Vajag valsts līmeņa plānu, kā labu un ātru internetu nodrošināt visā Latvijas teritorijā

Jūs esat pārvēlēta LIKTA prezidenta amatā. Kādi būs asociācijas vadības mērķi nākamajam darbības termiņam?

Mums ir lieli digitālās dekādes mērķi. Tas ir izaicinājums visai Eiropai un Latvijai vēl jo vairāk. Pirmkārt, tas attiecas uz digitālajām prasmēm, jo ir nepieciešams, lai vismaz 80% mūsu iedzīvotāju tās būtu vismaz pamatprasmju līmenī.

Otrkārt, tas ir izaicinājums attiecībā uz interneta pieejamību. Mēs esam pieraduši, ka mums Latvijā ir labs internets, bet īstenībā tā vairs nav taisnība. Pēc savienojamības kritērija, kurā tiek vērtēts interneta ātrums, interneta pieejamība, 5G pieejamība, platjoslu pieslēgumu pieejamība, mēs esam noslīdējuši uz 20. pozīciju Eiropas Savienībā. Kādreiz mēs bijām desmitnieka augšgalā. Protams, arī mēs ieguldām infrastruktūrā, bet citas valstis to dara daudz straujāk un daudz ātrāk.

Trešais mērķis ir publiskās pārvaldes digitalizācija, kur Latvijai ir salīdzinoši labi rezultāti, jo mums ļoti daudz pakalpojumu ir elektroniski pieejami. Pandēmijas laikā mēs aizvien aktīvāk sākām izmantot arī elektronisko parakstu un dažādus risinājumus, kas pirms tam bija pieejami, bet ko pilnvērtīgi neizmantojām.

Ceturtais mērķis ir saistīts ar uzņēmumu digitalizāciju, un tas ir ļoti ambiciozs, proti, lai vismaz 75% uzņēmumu jēgpilni izmantotu gan lielos datus, gan mākslīgo intelektu, gan mākoņpakalpojumus. Diemžēl pašlaik tā ir rādītāju grupa, kur mēs Latvijā esam ļoti zemā pozīcijā.

Mēs arī uzdevām jautājumu LIKTA biedriem, kas ir aktivitātes, kurām nākamo divu gadu laikā jāpievērš lielākā uzmanība. Atbildes rāda, ka tā ir digitālā transformācija - publiskajā sektorā, uzņēmējdarbībā. Otrs jautājums ir par Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) un struktūrfondu jēgpilnu izmantošanu. Digitalizācijai ir ieplānoti apjomīgi līdzekļi, bet jautājums ir, cik ātri jeb patiesībā lēni tas viss virzās uz priekšu. IT nav tā nozare, kur vienā gadā var visu izdarīt. Tas ir process, kas ir jāplāno.

Ar fondiem ir saistīts arī iepirkumu process. Jautājums ir, kā panākt, lai iepirkumi tiek veidoti gudrāk, institūcijas zinātu, ko tās grib un ko vispār var nopirkt. Likumos ir paredzēts arī inovatīvais iepirkums, mēs arvien vairāk runājam par spēju jeb "agile" iepirkumiem. Tas nozīmē, ka mēs atsakāmies no pieejas, ka vairākus gadus plānojam informācijas sistēmu un tad to izstrādājam, lai gan pa to laiku tehnoloģijas jau ir mainījušās. Ir jāiet uz priekšu soli pa solim, izmantojot jaunākos pieejamos rīkus un iespējas.

Vēl viens jautājums, kas noteikti ir jāaktualizē, ir saistīts ar kiberdrošību. Gan karš Ukrainā, gan tas, ka bizness un publiskā pārvalde arvien vairāk ir digitālajā vidē, nozīmē arī to, ka mums arvien lielāka uzmanība ir jāpievērš digitālai drošībai. Eiropā tiek vērtēts, ka mums pietrūkst viena miljona kiberdrošības speciālistu. LIKTA mēs plānojam veidot darba grupu kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju, ar augstskolām par kiberdrošības izglītību un spriest, ko darīt, lai mums būtu kiberdrošības speciālisti, jo pieprasījums pēc viņiem tikai augs, un jautājums ir, cik mēs būsim šiem izaicinājumiem gatavi. Kiberuzbrukumi notiek visu laiku, un tie ir daudz aktīvāki nekā agrāk. Mums ir jārada sistēma, lai tie, kas augstskolās beidz datorikas studijas, varētu iegūt specializāciju kiberdrošībā.

Jūs minējāt, ka interneta savienojamības kritērijā mēs pašlaik esam 20. vietā Eiropas Savienībā. Kā mēs līdz tam esam nonākuši, jo kādreiz interneta pieejamība uz pārējās Eiropas fona bija lieta, ar ko lepojās visas Baltijas valstis?

Savukārt otra lieta ir platjoslas interneta pieslēgumi un cik procentiem mājsaimniecību tādi ir. Protams, ka tur, kur apbūve ir intensīva un mājsaimniecību skaits uz vienu platības vienību ir liels, ir arī pieejamāks platjoslas internets. Taču tur, kur tā nav, it īpaši lauku reģionos, nav arī platjoslas interneta. Latvijā daudz tiek runāts par tā saucamo pēdējo jūdzi, jo, ja ciemata centrā šis platjoslas internets ir, tad izaicinājums ir to nodrošināt jau nedaudz tālāk esošās mājsaimniecībās vai institūcijās. Tomēr nevajag nemaz laukus, arī Rīgā ir rajoni, kur platjoslas interneta gluži vienkārši nav.

Man kā lietotājam zināmā mērā pat ir vienalga, vai man ir labs platjoslas vai labs mobilais internets. Tādēļ mēs LIKTA runājam, ka mums vajag valsts līmeņa plānu, kā labu un ātru internetu nodrošināt visā Latvijas teritorijā. Mērķis ir, lai 2030. gadā mums ir pieejams viena gigabita internets. Savukārt 2024. gadā plānots sasniegt 100 megabitu interneta pieejamību, jo mūsu vajadzības interneta izmantošanā arvien augs. Tādēļ ir būtiski, lai mēs saliekam kopā gan fiksēto, gan mobilo internetu, lai pārklājums būtu visur.

Es varu atgādināt to, ka 2008. un 2009. gada finanšu krīzes laikā interneta pieejamībā Latvijā tika veiktas ievērojamas investīcijas un pandēmijas laikā tas izrādījās ļoti svarīgs faktors, lai daudzi uzņēmumi un cilvēki varētu turpināt strādāt bez būtiskiem pārtraukumiem. Tādēļ tagad arī nevajadzētu atpalikt no investīcijām, kuras veic citas valstis.

Kas no asociācijas skatu punkta šajā jautājumā būtu jādara valstij?

Mēs novērtējam tos pasākumus, kurus valsts veic šajā jomā, tomēr būtu nepieciešams plašāks dialogs starp uzņēmumiem, kuri ierīko fiksēto internetu, uzņēmumiem, kuri ierīko mobilo internetu, un valsti. Ja mēs redzam 2030. gada mērķi, tad kā mēs uz to ejam? Tur, kur uzņēmumi redz biznesa iespējas, tur jautājumu nav. Tomēr ir apvidi, kur sakaru uzņēmumi biznesu nekad nesaskatīs, un tur ir nepieciešama valsts intervence, lai šo jautājumu risinātu. Tas ir jautājums arī par uzņēmējdarbības iespējām reģionos. Es uzskatu, ka arī izglītība būs arvien interneta resursus vairāk prasoša. Piemēram, pandēmijas laikā parādījās tās skolas, tās vietas, kur interneta pieejamība noteikti nav pietiekama, lai varētu nodrošināt mācību procesu.

Pandēmijas laikā daudzas ar digitalizāciju saistītās lietas attīstījās ļoti strauji. Kā ir tagad? Vai ar saukli, ka mēs atkal vairāk gribam tikties klātienē, netiek pazaudēts arī kaut kas no tā derīgā, kas ienāca mūsu dzīvēs?

Es domāju, ka daudzi cilvēki un daudzi uzņēmumi vienkārši neļauj pazaudēt tās derīgās lietas. Daudzi tiešām ir novērtējuši pozitīvo, ko dod tehnoloģijas. Piemēram, uzņēmumi un organizācijas daudz vairāk domā, cik dienas var strādāt attālināti, cik klātienē. Lielajās starptautiskajās korporācijās tā bija pieņemta prakse arī pirms pandēmijas. Tādēļ drīzāk ir jāmeklē pareizais līdzsvars starp attālināto un klātienes darbu. Tāpat jautājums ir, vai katram no mums ir tādi apstākļi, lai varētu strādāt attālināti. Tad, kad notika gan attālinātās mācības, gan vecākiem bija jāstrādā attālināti, bija redzams, ka tas daudziem rada problēmas, jo ģimenēm mājokļos nav ne tik daudz datoru, ne bieži vien arī vietas, lai viens otram netraucētu. Taču, ja šādas iespējas ir, tad daudzi vēlas to turpināt izmantot. Kaut vai tas, ka daudzi tagad apzinās, cik daudz laika viņi pavada ceļā no mājām uz darbu.

Vēl viena lieta, ko mēs visi šajā laikā esam pārvarējuši, ir uzticēšanās starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Nav jau būtiski, lai cilvēks fiziski pavadītu laiku darbvietā, ir svarīgi, lai cilvēks izdarītu viņam uzticēto darbu. Tādēļ daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, kā formulēt darba uzdevumus, kontroli pār to izpildi. Pandēmijas laiks mums iemācīja ļoti daudz.

Minējāt, ka viens no mērķiem ir arī sabiedrības digitālās prasmes un Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā (DESI) mēs šajā ziņā neizskatāmies labi. Vai kaut kas tomēr ar laiku mainās?

Ja mēs runājam par digitālajām prasmēm, tad tas, ko mēs kādreiz ar to sapratām, un tas, ko mēs ar to saprotam šodien, ir atšķirīgas lietas. Digitālās tehnoloģijas attīstās visu laiku, un arī mums visu laiku ir jāmācās un jāapgūst jaunas prasmes, jauni rīki. Tas ir liels izaicinājums. Labā lieta, kas parādījās pandēmijas laikā, ir iespējas mācīties attālināti. Gan lielās starptautiskās platformās, gan arī vietējā tirgū ir plašs piedāvājums apgūt jaunas digitālās zināšanas tiešsaistē. Arī LIKTA realizē vairākas apmācību programmas, piemēram, šī gada maijā sāksim jaunas bezmaksas apmācības virtuālo prakšu programmā. Šī Baltijas līmeņa digitālo prasmju pilnveides programma tiek īstenota kopš 2020.gada. Programmas mērķis ir attīstīt Baltijas valstu iedzīvotāju digitālās prasmes, uzlabojot viņu kvalifikāciju un palīdzot paaugstināt konkurētspēju savā specialitātē vai pat kalpot par atbalstu, lai uzsāktu jaunu karjeru - programmā ir vairāki veiksmes stāsti, kur, piemēram, administratīvo darbu veicēji ir kļuvuši par datu analītiķiem.

Programma ir īpaša ar to, ka tā nav tikai teorētiska, bet tajā ir daudz praktisku un darbā uzreiz pielietojamu zināšanu. Pēc kursu beigšanas dalībniekiem ir iespēja iegūtās zināšanas izmēģināt reālam darbam pietuvinātā vidē, praktizējoties kādā uzņēmumā vai mūsu pieaicinātu speciālistu vadībā. Jaunajā projekta kārtā, kuru uzsāksim jau maijā, kursi satur praktiskus piemērus, tāpat tiks organizēti tīklošanās pasākumi, kur informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) uzņēmumiem būs iespēja satikt potenciālos darbiniekus - mūsu kursu beidzējus.

Kā šajā kontekstā izskatās teju nebeidzamie strīdi par fiziku, matemātiku un to eksāmeniem skolās? Vai līdzšinējās pieejas dēļ mums jau nav vairākas paaudzes, kurās pietiekami liela daļa cilvēku nespēj vai baidās apgūt digitālās prasmes kaut nedaudz dziļākā līmenī?

Ja mēs runājam par fiziku, matemātiku, arī ķīmiju, tad tas tiešām nav pēdējo gadu, bet jau pēdējo desmitu gadu jautājums. No vienas puses, zināšanas skolu beidzējiem kļūst arvien vājākas. No otras puses, arvien mazāk kļūst skolotāju, kuri skolās māca fiziku, matemātiku, ķīmiju. Savulaik iniciatīvas uzsācējs bija uzņēmums "Accenture", vēlāk pievienojās arī citi uzņēmumi, kuri sagatavoja datorikas mācību kursus skolotājiem un pēc tam viņus arī atbalstīja. Es domāju, ka arī fizikā, matemātikā, ķīmijā ir jāveido skolotāju kopiena, kura varētu sadarboties ar industriju, gūtu tās atbalstu. Tāpat jāvērtē, kā jaunās tehnoloģijas var palīdzēt iedot mūsu bērniem labāko iespējamo mācību saturu un izpratni par to. Turklāt, ja mēs skatāmies kaut vai uz matemātiku, tad tā attīsta loģisko domāšanu, kura ir vajadzīga jebkuras nozares darbiniekiem, nevis tikai IKT speciālistiem. Izglītībā mums ir ļoti daudz izaicinājumu un mums ir jādomā, kā panākt, lai vispārējais zināšanu līmenis būtu augstāks. Kā arī svarīgi ir, lai mēs skolā un augstskolā iemācītu, ka jāmācās ir visu laiku, jāapgūst kaut kas jauns ir nepārtraukti. Ir daudz cilvēku, kuri tieši tā arī dzīvo, bet tagad tas būs aktuāli pilnīgi visiem. Ir daudz pētījumu par to, ka virkne tādu profesiju, kādas mēs pazīstam pašlaik, pēc noteikta laika perioda vairs nepastāvēs. Tādēļ ir svarīgi apzināties, ka šī nepārtrauktā mācīšanās ir tā, kas mūs pavadīs visu dzīvi.

Vai apstākļos, kad skolotāju trūkst, pandēmijas laikā iepazītās attālinātās mācības nav izeja? Tas, protams, neatsver klātienes darbu ar skolēnu, bet tā vismaz var nodrošināt mācību priekšmetu teorētiskās daļas mācīšanu noteiktā līmenī, ja skolās trūkst attiecīgo priekšmetu skolotāju?

Jā, skolās noteikti var skatīties uz to, ka ir attālinātais saturs, un tālāk notiek klātienes darbs ar skolēniem, ko daudzviet var nodrošināt arī skolotāju palīgi. Pašlaik tomēr ir tā, ka no vienas puses skolotājam ir liela brīvība, bet no otras puses - nav šī standarta mācību materiāla. Tas no skolotāja arī ļoti daudz prasa. Turklāt, ja pat Rīgas skolās trūkst skolotāju, tad kas notiek reģionos?

Es domāju, ka te būtu nepieciešama arī diskusija starp izglītības industriju un citām nozarēm, kurām pēc tam savukārt vajag darbiniekus ar noteiktām zināšanām, ko tālāk darīt. Tostarp ir jāpaskatās, kas notiek arī citur pasaulē. Lai attīstītos mūsu ekonomika, ir nepieciešami gudri cilvēki, un, lai mums būtu gudri cilvēki, ir jābūt labām skolām.

Vēl viena lieta, ko pieminējāt, ir iepirkumi. Vai pēc neveiksmēm ar e-veselību un dažiem citiem projektiem ir mainījies veids, kā tiek plānoti un īstenoti publiskā sektora IT iepirkumi?

Es teikšu, ka ir daudzas publiskā sektora institūcijas, kur viss notiek veiksmīgi un ir sekmīgi ieviestas un uzturētas IT sistēmas. Taču ir arī piemēri, kas nav tik veiksmīgi, un e-veselība ir viens no tiem.

Galvenā atslēga, kā panākt labu rezultātu, ir paskatīties, kādi analogi ir pasaulē, kāda ir prakse līdzīgās organizācijās citās valstīs. Otra ļoti svarīga lieta - iesaistām tos, kuri pēc tam šo sistēmu lietos. E-veselības projekta gadījumā lielākā problēma bija tā, ka tās pasūtītājs bija dažādas Veselības ministrijas iestādes, bet tā ir sistēma, kuras lietotāji ir ārsti, aptiekāri un pacienti. Un tad ir jautājums, cik daudz šie cilvēki, kuri būs gala lietotāji un zina, kādas iespējas viņi no šīs sistēmas vēlas, ir iesaistīti? Ja šīs iesaistes nav vai tā ir nepietiekama, tad pēc tam arī rodas sistēmas, kuras to lietotājiem nav draudzīgas un nepalīdz to ikdienas darbu atvieglošanai un automatizācijai. Plus vēl arī tas, ko es jau minēju intervijas sākumā, ka mēs pārāk ilgi plānojam, pēc tam izstrādājam, bet pa to laiku ir mainījusies gan dzīve un prasības, gan tehnoloģijas. Tādēļ ir svarīga spēja sistēmas attīstīt soli pa solim, kas ir "agile" pieeja. Labs piemērs šajā ziņā ir Lauku atbalsta dienests, kura IT sistēmai ir piešķirtas pat starptautiskas balvas. Ir pierādījies, ka šajos labajos piemēros, pirmkārt, ir gudrs pasūtītājs, kurš skaidri zina, ko vēlas, un, otrkārt, tiek iesaistīti risinājuma lietotāji, lai sistēmu notestētu un sniegtu rekomendācijas tās pilnveidei. Ja sistēma ir paredzēta iedzīvotājiem, tad ir vēlams, ka tiek izveidotas iedzīvotāju mērķa grupas, kuras sistēmas testē un sniedz atgriezenisko saiti, kas viņiem nav saprotams vai nav ērts lietošanā. Labā prakse vienmēr ir sadarbība starp pasūtītāju un izstrādātāju.

Redzat, ka ir notikušas izmaiņas valsts un pašvaldību kā pasūtītāju domāšanā, jo "skolas nauda" caur to pašu e-veselību ir samaksāta?

Es teikšu, ka ir dažāda pieredze. Tomēr skola ir izieta arī valsts pusē, tādēļ gribas cerēt, ka turpmāk pieredze būs pozitīvāka. Taču vēlreiz uzsvēršu - svarīgi ir veikt tirgus izpēti un saprast, kas šajā jomā jau tiek piedāvāts un ir pieejams tirgū. Nevajag katru reizi pašiem visu izdomāt no jauna. Tajā brīdī mēs arī saprotam, ko varam izveidot un izstrādāt.

Pašlaik ir likts pārbaudīt Valsts ieņēmumu dienesta IT sistēmas. Kā šo gadījumu varat vērtēt no IT profesionāļu skatu punkta?

Es teikšu, ka drošības nekad nav par daudz un papildu drošības pārbaude nevienam par ļaunu nenāks. Es nezinu šī konkrētā gadījuma nianses, bet domāju, ka no Valsts ieņēmumu dienesta puses jābūt pietiekami stingram līgumam, kurā ir atrunātas visas drošības prasības.

Kā teorētiski skatīties uz šādām lietām, jo ir gadījums arī ar Centrālo vēlēšanu komisiju (CVK), kurai līdz šim arī bija viens IT risinājumu izstrādātājs ar plašiem un sensitīviem datiem, un izradās, ka bez viņa nekur… Kāda ir pasaules pieredze attiecībā uz šādiem sensitīviem datiem, jo mēs visi esam dzirdējuši par dažādām datu noplūdēm?

Šādos gadījumos vienmēr ir jāvērtē, kādi ir noslēgtie līgumi starp pasūtītāju un izstrādātāju. Tajā brīdī, kad sistēma tiek izstrādāta, labā prakse ir, ka netiek strādāts ar īstajiem datiem, bet pasūtītājs ir iedevis datus, kas ir depersonalizēti, lai tos nevarētu identificēt. Sistēmai vajadzētu būt tādai, lai riski tiktu maksimāli mazināti un pasūtītājs šīs prasības iekļauj līgumā.

Un tad, kad sistēma strādā jau reālā režīmā?

Viena lieta ir dati un otra - sistēma kā tāda. Sistēma tiek uzturēta, bet tās uzturētājam nav pieejas reālajiem datiem. Tie ir pieejami tikai tiem, kam ir jābūt pieejai, nevis sistēmas izstrādātājam. Domāju, ka neviena IKT kompānija nevēlas, ka viņiem šādi dati ir pieejami, jo mēs visi saprotam riskus, kas ar to ir saistīti. Kompānija atbild par to, lai sistēma strādātu, ir produkcijas un testa vides, kur risinājums tiek pārbaudīts un testēts. Tas ir mīts, ka IKT speciālisti redz pilnīgi visu. Tā nav, visas pieejas tiek stingri reglamentētas.

Jūs jau pieminējāt finansējumu no Eiropas ANM, kur viens no prioritārajiem virzieniem ir digitālā transformācija. Kā Latvijai sokas ar projektiem šajā sadaļā?

Es teiktu, ka progress ir ļoti vājš. Mums ir plānota tikšanās ar finanšu ministru, lai pārrunātu šo situāciju. Es uzskatu, ka Latvijā mēs buksējam ar Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu atbilstoši finanšu instrumentiem. Ja mēs ilgstoši neapstiprinām noteikumus vai apstiprinām, bet pēc tam secinām, ka īsti labi tie nav, tad rodas problēmas. Šobrīd mums visām eksportspējīgajām nozarēm ir nesaskaņas ar Centrālo finanšu līgumu aģentūru, jo ilgstoši - jau mēnešiem - netiek apstiprināti kompetenču centru un inovāciju projekti.

Kāds ir pamatojums?

Visi baidās no interešu konflikta un no interešu konflikta interpretācijas Latvijā. Bet mēs esam tik maza valsts… Mums ir jāsaprot, kādā veidā mēs varam īstenot lietas. Ja ir pieņemti valdības noteiktumi, kuros ir atrunāta kārtība un uzņēmēji šo kārtību ievēro, bet projektus neapstiprina un īsti neviens nevar pateikt, ko tad mainīt... Tad ir jāpasaka, ko mums mainīt, varbūt ir jāmaina noteikumi, vienojamies par to, ja tas ir nepieciešams. Bet darām lietas.

Viena problēma ir, ka mēs nepieņemam lēmumus vai arī nepildām pieņemtus lēmumus. Izskatās jau viss skaisti, jo digitalizācijai paredzētais finansējums ir 384 miljoni eiro, bet reāli šīs programmas nav sākušas strādāt, jo no valsts puses ir vēlme vēl un vēl nodrošināties, ka nekas slikts nenotiks. Var jau mēģināt tik ilgi nodrošināties, ka beigās vairs nav laika neko darīt. Ja mēs gribēsim visu izdarīt viena vai divu gadu laikā, tad to tiešām nevarēs izdarīt.

Kādi ir konkrētie iebildumi par interešu konfliktu?

Kompetenču centra programma strādā jau no 2012.gada, un viena no Latvijas lielajām problēmām ir, ka mums ir vāji inovāciju snieguma rādītāji. Eiropā mēs esam vienā no zemākajām pozīcijām rādītājā, cik publiskais un arī privātais sektors investē pētniecībā un attīstībā. Savā laikā inovāciju centri tika veidoti kā ekosistēmas, kur satiekas nozares uzņēmumi, kas rada jaunus inovatīvus produktus un pakalpojumus, ar pētniecības iestādēm, universitātēm, institūtiem. Diskusija ir par to, ka, ja kāds Latvijas Universitātes (LU) pētnieks vērtē projektus, tad LU nevar projektā piedalīties vai, ja Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pētnieks vērtē, tad RTU nevar piedalīties. Mums taču ir tik maz zinātnisko institūciju... Arī uzņēmumu, kas nopietni investē pētniecībā un attīstībā, nav daudz. Ja mēs viņus izslēdzam, tad kas mums paliek pāri? Protams, ka tu nedrīksti pieņemt lēmumu par savu projektu, kas ir loģiski, taču mēs pārlieku baidāmies un pārlieku neuzticamies viens otram. Pieredze rāda, ka projekti, kas ir bijuši, ir jēgpilni un šī ekosistēma, kompetences centrs uzņemas atbildību par to, ka rezultāts būs. Ir ļoti daudz darba ieguldīts, lai uzsāktu veiksmīgu sadarbību starp pētniekiem un uzņēmējiem, un sadarbība šo gadu laikā ir izveidojusies un nostiprinājusies, savukārt no valsts puses būtu nepieciešama lielāka uzticība savējiem.

Par ko ir bažas? Noteikumi ir apstiprināti, projekti tālāk netiek virzīti, bet mehānisma finansējums ir terminēts?

Jā, bažas ir par to, ka mehānisms ir terminēts. Ja mēs laicīgi nevirzīsimies uz priekšu, tad nesasniegsim mērķus un nespēsim izmantot pieejamos līdzekļus. Un tad ko darīsim, dosim atpakaļ Eiropai? Citas valstis spēj šos līdzekļus izmantot un investēt. Mēs nevaram atļauties atteikties no investīcijām un neizmantot tās, jo mūsu valsts rādītāji Eiropas kontekstā nebūt neizskatās labi, arī Baltijas kontekstā mēs neizskatāmies labi.

Attiecībā uz digitalizāciju šī problēma mums vienmēr ir bijusi, piemēram, cik gadus mēs nepieņēmām lēmumus par ID kartēm un ka tajās ir e-paraksts. Es biju ļoti priecīga, ka beidzot tika pieņemts lēmums, ka visiem ID karte būs kā primārais dokuments, jo tas nozīmē, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir arī elektroniskais paraksts. Tad var pilnīgi citādi plānot procesus arī uzņēmumos, jo zinām, ka katram klientam ir e-paraksts. Protams, tas ir arī jautājums par to, ka nepieciešams katram iemācīt ar to strādāt. Bet tad šo lēmumu atlika, jo Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde nespēja nodrošināt visiem dokumenta saņemšanu.

Cik laika vēl ir, lai izmantotu ANM naudu?

Laika jau vairs nav, jo ir ļoti aizkavēta investīciju apguves uzsākšana. Mehānismā ir iekļautas labas programmas - gan mazo uzņēmumu, gan lielo uzņēmumu digitalizācijas atbalstam, iedzīvotāju digitālo prasmju attīstīšanai, IKT infrastruktūras attīstīšanai un citas. Šobrīd ir pats pēdējais brīdis, lai reāli uzsāktu to ieviešanu, un ir svarīgi, lai no valsts puses projektu pārraudzītājiem nebūtu pārspīlētas prasības, kas neļauj realizēt digitālās transformācijas ideju.

Kā jūs vērtējat mākslīgā intelekta, "Chat GPT" izmantošanas iespējas? Vai tas drīzumā jau darīs daudzu mūsu darbu?

"Chat GPT" un mākslīgā intelekta iespēju attīstība viennozīmīgi mainīs pasauli un sabiedrību. Mēs nevarēsim izlikties, ka tā nav, vai aizliegt to. To nevarēs, tādēļ ir tikai jautājums, cik labi un jēgpilni mācēsim to izmantot, vai esam tam atvērti, vai saprotam, kas tas ir. Ļoti bieži cilvēki baidās no tā, ko nesaprot. "Chat GPT" un citi risinājumi mainīs pasauli - gan globāli, gan noteikti arī IKT nozari un ar to saistītās jomas. Ir lietas, ko cilvēks var darīt labāk, taču ir lietas, ko labāk spēj tehnoloģijas, piemēram, lielu datu apjoma analīze. Ir jāmeklē šis jaunais līdzsvars starp tehnoloģijām un cilvēcisko faktoru. Arī izglītības sistēmā ir jādomā, kā to var izmantot, jo tas, ka bērni to lietos, tas ir skaidrs, tādēļ ir jautājums, cik ļoti skolotājs vai augstskolas mācībspēks to ir gatavs mācīt un jēgpilni izmantot. Piemēram, medicīnā, protams, lēmumu pieņems ārsts, taču sagatavot informāciju, izanalizēt datus un sameklēt līdzības, sakarības, to noteikti mākslīgā intelekta risinājumi var izdarīt daudz produktīvāk, labāk un ātrāk. Mums ir jāsaprot, ko mākslīgais intelekts var sniegt un kā to izmantot vislabāk katrā jomā un specialitātē.

Ko šajā kontekstā arī nozīmē lielo IT grandu nesen paustās bažas, ka ar mākslīgā intelekta attīstību vajadzētu iepauzēt? Vai tas ir sācis attīstīties jau savā ziņā nekontrolēti?

Ja runājam par mākslīgo intelektu un diskusijām par to, tad viens būtisks aspekts ir attiecībā uz likumdošanu. Tas noteikti būs "karsts" jautājums, par kuru vēl notiks aktīvas diskusijas. Piemēram, attiecībā uz pašbraucošajām mašīnām - jautājums ir, kurš būs vainīgs un atbildīgs, ja notiks satiksmes negadījums? Tehnoloģijas ir izstrādātas un ir gatavas darboties, bet jautājums ir par juridisko bāzi. Un te cilvēciskais faktors, cilvēka intelekts, morāle būs svarīgs un nepieciešams. Par to noteikti daudz tiks runāts un daudz tiks diskutēts.

Jo mašīnai jau morāles nav…

Mašīnas rīcība būs tāda, kādu būsim tai definējuši, - kas ir labs un kas ir slikts. Tas arī ir jautājums, kas mums pašiem jāsaprot, kas ir labs un kas slikts un ko mākslīgajam intelektam iemācām. Tas arī mums pašiem būs jāmācās, bet viennozīmīgi mākslīgais intelekts attīstīsies un mēs to izmantosim.

Ja ir mākslīgais intelekts, tad vienmēr ir arī jautājums par datiem, par datu pieejamību, lielajiem datiem. Šī ir viena no jomām, kur Eiropa nav labā situācijā. Ja skatāmies uz lielajām kompānijām ar milzīgo datu apjomu, tad tur nav Eiropas uzņēmumu - tā ir Amerika, Ķīna. Piemēram, "TikTok" gadījums, kur nav runa par pašas platformas saturu, bet par mūsu paradumiem, pārvietošanos un citiem datiem, kurus var analizēt un kas nav saistīti ar "TikTok" saturu. Tas ir jautājums, vai mēs vēlamies, lai citām valstīm ir šāda veida dati par mums. Aizvien vairāk tiek runāts un domāts par to, ka jebkurai tehnoloģijai var būt dažādi lietojumi, kurus šodien pat iespējams nevaram iedomāties. Kādreiz mobilais tālrunis bija vienkārši tālrunis telefonsarunām, tad sākām rakstīt īsziņas, un šobrīd jau mobilais tālrunis ir ļoti attīstīta viedierīce, kura tostarp spēj sniegt daudz informācijas par tās lietotāju un paradumiem. Mēs gribam paļauties, ka šī informācija vienmēr tiks izmantota tam paredzētajiem nolūkiem, lai sniegtu papildu pakalpojumus un ērtību lietotājiem, neapdraudot to drošību un sensitīvos datus. Bet ir jāatceras, ka jebkuru informāciju var izmantot divējādi. Tie būs ļoti lieli izaicinājumi ne tikai IKT nozarei, bet visai sabiedrībai kopumā.