Uldis Pīlēns: “Arhitekta izglītība ir izcili laba lieta, lai grūtās, nesaprotamās situācijās izdomātu kaut ko, kas vēl nav bijis”
Uz Valsts prezidenta amatu kandidējošais Apvienotā saraksta izvirzītais uzņēmējs ir ieguvis arhitekta izglītību un ir viens no redzamākajiem Latvijas arhitektiem. Pirms izšķirošā balsojuma Jauns.lv Uldim Pīlēnam jautāja, vai viņa arhitekta zināšanas var palīdzēt arī Valsts prezidenta amatā.
- Teju visi valsts vadītāji taču kaut kādā veidā ir un bija arhitekti, kaut vai runājot par “Eiropas drošības arhitektūras” veidošanu vai “valsts pamatu” stiprināšanu. Tādi arhitekti un būvnieki…
- Tas viss ir ļoti pareizi, sevišķi man patīk šis – stiprināsim Eiropas drošības arhitektūru! Vārda “arhitektūra” pielietošana jau pēc definīcijas rāda to, ka principi, ko iemācās arhitekts acīmredzot ir daudz plašāki nekā tikai šauri arhitektūrā izplatītais princips. Tas nozīmē kaut ko izveidot no jauna, ar kaut kādām struktūrām un pieredzēm.
Domāju, ka arhitekta izglītība ir izcili laba lieta, lai grūtās, nesaprotamās situācijās (paralēles – ēka nav bijusi, bet tai ir jābūt) izdomātu kaut ko, kas vēl nav bijis; ne tikai izdomātu, bet rīkotos tā, lai to uzbūvē. Un tad, kad ēka uzbūvēta, lai tā arī tiktu ekspluatēta pareizi. Man liekas, ka šī domāšana kaut ko izdomāt, palaist, virzīt, attīstīt līdz kādam rezultātam varētu būt tīri labs filozofisks vingrinājums.
- Pēc jūsu domām, kādu arhitektūras stilu tagad piekopj Latvijā, kādi ir būvmateriāli, kas ir jāmaina? Pasaulē ir daudzi, kas ar savu arhitekta domāšanu mainījuši vidi – gan Salvadors Dalī, gan mūsu pašu Oļģerts Miķelsons Čiekurkalna Misiones baznīcā…
- Pirmām kārtām, ļoti rūpīgi ir jāattiecas pret mūsu mantojumu, ko atstājuši mūsu senči gan arhitektūrā, gan sabiedriskajā un kultūrās dzīvē. Tas ir - ļoti saudzīga un gudra attieksme pret mantojumu, bet katram laikam kaut kas ir jāpienes klāt. Šinī gadījumā arhitektūras domāšanā manuprāt Latvijā prasās pēc gudrām, inovatīvām idejām, kas maksimāli cenšas izmantot vietējās prasmes un materiālus.
Ja esam lepni ar savu koku, un mums tā ir daudz, tas nozīmē, ka, veidojot koku mājokļus, bērnudārzus un skolas, izejot no šī pamatmateriāla, mēs radām kaut ko mūsu dabai atbilstošu, un vienlaicīgi samazinām importa komponenti.
Jā, mēs te redzam betona sienas (saruna notiek Ulda Pīlēna veidotajā kultūras, mākslas un izglītības centrā “Ola Foundation” Ķīpsalā), bet tas ir vietējais materiāls – Brocēnu cements, pildvielas, kas ir mūsu karjeru materiāls. Tās ir lietas, kas ir mūsu lietas!
Tas ir - koka izmantošana, vietējo materiālu izmantošana ceļu būvē mainīs importa -eksporta bilanci. Koks ir arī mīļš, tas saistīts ar to, kas ir mūsu sirdī: man liekas katrā latvietī iekšā mīt zemnieks, ja ne savā paaudzē, tad vismaz iepriekšējā. Mēs visi nākam no Latvijas laukiem. Tāpēc šī koka klātesamība vidē, kurā dzīvojam ir ļoti, ļoti nozīmīga.
- Cilvēku parasti vērtē pēc tā, ko viņš ir uzbūvējis. Kuras būves jūs uzskatāt par savām arhitektūras veiksmēm?
- Jebkurš bērns vecākiem jau ir mīļš. Jebko, ko esmu radījis ar savu roku un galvu, man ir mīļš. Bet īpaši mīļš man ir šis pēdējā laika objekts – mans un manas sievas privātais kultūras un izglītības centrs “Ola Foundation” Ķīpsalā, jo tajā ielikta iekšā mana zināšana, mana arhitektūras pieredze, ilgas pēc tā, kā varētu izskatīties moderna arhitektūra Latvijā, esence līdz detaļām, līdz betona sienām, stikla čaumalas. Ola kā filozofisks jēdziens: ja olu sasit no ārpuses, tās ir vēl nedzimušas dzīvības beigas, bet, ja olu sasit no iekšpuses, tas ir kā jauna sākums. Šeit ielikta iekšā mana būvnieka pieredze, kopš pastāv manis un kolēģu dibinātais uzņēmums esam ļoti daudz ko apguvuši no industriālās, modernās būvniecības metodēm, no ražošanas lietām; šeit ielikta arī mana pasūtītāja pieredze, un tas viss ir būvēts par manu dividenžu naudu, kas nopelnīta saimnieciskā darbībā, atrodoties eksportā un kaut ko darot Latvijā.
Bet man tikpat mīļš ir arī Liepājā tirdzniecības komplekss - dzīves stila noliktava “Big fish” (“Lielā zivs”), Ventspils mazā lidostiņa, divas Talsu sporta halles, Daugavpils ledus halle. Manā arhitektūras biogrāfijā ir arī divas “Grand Prix” balvas, neskatoties uz to, ka ilgus gadus esmu pavadījis uzņēmējdarbībā, nekad neesmu atmetis arhitektūras projektēšanu. Pēc definīcijas un filozofijas cauri un cauri esmu arhitekts, tas ir mans dvēseles aicinājums.
- Un kāda ir jūsu uzņēmējdarbības biogrāfija?
- Uzņēmējdarbību sāku pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās ar arhitektūras projektēšanas kooperatīvu “V-10”. Tam sekoja arhitekta Ulda Pīlēna individuālais projektēšanas birojs, kas pārtapa par SIA “Ulda Pīlēna birojs”. Tad tas kļūst lielāks, mēs sākam būvēt, ražot logus, sākam nodarboties ar betona ražošanu. Tas kļūst tik liels, ka nosaukumā “Uldis Pīlēns” vairs neder un tad to nosaucām par akciju sabiedrību “UPB”. Tas ir tas, kas tagad aizgājis eksportā – mums vidēji gadā apgrozījums ir 240 miljoni eiro. Mums ir gandrīz 16 000 kvadrātmetru ražošanas platības, kurā mēs betonā, metālā, stiklā ražojam pievienoto vērtību un 60-70% eksportējam. Mums ir transporta betona rūpnīcas visā Latvijā, dzelzsbetona rūpnīcas Daugavpilī un Liepājā, karjeri visā Latvijā. Liepājā ir lielākā daļa rūpnīcu: logu, stikla pakešu, fasāžu ražotnes. Ir “UPB Energia”, kas nodarbojas gan ar energoiekārtu ražošanu, gan lielu projektu būvniecību.
Latvijas mērogiem esam pietiekami liels privāts Latvijas pilsoņiem piederošs uzņēmums ar augstu eksportspēju. Un tas viss radīts tukšā vietā no nekā.
