“Kad braucu uz Rīgu, mani pārņem izmisums.” Uģis pameta īrēto dzīvokli un pārcēlās uz lauku miestiņu
Limbažu novada iedzīvotājs Uģis Ķēbers (52 gadi) pirms aptuveni gada kļuva par Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes 27.Kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas zemessargu. Viņš intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka gada laikā, darbodamies Zemessardzē, viņš nostiprinājis līdzsvaru savā dzīvē, apguvis jaunas prasmes un guvis lielāku pārliecību, ka krīzes situācijā spēs adekvātāk rīkoties un aizstāvēties, ja būs tāda nepieciešamība. Uģis arī atklāja, ka neilgojas pēc Rīgas burzmas, kurā pavadīja dzīves pirmos gadu desmitus.
Ikdienā Uģis ir kokapstrādes inženieris, viņš nodarbojas ar arhitektūru un koka konstrukcijām. “Mans darbs visu laiku ir pie datora, es rasēju, dodos uz darbnīcu, domāju dažādus risinājumus, kā un ko izgatavot. Esmu gan namdaris, gan projektētājs.”
Pēc Uģa rasējumiem Limbažu novada uzņēmumā “3 radi” top dažādi koka nami.
Rīgu nomainīja pret mazu, jauku miestiņu
Patlaban Uģa ģimene dzīvo Limbažu novada Viļķenē, kas ir “mazs, jauks miestiņš” un kurā viņiem ir lauku mājas un neliela darbnīca.
“Darbnīcu kopā ar sievu un sievas brāli izveidojām pirms 20 gadiem, un tajā lēnu garu darbojamies joprojām. Esmu dzimis, mācījies un ilgus gadus dzīvojis Rīgā, bet pēc tam pārcēlos uz laukiem, un ar šo esmu laimīgs!”
Nesaprot, kā Rīgā var dzīvot
Savu iepriekšējo dzīvesvietu galvaspilsētā Uģis kopā ar sievu pameta jau pirms aptuveni 20 gadiem. Viņš ir ļoti apmierināts ar šo lēmumu. “Tagad, kad braucu uz Rīgu, mani pārņem izmisums. Nesaprotu, kā tur var dzīvot!”
Limbažu novadā Uģis ieprecējās, jo tā ir viņa sievas dzimtā puse. “Sākumā mēs ar sievu dzīvojām pa Rīgu, kaut kur kaut ko īrējām, bet tad sapratām, ka tomēr te [laukos] ir labāk.”
Rīgas ļembasts liekas par lielu
Viņš vairs negribētu dzīvot Rīgas burzmā. “Tur ļembasts ir par lielu. Pilnīgi noteikti te [laukos] ir daudz mierīgāk. Padomājot, kā pavadīt dzīvi, es īsti nesaprotu, kāpēc tā jāskrien. Labāk lēnu garu.
Biznesā arī gribas drusku novilkt roķeni un vairs tā nedzīties pēc kaut kā. Šobrīd liekas, ka ir iestājies līdzsvars. Nedaudz piemetam pagali uzņēmumam, lai tas kuras, bet negribas mēģināt skriet baigi trakāk.”
24.februāris pamudināja iestāties Zemessardzē
Uģis atzina, ka viens no viņa dzīves līdzsvara aspektiem pēdējā laikā ir darbošanās Zemessardzē. “Pilnīgi noteikti! Es nebiju to plānojis. Domāju, ka bez krievu kara [Ukrainā] es nebūtu gājis [uz Zemessardzi]. Es iestājos tikai pirms aptuveni gada. Iemesls bija 24.februāris [datums, kad Krievija sāka karu Ukrainā].”
Pirms tam Uģa hobiji bija vairāk saistīti ar darbu, makšķerēšanu, laivošanu, “bet tagad visu to laiku aizņem Zemessardze”. Kopumā viņš uzskata, ka iestāšanās Zemessardzē bija pareizs lēmums, nevis “baigā kļūda”. Liekas, ka darbošanās šajā organizācijā uzlabojusi viņa dzīvi.
Krāsaina un līdzsvarota ikdiena
Pozitīvi, ka patlaban viņam ir lielākas iespējas nomainīt ikdienas sēdošo darbu pret fiziskām aktivitātēm. Tāpat vērtīgi, ka Zemessardzē notiek aktīva socializēšanās.
Tas veido dzīvē līdzsvaru, jo nav tā, ka cilvēks visu laiku sēž tikai vienā vidē. “Tagad viss ir ļoti krāsains. Ir forši.”
Katrā viensētā varētu cīnīties pret iebrucējiem
Sākoties Krievijas karam Ukrainā, Uģis nolēma iestāties Zemessardzē. Kāda bija viņa motivācija?
“Varbūt es domāju naivi, bet līdz šim uzskatīju, ka katrā viensētā vajag kādu ar šaujamo, lai vismaz nebēgtu. Tad gan viņiem [iebrucējiem] diezgan nāktos mūs papūst laukā. Tomēr, esot Zemessardzē, sapratu, ka tieši komandā ir spēks.”
Zemessardze deva lielāku drošības sajūtu
Pēc Zemessardzē pavadītā gada Uģis jūtas drošāk savā viensētā: ja, nedod Dievs, sāktos uzbrukums, viņš varētu labāk aizstāvēt sevi, savu ģimeni un sētu. “Noteikti. Tas, ko pa gadu iemācās, ir ievērojams daudzums.
Pirms tam likās, ka es varētu kaut ko darīt [lai krīzes situācijā aizstāvētos], bet, kad pamācījos gadu Zemessardzē, tad sapratu, ka iepriekš ļoti daudz ko nezināju.”
Pieredze, kam var būt izšķiroša nozīme
Zemessardzē apgūtas arī dažādas praktiskās nianses, piemēram, kā uzvesties, kur slēpties utt. Krīzes situācijā tam var būt būtiska nozīme.
“Bez treniņa nevar. Katru reizi, kad pildām šķietami līdzīgus uzdevumus, atrodam kaut ko jaunu, kas varētu glābt mūsu ādu. Tas, man liekas, ir būtiski.”
Nedomāja bēgt prom no Latvijas
Sākoties karam Ukrainā un izskanot dažādām runām par iespējamo apdraudējumu arī Latvijai, Uģim nebija domu kravāt mantas, pamest dzimteni un bēgt prom, ja te kļūst bīstami.
“Nē, es esmu bijis ārzemēs (ne uz ilgu laiku). Esmu sapratis, ka man ļoti nepatīk būt prom no mājām. Tur jau mūs arī neviens īpaši negaida. Tur ir jāplēšas un jālokās visiem līdzi.
Kādam ir jāpaliek Latvijā
Man liekas, ka labāk ir te. Kādam jau ir jāpaliek uz vietas! Nevar visi laisties prom.”
Uģis nepiekrīt dažkārt dzirdētajai domai: “Labāk bēgšu prom no Latvijas, nekā sagaidīšu krievus.” “Nē, man tas nav pieņemami. Ir jācīnās!
Ir jāizvērtē, vai ir vērts dzīvot kā klaidoņiem. Es tomēr labāk dzīvoju un palieku tur, kur esmu.”
Ja to varu es, tad to var daudzi!
Uģa darba ikdiena paiet, sēžot pie datora, tāpēc ir jautājums, vai viņam nebija grūti izturēt Zemessardzes fizisko slodzi? “Neliels pārsteigums bija, bet es varēju to izturēt. Pieņemu: ja es varēju to izdarīt, tad noteikti daudzi to var.”
Nevarētu teikt, ka pirms tam Uģis ikdienā nedarīja neko fizisku, jo viņš, piemēram, kāpelēja pa jumtiem un laivoja. “Pirms tam jaunībā trenējos airēšanā, un tas atstājis pēdas uz fizisko kondīciju.
Lai gan šaubījās, tomēr izpildīja visus normatīvus
Es jau pirms 10 gadiem domāju, ka nevarētu armijas normatīvus izturēt. Testa režīmā kārtojām normatīvus, lai gan Zemessardzē tie nav obligāti. Kad vajadzēja darīt, tad viss notika!”
Var teikt: ja cilvēks ikdienā normāli kustas, tad viņš var izturēt Zemessardzes fizisko slodzi: “Es domāju, ka noteikti. Ir zināms vecums, kad var neizturēt kāds kauls, kas nokrakšķ negaidīti un nepiemērotā brīdī,” vienlaikus viņš smējās.
Jaunsardzē palīdz saprast, ka viss nebeidzas ar dīvānu un čipsiem
Uģim ir 2 bērni. Meita Rīgā studē arhitektūru, par ko tētis ir ļoti lepns. Savukārt dēls mācās turpat Limbažos un šogad pabeidza 10.klasi. “Patlaban viņam nav sanācis darboties Jaunsardzē, tomēr saistībā ar obligāto dienestu, ja uz to [Latvijā] ies, tad es viņu bīdīšu, cik vien varēšu,” tētis teica.
Meita skolas laikā apmeklēja Jaunsardzes nodarbības. Uģis atzinīgi vērtēja tur pavadīto laiku. “Jaunieši iemācās saprast, ka viss nebeidzas ar čipsiem un televizoru, bet dabū paskriet. Pie tā pierod, iepazīstas un ir vieglāk - tūrisma pārgājienos nečīkst.”
Vai mūsdienu jaunieši ir fiziski švakāki?
Dzirdēti vērtējumi, ka mūsdienu jaunieši ir fiziski švakāki un viņiem trūkst praktisko iemaņu, piemēram, jauni puiši nemāk nozāģēt dēlīti. “Tā varētu būt. Mūsu paaudzei, ja nemaldos, 9.klasē bija jābrauc uz darba nometnēm kolhozos. Tur deva vaļā, nebija nekādu atlaižu.
Tagad normatīvi nosaka, ka bērnu vairs nedrīkst tā ekspluatēt. Man liekas, ka tas tagad ir bišķiņ pa mīkstu pataisīts.”
Zemessardzē jauniešiem nav problēmu
Bet, no otras puses, Uģis Zemessardzē saticis jauniešus, kas tikko pabeiguši skolu. “Tur viss ir kārtībā. Viņos ir uzņēmība.”
Zemessardzē redzēts daudz jaunu puišu un meiteņu, un viņiem nav nekādu atlaižu tikai tāpēc, ka viņi ir jaunāki nekā citi zemessargi. “Visi ir vienādi. Varbūt pieredze dot kaut kādas priekšrocības,” Uģis sprieda. Piemēram, pieredzējušākie cilvēki var aiziet līdz galamērķim pa īsāko ceļu.
Labāk darīt, nevis sēdēt pie TV un cepties
Lai gan darbošanās Zemessardzē paņēmusi diezgan lielu daļu no Uģa brīvā laika, viņš tajā saskata daudz ieguvumu. “Domāju, ka līdzsvars ir ļoti svarīgs. Nav labi sēdēt pie televizora un cepties par kaut kādiem ļaunajiem. Labāk iet un kaut ko darīt!
Tas arī dod mieru, es vairs tik ļoti nesatraucos. Esmu daudz maz gatavs kaut ko darīt, ja vajadzēs. Tas laikam ir lielākais ieguvums.
Fiksāk var uzskriet pa trepēm
Arī fiziski jūtu izmaiņas, piemēram, fiksāk varu uzskriet pa trepēm. Dažādas iegūtās iemaņas noteikti ir ārkārtīgi svarīgas visiem. Protams, visi neies mežā, neslēpies un nešaudīsies.”
Svarīgi, ka darbošanās Zemessardzē iemāca arī sev nekaitēt krīzes situācijās, proti, zināt, ko noteikti nedarīt bīstamā situācijā. Lai gan ir ļoti daudz dažādu kombināciju, kas var notikt, Zemessardzē apgūtais var palīdzēt daudzos gadījumos, Uģis teica.
Sestdaļa gada pavadīta Zemessardzē
Gada laikā Uģis Zemessardzē pavadījis gandrīz 60 dienas, kas ir aptuveni sestā daļa no gada.
Viņš piedalījās pamata apmācībās, apmeklēja vairākus garos kursus un veica citas aktivitātes. “Tas ir virs vidējā.”
Pēc skrējiena projektēšana veicas labāk
Neskatoties uz to, Uģis nedomā, ka vajadzētu samazināt Zemessardzē pavadīto laiku. Viņš pats kontrolē savas darba dienas un tajās paveicamo, tāpēc var izbrīvēt organizācijai mazliet vairāk laika nekā vidēji.
Novērots, ka ir ļoti grūti nepārtraukti sēdēt pie datora un kaut ko projektēt, radīt. “Tad var pārkarst, sēdēt vairākas dienas un neko neizdarīt. Bet, izskrienot apli un mierīgi pārdomājot, bez saspringšanas rezultāts pat ir labāks.”
Arī pēc smagiem pārgājieniem gribas atpakaļ
“Neesmu plānojis ļoti samazināt Zemessardzē pavadīto laiku. Ir forši,” Uģis teica un skaidroja, ka organizācijā sastapti jauki cilvēki un piedzīvoti vērtīgi pasākumi. “Ir smagi pārgājieni, pēc kuriem dienas beigās visi knapi tiek līdz mājām, bet jau nākamajā rītā atkal velk atpakaļ. Novēroju, ka daudzi tā sacīja mūsu vietējā čatā – gribēja pēc pāris dienām atkal.”
Zemessargi izjūt gandarījumu, ka pieveikuši kādu smagu pārgājienu. Tāpat patīk piedzīvojumi to laikā. “Tie, kas gājuši tūrisma pārgājienos, varbūt arī to ir sajutuši. Esmu bijis pārguris un sakašķējies ar visiem, bet pēc laika gribējies tur atpakaļ.”
Lielais izturības gājiens 70 km garumā
Paralēli vīriešiem Zemessardzē darbojas arī sievietes. Pēc Uģa teiktā, viņu klātbūtne nepavisam netraucē vīriem. “Es apbrīnoju dāmas, kurām ir jauda to izdarīt. Piemēram, beretes gājienā starp mums, čaļiem, bija viena meitene, kas ar smaidu vilka visu komandu uz priekšu.”
Lielajā izturības gājienā zemessargi parasti dodas novembrī, kad svinam Latvijas dzimšanas dienu. Pārgājiena garums ir aptuveni 70 km. Uģis dalījās pagājušā gada pieredzē: “Mūs aizveda uz jūru, lika ar visām drēbēm ieiet ūdenī līdz ceļiem, apsēsties un taisīt presītes ūdenī. Tad fiksi kaut ko pārģērbām un ar visām pekelēm gājām.
Viss ir galvā! Iedzer ūdeni!
Pirmajā dienā ar pilnām somām bija jāiet 40 km. Tad mežā pie ugunskura bija nakšņošana, bet pēc tam otrā dienā jānoiet vēl 30 km. Aptuveni puse [gājēju] atkrita pirmajā dienā. Kādam bija trauma, citam – tāds pārgurums, ka nevarēja vairs paiet.
Komandieri teica: “Viss ir galvā! Iedzer ūdeni!” Tā tiešām arī bija – ja neiedzēra ūdeni, tad nāca miegs. Bet, ja ūdens salst ciet, ir diezgan…” Uģis atcerējās, ka pārgājiena laikā bija diezgan auksti: gaisa temperatūra bija aptuveni – 4 grādi.
Jānes arī 30 kg somas
Lai ūdens nesasaltu, zemessargi lieto ūdens somas, kuras, pareizi uzliekot uz muguras (tuvāk pie miesas), ļauj ķermenim sildīt ūdeni un tas neaizsala. Tiesa, ne visi bija paņēmuši līdzi šādas somas.
Pārgājiena laikā zemessargu somas bija diezgan smagas – tās svēra aptuveni 30 kg.
Grūtais pārgājiens kā prestiža jautājums
Tiem zemessargiem, kas nespēja aiziet līdz galam, atbrauca pakaļ un aizveda sasildīties, Uģis teica un vērtēja, ka šis lielais pārgājiens ir zemessargu prestiža lieta. Cilvēki lepojas, ka ir to pieveikuši.
Daudz zemessargu lielajā pārgājienā dodas katru gadu, bet Uģis uzskata: “Manā vecumā divreiz jāpārdomā, vai to tiešām vajag.” Viņš šaubās, vai šogad novembrī pārgājienā piedalīties, jo, darbojoties Zemessardzē, vēlas sevī attīstīt vairāk tehnoloģiju izmantošanas un arī citas spējas.
