vietā vestu uz muzeju, kur bērni varētu noķert mākslas brīnumu.

Kā mēs zinām, mazi bērni vislabāk saprot mākslu, arī vissarežģītāko, un viņiem vismazāk vajadzīgs skaidrojums, kas tur ir vai kā tur nav. Izglītība ir visa sākums, lai veicinātu kreatīvo domāšanu, kas nepieciešama visās dzīves jomās. Ir teiciens, ka tu esi tas, ko tu redzi vai dzirdi, un, ja skolā sāksim nodarbināt bērnu prātus, tad ir garantija, ka izaugot tā viņiem kļūs par dzīves nepieciešamību.

Vienmēr ir vēlēšanās, lai mākslas baudītāju būtu vairāk, un pēcpandēmijas periodā apmeklētāju skaits muzejos ir audzis. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā brīvdienās pat jāstāv rindā, lai tiktu pie biļetes, bet akmens jāmet mākslas profesionāļu laukā, kas brīžam ir aroganti, nenodarbojas ar skaidrošanu. Tā ir abpusēja sinerģija.

Protams, ir dogmatiski pieņēmumi, piemēram, ka muzejos jāvalda klusumam un bērniem jāuzvedas ļoti rātni. Bet kāpēc? Ir labi, ja bērns ar vecākiem jutīsies ērti  muzejā. Protams, viņam netiks atļauts darīt pilnīgi visu, piemēram, aiztikt mākslas darbus ar rokām; vecākiem tas būtu jāizskaidro. Ja bērns jutīsies piederīgs šai videi, augs mākslas skatītāju loks. Ir arī daudz interaktīvu darbu, kas paredzēti mijiedarbībai ar cilvēku. Katrai situācijai taču ir savi noteikumi, kurus ieaudzina arī caur mākslu un intuitīvu sajušanu.

Bērni un māksla… Kā ar skandalozo Kristiana Brektes murāli, kas izraisīja plašu rezonansi, biedinot ar tā postošo ietekmi uz bērnu psihi?

Skaidrojams vai nē – tas atkarīgs no mākslas darba. Brektes gadījumā runa bija par Džemmas Skulmes zīmējumiem, kas vairs nav laikmetīgā māksla, bet hrestomātija. Man ir jautājums – vai kailā sieviete, kas redzama šajā Brektes pārnestajā murālī, ir kaut kas tik ļoti amorāls, no kā vecākiem būtu jāsargā savi bērni? Tā nebija nedz pornogrāfija, nedz kas tamlīdzīgs, tāpēc man nav saprotams šis stress un apvainojums, ka te būtu kas nepiedienīgs.

Protams, ir jākomunicē par murāli, kuru tu uzliec uz sienas, sevišķi, ja tā ir skola, un te ir mūžsenais jautājums par uzskatu, ka kails cilvēks ir kaut kas neķītrs. Tad var nonākt līdz absurdam, ka Floridas štatā atlaiž skolotāju, kura stundās rāda Mikelandželo kailo Dāvida statuju, taču diez vai tas būtu tas mērķis, uz kuru mēs kā demokrātiskas sabiedrība vēlamies virzīties. Ir reizes, kad mākslā izmantoti vardarbības instrumenti un pornogrāfiski elementi, par ko brīdina īpašas zīmes kaut vai vecākiem, ka šis nav ieteicams līdz konkrētam bērna vecumam, bet tas neattiecas uz Brekti.

Kur novelkama trauslā robeža starp mākslu un nemākslu? Reiz Cēsu Mākslas festivālā bija izstādītas kaltētas čūskādas ar mākslinieces stāstu par purvu, kur tās atrastas…

Protams, šī robeža mūsdienās ir stipri izpludināta visa 20. gadsimta garumā ar virzību uz apziņu, ka māksla var būt jebkas. Tas nolasāms konkrētā kontekstā, un šīs pieminētās Vikas Ekstas čūskādiņas uzlūkojamas kā mākslas objekti, kas ataino mākslinieces sinerģiju ar dabu, jo viņa tās ir ieraudzījusi, novērtējusi, akcentējot ekoloģisku problēmu, jo čūskas katru vasaru lien uz ceļa un tiek sabrauktas.

Čūskas āda ir dabas radošais pieskāriens, kurā jau iekodēta vizuālā estētika, un, lai uztvertu konkrētu domu, mākslinieka stāstījums ir ļoti svarīgs, tas palīdz piekļūt būtībai. Protams, varam atrast aspektus, kas uzrunā konkrēti mūs, bet mākslinieka stāsts vienmēr ir svarīgs, lai pietuvotos darba dzimšanas idejai. Tas attiecas ne tikai uz laikmetīgo mākslu – jau sākot ar modernismu, kaut kādā mērā arī impresionismu, kura dzimšanas brīdī tika apšaubīts, vai tā vispār ir māksla, vai tikai krāsas pleķi, tā ka jautājums par to, kas ir un kas nav māksla, ir mūžvecs. Tikai laikam ejot, no lielākas distances cilvēkiem tas kļūst pašsaprotami, bet vietā nāk jaunas lietas ar tiem pašiem jautājumiem, un tāda ir dzīves būtība ne tikai mākslā. 

Skanīgajam lozungam “Mākslai vajag telpu” Cēsu Mākslas festivāla atbilde bijusi lieliska – izstādes rīkotas vecā alus brūzī, tad pamestā ražošanas kombinātā, tādējādi šiem graustiem iedvešot jaunu dzīvību.

Vieta, kuru savulaik dēvējām par Cēsu Laikmetīgās mākslas centru, tiks restaurēta un kļūs par radošo un dizaina kvartālu Rainis. Cēsis vienmēr meklēja vietu mākslai un pamesto būvju šarmu. Tomēr Latvijas māksla atrodas diezgan izmisīgā situācijā, kurā nav Laikmetīgās mākslas muzeja, izstāžu zāle Arsenāls slēgta remontam. Savā ziņā šī klaiņošana pa vecām, pamestām ēkām, tās tīrot, sakopjot, padarot kaut cik atbilstošas tam, lai eksponētu mākslu, ir izmisuma solis.

Infrastruktūras neesamība, protams, ietekmē mākslas procesu, Cēsis ir ļoti privileģētā situācijā, jo kvartāls Rainis solās būt ļoti apjomīgs. Jau tagad tā ir  Latvijas vidē unikāla divstāvu telpa, kur iespējams izstādīt lielformāta projektus. Festivālā tur šogad būs skatāma izstāde Tagadnes artefakti, kuras kuratore ir Žanete Skarule. Ekspozīcija piedāvās iepazīt lieliskus un spilgtus šodienas laikmetīgās mākslas dalībniekus: latviešu māksliniekus Oļu Vasiļjevu un Kristapu Ancānu, kā arī lietuviešus Līnu Lapelīti un Augustu Serepinu. Taču Rīgā nekā tāda nav, un skumji, ka politiskajai elitei nav vēlēšanās risināt nācijai tik izšķirīgi svarīgu jautājumu kā Laikmetīgā mākslas muzeja būve.