Tas ir ļoti, ļoti bīstams ceļš. Speciālisti satraukušies par vairākiem simtiem bērnu
Bērnu un pusaudžu paškaitējošā uzvedība, piemēram, roku graizīšana nav tikai vēlme pievērst sev uzmanību, būt dramatiskam, redzamam un izaicinošam. Patiesībā tā liecina par ļoti lielām emocionālām grūtībām un sāpēm, ar kurām cilvēkbērns netiek galā. Būtu ļoti bīstami, ja pieaugušie to uzskatītu tikai par uzmanības pievēršanas veidu, nepajautātu par iemesliem un nepiedāvātu palīdzības iespējas. Tas bērnus varētu novest pie pašnāvības domām un darbībām.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Anda Sauļūna intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka pagājušajā gadā Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 speciālisti snieguši aptuveni 100 konsultācijas saistībā ar bērnu un pusaudžu autoagresiju jeb paškaitējošu uzvedību.
Savukārt saistībā ar pašnāvības domām pērn sniegtas vairāk nekā 200 konsultācijas. “Kopā skatāmies uz aptuveni 300 konsultācijām, kad bērni runājuši par to, ka ir domas, vēlmes vai darbības sev nodarīt pāri, veikt pašnāvību vai ir konkrēti pašnāvības plāni.”
Par pašnāvību un pašnāvības domām 2020.gadā saņemti 118 zvani, 2021.gadā - 200, bet 2022.gadā – 267 zvani.
Graizīšanās palīdz mazināt emocionālās sāpes
Jautājums par bērnu paškaitējošām un pašnāvnieciskām domām ir ļoti būtisks. “Ja bērniem nav, ar ko aprunāties un kur izreaģēt savas emocijas, ja viņu emocijas netiek akceptētas, ja ir kaut kādas situācijas, ko viņi paši nevar atrisināt, diemžēl ļoti bieži viņu pielietotā metode, lai pārslēgtos no emocionālām sāpēm un ciešanām, ir autoagresija.
Tā var būt griešana rokās vai citās ķermeņa daļās. Tas tajā brīdī iedarbina nosacīto atvieglojuma mehānismu: bērni pārslēdzas no emocionāli spēcīgām sāpēm uz fiziskām sāpēm. Tas viņiem iedod atelpas brīdi.
Bet kas notiek? Tas var radīt zināma veida atkarību, ja mēs to tā varam nosaukt. Bērns vairs neiemācās citā veidā risināt savas emocionālās grūtības. Viņš izmanto tieši šo metodi.
Īpaši daudz zvanītāju pēc izolācijas laika
Īpašu pieplūdumu mēs redzam pēc kovida laika, kad bērniem bija atrautības sajūta no savas vienaudžu vides, kas ir ļoti svarīga bērnu attīstībā. Tad parādījās vairāk zvanu, kas saistīti ar lielu vientulības sajūtu, atrautību, distancētību no citiem.
Tad arī pieauga to zvanu skaits, kas bija par pašnāvībām un pašsavainošos jeb autoagresiju.”
Graiza un dursta rokas un citas ķermeņa daļas
Bērnu paškaitējošās darbības var būt ļoti dažādas. Bērni un jaunieši var izmantot dažādus priekšmetus, ar ko sākumā tikai skrāpē rokās. Ar žiletēm vai papīra nažiem mēdz veikt lielākus iegriezumus.
“Ir bērni, kuri izmisīgi vēlas, lai kāds to ierauga, tāpēc viņi to dara pietiekami redzamās vietās. Bet tajā brīdi, kad viņi saprot, ka neviens uz to nereaģē, viņi izvēlas darīt sev pāri tajās ķermeņa vietās, ko citiem cilvēkiem ir grūtāk redzēt un identificēt.”
Bērni var arī sev durt ar dažādiem priekšmetiem. Metodes, ko bērni izmanto, lai darītu sev pāri, ir daudz un dažādas.
Tas ir akūts sauciens pēc palīdzības!
“Lielu satraukumu rada tas, ka nereti pieaugušie un daļa sabiedrības uz to skatās kā uz bērnu vēlmi pievērst sev uzmanību. Bet parasti bērniem ir ļoti liela vēlme, kaut kāds to pamanītu, nevis vienkārši vēlme pēc uzmanības. Tas ir akūts sauciens pēc palīdzības! Bērns nevar to pateikt, bet viņam ir tik slikti, ka viņš grib, lai pieaugušais to ierauga,” Sauļūna raksturoja bērna vajadzības.
Bērns domā: “Es nevaru to pateikt, bet man ir tik slikti, ka gribu, lai tu to ieraugi! Es gribu, lai tu man pajautā, vai man viss ir kārtībā!”
Tas ir ļoti, ļoti bīstams ceļš
“Ja mēs izejam no pozīcijas, ka tas ir tikai uzmanības pievēršanai, tad daudzi, ja redz paškaitējuma pazīmes, nepajautā par tām. Tas ir ļoti, ļoti bīstams ceļš, uz kā mēs uzkāpjam un ieejam ne tikai pašsavainošanās takā, bet bieži vien virzāmies arī uz pašnāvības pusi.”
Nepajautājot par viegli pamanāmām paškaitējuma pazīmēm un to iemesliem, pieaugušie cilvēki apstiprina bērnam, ka viņiem ir vienalga par to, kas notiek ar bērnu.
Cilvēkbērns netiek galā
Speciāliste akcentēja, ka paškaitējošā uzvedība nav tikai vēlme pievērst uzmanību, vienkārši būt dramatiskam, redzamam un izaicinošam.
“Īstenībā tā liecina par ļoti lielām emocionālām grūtībām un sāpēm, ar kurām cilvēkbērns netiek galā. Viņam vajadzīga uzmanība nevis tāpēc, lai visi uzreiz viņam pievērstos un ļoti uzkrītošā veidā dotu uzmanību, bet lai kāds izrādītu rūpes un mīlestību.
Bērnam vajag saņemt ziņu: “Es redzu, ka tev ir sāpīgi. Vai es tev varu kaut kā palīdzēt? Vai mēs kopā varam to risināt?” Tā ir viņa vajadzība, kas nereti tiek pārprasta,” speciāliste skaidroja.
Kā es varu tevi atbalstīt?
Sauļūna turpināja: ja pieaugušais pamana, ka bērnam rokas vai cita ķermeņa daļa izskatās savainota, būtu labi pajautāt, kā var palīdzēt, piemēram, sakot: “Es ievēroju, ka tev ir griezumi vai kaut kas cits. Vai viss ir kārtībā? Vai tev ir vajadzīga kāda palīdzība? Vai es varu kaut kā atbalstīt tevi šajā situācijā?”
Reizēm pat tad, kad bērns saka, ka viņam nav vajadzīga palīdzība un viss ir kārtībā, tas, ka kāds pajautā un ievēro viņa rētas, iedod ļoti vērtīgu sajūtu: varbūt nav tā, ka es esmu pavisam viens; varbūt nav tā, ka visiem viss ir vienalga.
Bērni augstu novērtē rūpes
Lai gan bērnam un pusaudzim var nebūt pārāk komfortabli runāt par saviem sarežģījumiem, pieaugušajiem būtu jāpajautā, kas īsti noticis, un jāpiedāvā palīdzība. Nepilngadīgajiem var būt atšķirīgas komunikācijas prasmes, un pusaudži dažkārt uzvedas kā eži, taču patiesībā viņi augstu novērtē, ja kāds izrāda rūpes par viņiem.
Tāpēc pat tad, ja bērns un pusaudzis saka: “Nē, nē, man viss kārtībā un labi,” viņš ievēros, ka kāds viņam ir pajautājis par notikušo un izrādījis patiesu interesi. “Tāpēc viennozīmīgi ir svarīgi pajautāt!”
Nekliegt virsū, bet noskaidrot iemeslus
Tiesa, bērnu un pusaudžu uzrunāšanai jānotiek pārdomāti. Nevajadzētu uzreiz kliegt virsū: “Ko tu graizies! Pārstāj to!”
“Dažkārt vecāku reakcija ir tieši šāda. Tā vietā, lai viņi izrunātu iemeslu un cēloni, viņi kliedz: “Ko tu izdarīji? Tas ir tik drausmīgi! Šitā vairs nekad nedari!” Ar to viņi nodod bērnam ziņu, ka būtībā vecākiem nav tik svarīgi, kas ar bērnu notika un kas viņu tā sāpināja, bet šādi darīt nedrīkst. Tas pastiprina bērna sajūtu, ka par savām emocijām nedrīkst runāt un par tām nav jēgas runāt. Tas bērna un pusaudža stāvokli vēl vairāk pasliktina.
Ieturēt pauzi pirms bļaušanas
Ir saprotams vecāku pirmais šoks, vēlme pārtraukt bērna darbības, bet mēs bieži vien runājam par pauzi pirms pirmās reakcijas paušanas. Tā var izdarīt daudz vairāk slikta nekā laba.
Lai gan vecākam ir vajadzība akūti rīkoties, lai to pārtrauktu un bērnu pasargātu, ja to izdara šādā veidā, tas var gan pasliktināt komunikāciju ar bērnu, gan iedot pilnīgi nepareizu ziņu viņam.”
Man rūp, kas ar tevi notiek
Tāpēc labāk tad, kad vecāks bērnā pamana paškaitējošas uzvedības pazīmes, noskaitīt līdz desmit, dziļi ieelpot, nedaudz padomāt, nevis uzreiz kliegt un kritizēt.
Tāpat vēlams izvērtēt bērna garastāvokli konkrētajā mirklī, jo var gadīties, ka atvase tobrīd vispār nevēlas runāt, jo atgriežas no skolas uzvilkta, satraukta, noraizējusies. Labāk uzrunāt bērnu un pusaudzi tad, kad viņš jau ir nomierinājies, jūtas stabilāk un ir gatavs sarunai.
“Galvenais ar sarunu parādīt, ka man ļoti rūp, kas ar tevi notiek, un es gribu saprast, kā varu palīdzēt risināt iemeslus, kāpēc tu šādi sev esi nodarījis pāri,” Sauļūna rekomendēja.
Bezmaksas palīdzības iespēja
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas organizētais Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111 ir bezmaksas tālruņa līnija, kas ir anonīma un darbojas visu diennakti.
Darbadienās no pulksten 12 līdz 20 ar Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa speciālistiem iespējams sazināties, arī izmantojot tiešsaistes konsultācijas (čata logs pieejams mājas lapā www.uzticibastalrunis.lv) vai arī vēršoties pēc palīdzības e-pastā uzticibaspasts116111@bti.gov.lv.
