Tā saucamo “Magoņa” lietu vienlaikus izskata pat divas tiesas

Prokuratūras ieskatā tieši šī uzņēmuma interesēs Magonim tika samaksāts pusmiljons eiro. Naudas līdzekļi Magonim tika iedoti Igaunijas teritorijā, tos ir devis Igaunijas pilsonis, un arī pati juridiskā persona, kuras interesēs, pēc prokuratūras versijas, tika doti šie līdzekļi, ir reģistrēta Igaunijā. Jāatgādina gan, ka minētā pusmiljona  sagatavošana, kā legāls maksājums un uzņēmuma telpās tika dokumentēta, kā arī nofilmēta.

Igaunija atteicās šo lietu pieņemt izskatīšanai, jo neuzskatīja par iespējamu skatīt procesu pret juridisko personu bez fiziskās personas, kurai tiek inkriminēts kāds likuma pārkāpums. Rezultātā šī atgrieztā lieta tika iedalīta Vidzemes rajona tiesai Cēsīs, un šajā procesā paralēli ar pamatlietu tiek pratināti vieni un tie paši liecinieki kā arī pārbaudīti vieni un tos paši notikuma apstākļi. Dīvaini ir arī tas, ka tiesas lēmums, ar kuru tiesa jau reiz ir lēmusi atdot lietu Igaunijai, tā arī nav atcelts un pirmās instances tiesas lēmums, ar kuru lietu pret AS “Skinest Rail” nodeva Igaunijai jurisdikcijas neesamības dēļ, ir spēkā esošs. Tas ir viens no lēmumu veidiem, kuru var pārsūdzēt reizē ar tiesas gala nolēmumu. Taču ne prokuratūra, ne aizstāvji, nav pārsūdzējuši šo Limbažu rajona tiesas lēmumu kopā ar abu apsūdzēto attaisnojošo spriedumu, tāpēc juridiski tas nav atcelts un joprojām ir spēkā. 

Tai pašā laikā abi šie procesi ir pilnīgi nodalīti un tajos ir dažādi procesuāli dalībnieki – ne Magonis, ne Igaunijas uzņēmējs Oļegs Osinovskis nepiedalās lietā pret juridisko personu, savukārt juridiskā persona nav Rīgas apgabaltiesā esošās krimināllietas dalībnieks, kas tīri teorētiski var novest pie pilnīgi dažādiem secinājumiem šajos procesos par vieniem un tiem pašiem apstākļiem.

Igaunijas uzņēmuma advokāts Armands Smans uzskata, ka “Šī situācija ar divu lietu paralēlo izskatīšanu ir juridiski absurda, jo pirmās instances tiesa ar prokuratūras atbalstu lietu pret manu klientu izdalīja atsevišķā lietvedībā un nosūtīja izskatīšanai uz Igauniju - tika nolemts, ka Latvijai nav jurisdikcijas pār šo juridisko personu. Nav nepieciešams būt par augsti kvalificētu juristu, lai secinātu, ka Latvijas tiesu kompetence attiecībā uz manu klientu ir, mazākais, apšaubāma.”

Kriminālprocesa likuma gan tieši neparedz jurisdikcijas neesamību kā pamatu kriminālprocesa izbeigšanai. Šo pamatu var attiecināt, piemērojot likumu pēc analoģijas, taču, lai nonāktu līdz šim secinājumam, tiesa ir spiesta veikt tiesas izmeklēšanu un pārbaudīt visus lietas apstākļus, un par šāda procesa izbeigšanas pamata esamību vai neesamību lemt tikai procesa beigās.

Igaunijas uzņēmuma pārstāvji gan prasījuši izbeigt lietu pret AS “Skinest Rail” jurisdikcijas neesamības dēļ jau pirmajās tiesas sēdēs. Taču tika nolemts, ka šo jautājumu nevar izlemt, neveicot pa priekšu tiesas izmeklēšanu.

Savukārt runājot par lietas būtību, Smans norāda, ka visus savus apsvērumus AS “Skinest Rail” aizstāvība darīs zināmu tiesai, un nebūtu korekti darīt tos zināmus tiesai caur presi. Tomēr viņš atzīst, ka darījums, it kā par kuru Magonim tika samaksāts pusmiljons eiro, izrādījies AS “Skinest Rail” totāli neizdevīgs. Igaunijas uzņēmums ne tikai nenopelnīja, bet cieta zaudējumus šī darījuma rezultātā – tika izvirzītas prasības par pārdoto lokomotīvju remontu, uzspiesti neizdevīgi samaksas nosacījumi ar atliktiem maksājumiem un vēl tika piemērots līgumsods.

“Grūti pat iedomāties, ka kādam prātā ienāktu doma maksāt par šo darījumu kaut vai tūkstoš eiro kukuli, nerunājot jau par pusmiljonu. Rezultātā tiks patērēts daudz laika, nopratināti liecinieki, kuri būs spiesti stāstīt vienu un to pašu divreiz šajos paralēli notiekošajos procesos. Tikmēr rezultātā var nākties nu jau atkārtoti atzīt, ka faktiski Latvijā šo lietu nemaz nevarēja skatīt un kas tādā gadījumā atbildēs par bezjēdzīgi iztērētajiem nodokļu maksātāju līdzekļiem,” retoriski jautā Smans.

Atgādināsim, ka pirmajā tiesas instancē Magonis tika attaisnots.