Lielais jautājums: "Vai Latvijai jāratificē Stambulas konvencija?"

Droši var teikt, ka par to vēl runāsim daudz un dikti. Tādēļ Lielais jautājums: “Vai Latvijai jāratificē Stambulas konvencija?” To Jauns.lv uzdeva viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, rakstniekam Jurģim Liepniekam un ārstam kardiologam Andrejam Ērglim.

Pēteris Šmidre: "Kāpēc klusē feminisma piekritēji?"

Uzņēmējam Pēterim Šmidrem nav atbildes uz to, vai Stambulas konvencija, kura pēc būtības “vispār neko nenozīmē, izņemot deklarāciju”, ir tas jautājums, par ko tagad politiķiem būtu jākaujas gan valsts, gan Eiropas līmenī un par to jārunā savās politiskajās programmās.

Pēterim Šmidrem attiecībā uz Stambulas konvenciju ir vairāki jautājumi. Pirmais: “Dzimums ir bioloģiska vai sociāla pazīme. Un ko tagad ar to darīt?” Otrais: “Man acīs krīt ļoti interesanta pretruna. Kāpēc par to klusē feminisma atbalstītāji. Dzimumu vienlīdzība ir viņu karogs, bet Stambulas konvencija galīgi nosvītro vienlīdzību pret dzimumiem. Tā pamatā ir vērsta tikai pret vardarbību attiecībā uz sievietēm un meitenēm”. Trešais: “Ja runājam par vienlīdzību, domāju, ka pretstatā vajadzētu izveidot konvenciju par vīriešu aizstāvību. Tad būtu kaut kāds līdzsvars”.

Uzņēmējs uzsver, ka Stambulas konvencijas ratifikācija nenozīmē tās punktu obligātu izpildi. Pēc būtības tās statusam ir ļoti svarīgi, lai to atbalstītu pēc iespējas lielāks valstu skaits, bet izpildīt to nevajag. Tādēļ ir svarīgi rast atbildi uz jautājumu, kādas sekas izraisīs konvencijas pieņemšana?

Ārsts Andrejs Ērglis: "Cilvēki neredz to pasaules lielo bildi"

Lai saprastu par ko ir runa, Andrejs Ērglis ir izlasījis visas Stambulas konvencijas 32 lappuses un saka: “Man neliekas, ka tā kaut kādā veidā var apdraudēt latviešu tautu. Konvencija nepasaka, ka mēs iznīksim vai būs kaut kādas nenormālības, vai vēl kaut kā tā”. Tādēļ tā mums ir jāparaksta!

Viņš saka, ka neratificējot šo konvenciju, mēs parādām savu provinciālismu. Cilvēki ļoti bieži izsaka savu viedokli par tekstu, kuru viņi nav lasījuši, apgalvojot, ka viņi noteikti zina, ka tur ir tā un tā rakstīts. Un tā ir mūsu lielākā bēda, ka neredzam “pasaules lielo bildi”.

Konvencijas tekstā lielākoties ir izklāstīti vispārcilvēciski principi un pateikts, ka katra valsts savos iekšējos normatīvajos aktos nosaka, kā šos principus ievērot, klāsta Andrejs Ērglis.

“Ja mēs esam Eiropas Savienībā, tad nav pareizi konvenciju neparakstīt,” saka ārsts un peripetijas ap Stambulas konvenciju salīdzina ar filmas “Četri balti krekli” sižetu: “Konvencijā ir akcentēta vardarbība. Domāju, ka vardarbība jebkurā veidā ir izskaužama. Skaidrs, ka saistībā ar pēdējiem notikumiem, tā vairs netiek paslaucīta zem paklāja. Un te nav runa tikai par vardarbību pret sievieti, bet arī, ka bērnu vardarbība ir nenormālība”.

Neparakstot konvenciju, mēs pateiktu, ka “nepiederam pasaulei”. Tas ir vienkārši līdz brīdim, kad mums pašiem būs vajadzīgs pasaules atbalsts, kā tas tagad, piemēram, ir Ukrainā. Tādā brīdī “pasaule” var pateikt, ka mēs taču nepiederam pasaulei, paralēles velk Andrejs Ērglis un rezumē, ka neparakstīt konvenciju ir ļoti tuvredzīgi.

Viņš pieļauj, ka, iespējams, tautai īsti nav izskaidrots, ko nozīmē Stambulas konvencija un tādēļ valdībai daudz vairāk vajadzētu to skaidrot, strīdīgos konvencijas punktus izskaidrot, bet problēma ir tā, ka tas prasa darbu un izglītību.   

Jurģis Liepnieks: "Kļūstam par ārkārtīgi provinciālu, atpalikušu vietu"

“Visi argumenti, kuri vērsti pret Stambulas konvenciju, ir balstīti vai nu nezināšanā, vai provinciālā nekompetencē, vai arī apzināti šis jautājums tiek ideoloģizēts, sagrozot kādus aspektus tās tekstā, piešķirot tam kādus riskus un bailes, kādu tur nav,” par Latvijas muļļāšanos ar Stambulas konvencijas ratificēšanu saka rakstnieks Jurģis Liepnieks.

Stambulas konvencija, kuras īstais nosaukums ir par vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanu, pēc Jurģa Liepnieka domām, Latvijai ir jāparaksta – par to nav ne vismazāko šaubu. Gandrīz neviena Eiropas valsts, izņemot Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Bulgāriju un tagad arī Turciju, pret šo konvenciju neiebilst. Tā nav nedz “kaitīga”, nedz pretrunā ar Latvijas Satversmi, uzsver Jurģis Liepnieks un atgādina, ka Satversmes tiesa to ir izanalizējusi un atzinusi, ka tā nav pretrunā mūsu valsts pamatlikumam:

“Tādā valstī kā Latvija, kurā ir milzīga problēma ar vardarbību pret sievieti un vardarbību ģimenē būtu jādara pilnīgi viss, katrs sīkums, katrs mazākais solis, lai šo vardarbību mazinātu. Stambulas konvencija ir viens šāds solis, kurš noteikti jāsper. Konvencija paredz noteiktus mehānismus: izveidot koordinējošu institūciju, policijas apmācību, statiskas izveidi un tā tālāk, kas, protams, būtu jādara ar vai bez šīs konvencijas, kura mums noteikti jāratificē,” saka rakstnieks.

Viņš piebilst, ka, neparakstot konvenciju, mēs kļūstam par ārkārtīgi provinciālu, atpalikušu vietu. Un tas nav pareizi! Nepamatotas ir arī bažas, ka konvencijas teksts it kā “aizdomīgi izskatās” attiecībā uz izglītības satura ideoloģisko ievirzi. Nekā tāda tajā atrast nevar, un to pierāda kaut vai tas, ka nekas tāds nav novērots valstīs, kur šī konvencija jau ir apstiprināta.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.