Kāds būs jaunievēlētais Valsts prezidents Rinkēvičs?

Kā jau ziņots, jau kopš pirmās balsošanas kārtas par Rinkēviču balsoja Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). JV Saeimā ir 26 balsis, bet ZZS - 16 deputāti. Pēc savas prezidenta amata kandidātes Elīnas Pinto izkrišanas otrajā kārtā par labu Rinkēvičam nosliecās arī "Progresīvie", kuriem parlamentā ir 10 deputāti.

Rinkēvičam svinīgo solījumu būs jādod un amatā paredzēts stāties jūlija pirmajā pusē, kad pilnvaras noslēgsies pašreizējam Valsts prezidentam Egilam Levitam, kurš no kandidēšanas uz otro pilnvaru termiņu atteicās, jo pārvēlēšanai trūka balsu.

Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča parādīšanās Valsts prezidenta kandidātu sarakstā pēc būtības nebija nekāds pārsteigums. Ne tikai tāpēc, ka viņš 12 gadus jau “aizsēdējies” ārlietu ministra postenī, bet arī tāpēc, ka viņš ir sava veida samierinātājs un “kompromisa figūra”, kura, neskatoties uz viņa personisko orientāciju, patiesībā apmierina vairākumu.

Ne jau velti bukmeikeri lielākās cerības lika uz to, ka 31. maijā visreālākās iespējas no kandidātu trijotnes pārcelties uz Pils laukumu ir tieši viņam, kaut gan ar pavisam nelielu balsu pārsvaru — šīs prognozes pilnībā piepildījās, Rinkēvičam svinot uzvaru, taču knapi pārvarot nepieciešamā balsu skaita latiņu. Par viņa iespējamo “izredzētību” liecina arī tas, ka viņš pērn pēc Saeimas vēlēšanām tika minēts, kā “kompromisa variants” “Jaunās vienotības” premjera amatam, ja neizdosies savaldīt pārāk emocionālo Krišjāni Kariņu.

Katrā ziņā Edgaram Rinkēvičam piemīt diplomātiskas spējas visu mierīgi “nolikt pie vietas”. Savukārt “Jaunajai vienotībai” ir arī plašas iespējas sarunāt ar Saeimas deputātiem par Edgara Rinkēviča izbīdīšanu, atturoties no kaut kādām rebēm ar rosļikoviešiem un šleseristiem. Var nomierināt arī Nacionālo apvienību, kura tikai skata pēc varētu paburkšķēt par “ģimeniskajām vērtībām” un ārlietu ministra “dīvaino” seksuālo orientāciju, jo nacionāļiem ir izcils ārlietu ministra kandidāts, kurš, viņuprāt, būtu pelnījis ieņemt vietu Ārlietu ministrijas vadītāja krēslā.

Vienam otram tautas augstajam priekšstāvim gan varēja nodrebēt roka, liekot plusiņu pretī Edgara Rinkēviča uzvārdam, jo tieši pašreizējais ārlietu ministrs tiek uzskatīts par slavenā Valda Zatlera rīkojuma “numur divi” patieso autoru (atcerēsimies, ka Edgars Rinkēvičs lielajā politikā iekļuva pateicoties tieši Zatlera Reformu partijai; viņš tolaik bija Valsts prezidenta kancelejas vadītājs).

Par Edgara Rinkēviča publiskās darbības pirmsākumiem audioliecības gan nav saglabājušās, kaut gan tādas varētu būtu. 1993. un 1994. gadā, būdams Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes students, viņš arī piestrādāja Latvijas Radio kā ārpolitikas žurnālists, bet tolaik Radio vēl neveidoja ierakstu arhīvu.

 
1997. gadā viņš ieguva maģistra grādu politikas zinātnēs; turpināja maģistra studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālajā koledžā, strādāja Aizsardzības ministrijā par Politikas departamenta vecāko referentu. Viņš bija viens no sarunu vedējiem (delegācijas vadītāja vietnieks) par Latvijas iestāšanos NATO.

2011. gada oktobrī Rinkēvičs kļuva par Zatlera Reformu partijas virzītu bezpartijisku ārlietu ministru un tā nu šai amatā ir teju 12 gadus, kas ir fenomens pat visas Eiropas mērogā. Mainoties valdībām, Edgars Rinkevičs tā arī savu krēslu nav zaudējis. Nekādos lielos skandālos nav iesaistīts, ja vien par tādu neuzskata viņa paziņojumu “Twitter” profilā, ka ir gejs un darīs visu, lai Latvijā tiktu pieņemts likums par civilajām partnerattiecībām. Viņš kļuva par pirmo politiķi Latvijas vēsturē, kas publiski atzina savu homoseksualitāti.

Ņemot vērā Edgara Rinkēviča līdzšinējo ”aizraušanos”, nevajadzētu likt lielas cerības, ka viņa prioritāte Valsts prezidenta amatā būs braukāšana pa pagastiem un uzņēmējdarbības problēmu risināšana. Viņš skaidri atzinis, ka  Latvijas prezidenta prioritāte ir ārpolitikas, drošības un aizsardzības jautājumu loks. Viņš saprot, ka arī ekonomikas jautājumi ir svarīgi, bet, kamēr mums līdzās ir neadekvātā un neprognozējamā Krievija, drošība un aizsardzība ir prioritāte.