Mizgrauzis apdraud Latvijas mežus

Kādēļ mizgrauzis tā savairojies?

Nav jau tā, ka mizgrauzis tikai tagad būtu no kaut kurienes negaidīti parādījies. Latvijā tas dzīvo jau no laika gala, taču problēmas rodas, ja kukaiņu populācija kļūst pārāk liela. Problēmu ķēdīti aizsāka 2017. gada rudens lietavas un plūdi Latgalē, kad tika appludinātas lielas meža platības, eglēm ilgstoši atrodoties ūdenī. Pēdējos divos gados klimatiskie apstākļi arī ir bijuši mizgrauzim labvēlīgi – siltas un sausas vasaras, kas ļauj mizgrauzim veidot divas paaudzes, un maigas ziemas, kas neveicina kukaiņu bojāeju mizgraužu miera periodā.

Vienas egles pievārēšanai nepieciešami trīs līdz pieci tūkstoši kukaiņu. Parasti mizgraužu klātbūtni eglē var noteikt maija beigās, bet pēc kādām 60 dienām kukaiņu apsēstais koks, lai arī ārēji izskatās vesels, jau ir gājis bojā. Mizgrauzis parasti uzbrūk dažādu iemeslu dēļ novājinātiem vai nesen vētras izgāztiem kokiem (tā tas bija pēc 2005. gada vētras, kad arī mizgraužu postījumu dēļ nācās izsludināt ārkārtējo situāciju), jo tie nespēj pretoties kukaiņu invāzijai. Bet, kad bojātie vai novājinātie koki ir pievārēti, mizgrauzis pievēršas arī tuvumā esošajiem veselajiem kokiem.

“Mizgrauzis ir bīstamākais kaitēklis Latvijā, kas nodara vairāk postījumu nekā visi pārējie Latvijā dzīvojošie kaitēkļi kopā. Ja paskatāmies Viduseiropas valstu pieredzi, kur savulaik vētra izgāza miljoniem kubikmetru koku, tad nākamajos divos gados mizgrauzis sagādāja divreiz lielākus postījumus nekā vētra,” stāsta Latvijas valsts mežu (LVM) Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs Edijs Leišavnieks.

Cīņa pret mizgrauzi

Visefektīvāk ar mizgrauzi galā tiek stiprs kailsals, taču tāds Latvijā diezgan sen nav bijis. Mizgrauzim dabā ir virkne dabisko ienaidnieku, ieskaitot putnus, taču to kopējais iespaids uz populāciju ir niecīgs. Arī cilvēkam mizgraužu izplatīšanos apturēt ir diezgan grūti, un faktiski vienīgā metode ir sanitārās kailcirtes kukaiņu invāzijas skartajās teritorijās. Pēc tam kailcirtēs tiek izvietoti slazdi, kuros nonāk daļa mizgraužu.

“Slazds pats par sevi nav nekāda panaceja, jo tajā nonāk vidēji tikai apmēram 20 procenti populācijas,” skaidro Leišavnieks. “Lielu lomu spēlē meža kopējā vitalitāte un kvalitāte. Tās egļu audzes, kurām tagad ir 40 un vairāk gadu, uzskatāmas par riska audzēm, jo tur ir mizgraužu attīstībai piemēroti koki. Latvijā ir dažādas kvalitātes egļu audzes – daļa ir pārāk blīvas un nīkuļojošas (neproduktīvas), daļa, tieši pretēji, vitālas un spēcīgas. Skatoties nākotnē, būtiski ir laikus veikt prevencijas pasākumus, lai mežs būtu ražīgs un spēcīgs, izturīgs pret dažādiem vides faktoriem: koki jaunaudzēs jāstāda retāk, regulāri jākopj, lai atbrīvotu augšanas telpu no konkurējošām koku un krūmu sugām, kā arī jādomā par pelnošanu, lai mežaudzē “ienestu” papildu barības vielas tur, kur tas nepieciešams.”

Lai cīnītos pret mizgrauzi, līdz jūnija beigām daudzās teritorijās ir noteikta ārkārtējā situācija, kas paredz saimnieciskās darbības ierobežojumus, vasaras mēnešos aizliedzot cirst skujkoku audzes. Iemesls ir vienkāršs – nocirsto skujkoku smarža pievilina mizgraužus.

Ko iesākt, ja savā egļu audzē pamani mizgraužus?

Parasti mizgraužu invāzija notiek palēnām. Vispirms mizgrauži iemitinās kādus sešos līdz desmit vājākajos kokos, ko dēvē par mizgraužu ligzdu, lai tur vairotos un laistu pasaulē nākamo paaudzi, kas var izplesties uz blakus esošajiem kokiem. Pamanot kokos mizgraužus, par to jāinformē Valsts mežu dienests, kas novērtēs konkrēto situāciju un ieteiks, kā turpmāk rīkoties. Ja pieņemts lēmums izcirst kokus vienlaidus platībā, tas jāizdara divu mēnešu laikā, un svaigajā skujkoku izcirtumā, ja tas būs piemērots šim nolūkam, Valsts mežu dienests izvietos slazdus.

Reklāmas raksts sadarbībā ar Latvijas valsts meži.