“Paliek milzīga sprauga.” Skolas jaunos logus izgatavo tik neatbilstošus, ka pat slēģus vairs nevar aizvērt
Vēsturiski vērtīgās ēkas ir jāatjauno, taču to nedrīkst darīt nekvalitatīvi un pavirši! Latvijas piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs un Lielvircavas muižas pārstāvis Roberts Grinbergs intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par gadījumiem, kad skolās, kas atrodas senās muižās, ielikti ievērojami lielāki vai mazāki logi, kas ne tikai izkropļo ēkas fasādi, bet arī padara nelietojamus vēsturiskos slēģus.
Raksturojot kopējo situāciju Latvijas pilīs un muižās, viņš atminējās nesenā kādā pasākumā dzirdēto vēsturnieka Daiņa Bruģa teikto, ka Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums līdzinās novelē “Nāves ēnā” aprakstītajam ledus gabalam, kas arvien attālinās un globālās sasilšanas iespaidā kūst arvien straujāk.
Daļa ēku strauji iet bojā
“Es tiešām tam varētu piekrist. Mantojums arvien straujāk pazūd. Par to varam pārliecināties arī dabā, apbraukājot kādu no vēsturiskajām vietām.
Kaucminde ir skaļākais Latvijas piemērs, kur var redzēt, kā ēkas strauji iet bojā. Bet tādu piemēru ir ļoti daudz.” Arī Popes muižas teritorijā, kur Grinbergs sabiedriskā kārtā darbojās vairāk nekā desmit gadus, ir ēkas, kas šobrīd strauji pazūd.
Nerūpējamies arī par drupām
No ēkām, kas karos vai citos laika posmos cietušas postījumus, patlaban pāri palikušas tikai drupas. “Arī drupas var būt ainaviskas, bet diemžēl mēs par tām maz rūpējamies. Tās ļoti ātri pazūd no kartes.”
Īpašuma saglabāšana Nurmuižā
Vienlaikus Latvijā ir arī labie piemēri piļu un muižu apsaimniekošanā. “Ir labie piemēri. Tie gan ir uz rokas pirkstiem skaitāmi, bet tādi ir.”
“Noteikti kā labs piemērs un savā ziņā pat mecenātisma piemērs ir izceļams Nurmuižas stāsts Talsu novada Laucienes pagastā. Tā ir viena no lielākajām, senākajām muižas apbūvēm, kur īpašnieks jau padsmit gadus iegulda vairākus miljonus, lai īpašumu sakārtotu.
Būtiskākais ir tas, ka īpašums tiek sakārtots nevis privātu ambīciju dēļ, bet gan tiek radīts publiski pieejams. Sabiedrībā tiek radīta izpratne par mantojumu, ikviens var braukt, smelties pieredzi, zināšanas un mācīties no tā.
Vērtības būtu gājušas bojā
Tas noteikti ir labs piemērs, jo īpašnieks tajā pašā laikā varēja šo lielo finansējumu ieguldīt privātas villas uzturēšanā vai dzīvoklī Ņujorkas centrā. Tad šāds kultūras mantojums būtu gājis secen.”
Visticamāk, tas būtu gājis bojā. “Mēs kā sabiedrības kopuma no tā būtu tikai zaudētāji.”
Jāsaglabā ne tikai centrālās kungu mājas
Grinbergs norādīja uz kādu būtisku niansi: runājot par pilīm un muižām, bieži vien domājam tikai par vienu galveno ēku, bet patiesībā jāsaprot, ka tā noteikti nav tikai viena ēka.
Muiža patiesībā ir vesela teritoriāla, administratīva un saimnieciska vienība. Tajā ietilpa ne tikai centrālā apbūve ar daudzām ēkām, bet arī plaša teritorija ar tālāk esošām zemnieku sētām, mežiem, pļavām, ceļiem, tiltiem utt.
Daudz ko no tā mēs šodien joprojām izmantojam, piemēram, ceļu tīklus un tiltus. Mēs neaizdomājamies, ka tie kādreiz radušies kādas pils vai muižas teritorijā.
Saglabāt to, kas ir saglabājams
Arī skaistās alejas, koku stādījumi un parki ir daļa no piļu un muižu teritorijas. Bieži vien pašas kungu mājas jau ir zudušas, bet stādījumi ir saglabājušies līdz mūsdienām. “Mēs tos nesaistām kopā ar muižu, konkrēto muižnieku dzimtu, jo domājam, ka tie vienkārši te auguši un bijuši.
Gribam vērst sabiedrības uzmanību, ka jādomā ne tikai par vienu māju, bet gan par visu apkārt esošo. Saistīt to kopā būtu gan pašvaldību, gan privāto īpašnieku uzdevums. Būtu jādomā plašāk, ne tikai egoistiski par vienu centrālo vietu, bet arī par apkārtējo kultūrvēsturisko ainavu, tādā veidā veicinot izpēti un cenšoties saglabāt to, kas ir saglabājams.”
Arī mūsdienās varam mācīties no muižām
Kāpēc mums mūsdienās vajadzētu saglabāt senās pilis, muižas un to teritorijās esošās vērtības? Grinbergs atsaucās uz neseno konkursu "Latvijas Būvniecības gada balva", kur izskanēja, ka pilis un muižas ir tās, no kurām varētu mācīties arī mūsdienu būvnieki, arhitekti, jo to celtniecība bijusi sarežģīts un dārgs process, ko mūsdienās ir grūti atkārtot.
Patlaban no tā izvairās arī tāpēc, ka tas ir finansiāli nepaceļami. Tādēļ mūsdienās pāriet uz vienkāršotāku būvniecības principu un paņēmienu.
Pakešu logu fenomens
Grinbergs vērsa uzmanību Latvijas fenomenam, kad 2000.gadu sākumā bija politisks uzstādījums, ka daudzās (gandrīz visās) Latvijas izglītības iestādēs jāierīko jaunie plastikāta jeb pakešu logi, “kas tajā laikā bija baigais bums un trends”.
“Tas bija uzstādījums izglītības iestādēm. Neatkarīgi no tā, vai ēka, skola atrodas valsts nozīmes kultūras piemineklī, šie logi tika ierīkoti. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde tajā brīdī bija nolikta uz ceļiem un neko nevarēja izdarīt, jo tas bija valsts uzstādījums. Daudzās ēkās plastmasas logi tika ierīkoti. Oriģinālās vērtnes tika izsviestas vai uzglabātas.
Jaunie logi ir tik lieli, ka nevar aizvērt slēģus
Varam redzēt, ka jaunizgatavotie logi absolūti pat vizuāli neatbilst tam, kādi bija vēsturiskie logi. Nav pat runa par to, ka rūtojums vai vērtņu dalījums nav atdarināts. Bet tieši izmērs neatbilst! Tie ir par 20 cm lielāki vai mazāki nekā vēsturiskie logi. Līdz ar to tas izbojā, izkropļo fasādi.
Lielvircavas muižas gadījumā ir ļoti izteikti redzams, ka jaunie logi ir lielāki nekā vēsturiskie, līdz ar to iekštelpu apdarē esošie slēģi, kas saglabājušies oriģinālie koka, vairs nefunkcionē. Tos aizverot, paliek milzīga sprauga.
Tas uzskatāmi rāda, ka mūsdienās vairs neprotam to, ko spēja agrāk. Patlaban tas notiek rūpnieciski, to ražo iekārtas, bet mēs pat nespējam iestatīt pareizos parametrus, lai logus izgatavotu tieši tādus pašus, kādi bija vēsturiskie logi pēc faktūras vai koksnes kvalitātes.”
Baltie plastmasas logi vēsturiskā muižā izskatās briesmīgi
Asociācijas vadītājs arī piekrita, ka jauno plastmasas logu krāsa bieži vien ir balta, lai gan kādreiz tie bija citā krāsā. “Tas uzskatāmi pierāda, ka mēs mūsdienās vairs neprotam [izgatavot tādas lietas, kādas bija kādreiz].
Bieži vien uzskata, ka mūsu vēsturiskie senči dzīvoja kā alu laikmetā un neko neprata, bet patiesībā mēs mūsdienās dzīvojam vēl lielākā alu laikmetā, jo mums vairs nav amata prasmju, vairs nespējam paši radīt ar rokām. Mēs paļaujamies tikai uz rūpnieciski ražotiem piedāvājumiem.”
Kāpēc blakus mājā jāliek četrreiz dārgāki logi?
Redzot skolas baltos plastmasas logus, kaut arī ēka ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, sabiedrībā rodas maldīga izpratne, ka arī blakus esošā ēkā var nelikt oriģinālos koka logus, kas maksā četrkārt vairāk.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei šādās situācijās ir diezgan sarežģīti skaidrot šo jautājumu un pretrunas, viņš atzina.
Kuldīga atradusi vidusceļu
Grinbergs vērsa uzmanību tam, kā šo jautājumu risina Kuldīgā. Pilsētā nolemts iet vidusceļu – vēsturisko ēku fasādes logi ir līdzīgi kādreizējiem oriģinālajiem logiem, bet iekšpusē, ko no ielas neredz, ja ēka nav valsts nozīmes kultūras piemineklis, var likt praktiskākus logus, kam ir labāka siltumizolācija utt. “Būtiski, ka saglabājas ārējā telpa un ainava.”
Ir svarīgi, lai muižas apmeklētājiem, nostājoties tās pagalmā, pavērtos līdzīga aina, kāda tā bija kādreiz. “Lai nav tā, ka pēkšņi redzam milzīgu aklu logu bez rūtojuma. Tas ārkārtīgi degradē arhitektūru. Sākotnējais arhitekts, kas veidoja ēku, bija paredzējis citu veidolu. Ja mēs nākam ar savu pienesumu, kas to tieši degradē, tad…” asociācijas vadītājs aicināja saglabāt vēsturiskās vērtības.
