“Latvijā obligāti jārunā krieviski, viņa man teica,” Kristīne izkrata sirdi par Latvijas darba tirgū pieredzēto netaisnību
Reaģējot uz vietnē “Twitter” paustu iniciatīvu, Jauns.lv sazinājās ar rīdzinieci vārdā Kristīne. Šobrīd, kad Latvijā īpaši aktualizējies valodu jautājums, sievietei ir sakrājies daudz sakāmā par gan pašas, gan draugu gadu gaitā piedzīvoto. Tieši valodas jautājuma dēļ viņai kā Latvijas pilsonei ir bijis ievērojami jānopūlas, lai iederētos darba tirgū dzimtajā valstī, kuras oficiālā valoda ir viņas dzimtā valoda. Turpinājumā publicējam Kristīnes stāstu nerediģētā formā.
Sēžot ofisā un malkojot kafiju, ir vieglāk aizmirst par tiem, kam paveicies mazāk. Visas pasaules nelaimes nekad neaptversim un visus, kas cieš, nekad neizglābsim, bet vai tādēļ nav vērts mēģināt? Ir problēmas, kas nav atrisināmas Tavas vai manas dzīves laikā, bet ir arī tādas, kurām ir risinājums, bet sabiedrība šķietami no tām novērsusies.
Klikšķu un skatījumu laikmetā mūsu sabiedriskie mediji bieži publicē žēlabainus rakstus par to, cik ļoti grūti un pat neiespējami daļai mūsu valsts iedzīvotāju ir apgūt valsts valodu. Vairums grūtgalvju Latvijā nodzīvojuši visu mūžu.
Padalīšos ar savu pieredzi par to, kā ir būt latvietei Latvijā un strādāt ātrajā ēdināšanā un tirdzniecībā jeb tā saucamajos vienkāršajos darbos. Mazliet arī par to, kā gājis dažiem no maniem draugiem, kas krievu valodu nezina vai atsakās lietot darbā.
Mana dzimtā valoda ir latviešu, pati esmu latviete vismaz piecās paaudzēs. Uzaugu Rīgā un 10 gadu vecumā biju jau apguvusi arī angļu un vācu valodas. Krievu valodu nepratu, lai gan pagalmā netrūka bērnu, kas tajā runātu, kā arī ikdienā bieži dzirdēju vecākus un vecvecākus lietojam krievu valodu. Mani tā neinteresēja. 5. klasē vajadzēja izvēlēties otro svešvalodu – vācu vai krievu. Pretēji manām vēlmēm, vecāki ievilka ķeksi un parakstījās pie krievu valodas, sakot, ka to man obligāti vajadzēs, kad pieaugšu. Toreiz es apvainojos un dusmīgi aizskrēju uz savu istabu. Viņiem, protams, bija taisnība, bet manas dusmas bija par atņemto izvēli. Es gribēju iemācīties vācu valodā arī rakstīt ne tikai lasīt un runāt. Man vismaz bija izvēles ilūzija. Mans dzīvesbiedrs mācījās Baldonē un arī vēlējās mācīties vācu valodu, bet skola paziņoja, ka nepietiek skolēnu, lai nokomplektētu klasi, kas mācīsies vācu valodu. Arī viņam nācās mācīties krievu valodu.
19 gados es pametu vecāku mājas, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Pirmo darbu atradu ātrās apkalpošanas restorānā. Viens no pirmajiem jautājumiem darba intervijā, protams, bija par valodām. Tā kā runāt mācēju jau 4 valodās, 90% darba laika strādāju pie kases. Darbs bija grūts, un stresu radīja ne tikai mazā alga, vadības attieksme, nakts maiņas, bet arī nepieciešamība pārslēgties no latviešu valodas uz krievu visu dienu. Kolektīvā lielākā daļa darbinieku savā starpā sarunājās krieviski. Ja maiņas beidzās laikā, kad sabiedriskais transports vairs nekursēja, darba vieta apmaksāja taksi uz mājām. Spilgti atceros kādu vakaru ar krieviski runājošu taksistu. Kad ap 2:00 iesēdos mašīnā un šoferis pārprasīja adresi, atbildēju latviski, pat neaizdomājoties, ka man būtu jāizmanto cita valoda. Darba diena taču bija jau beigusies. Vīrietis mazliet sarauca pieri un pajautāja man, vai runāju krieviski. Vēlajā stundā pat nespēju aptvert jautājuma jēgu. Atbildēju ar īsu “jā”, pēc kā šoferis uzsāka braucienu un jau krietni priecīgākā tonī sāka man stāstīt par to, ka “valodas jāmācās, katra valoda mūs bagātina”. Viņš sarunājās tikai krieviski.
Dažus gadus vēlāk es sāku strādāt tirdzniecībā vienā no lielākajiem (tolaik) zoo veikaliem Latvijā. Šim veikalu tīklam vairākos veikalos pie kasēm bija plakāti ar klientu apkalpošanas standartiem. Viens no tiem bija ‘konsultants runā klientam ērtākajā valodā’. Arī šajā darbā viens no pirmajiem jautājumiem intervijā bija par krievu valodu. Mazliet vēlāk brīdināja, ka būs jācilā 20 kg smagi barības un smilšu maisi katru dienu. Tā kā šajā darbā man bija ne tikai jābūt pie kases, bet arī aktīvi jākonsultē klienti, krievu valoda bija jāizmanto katru dienu, teju visu dienu. Arī noliktavas uzskaites programma, kuru uzņēmumā izmantoja, bija krievu valodā.
Nav noslēpums, ka pārdevēji ir tie cilvēki, pret kuriem daļa sabiedrības bez kautrības ikdienā izgāž dusmas par dzīvi un savām neveiksmēm. Ar nepamatotu klientu agresiju un kliegšanu saskāros gandrīz katru darba dienu. Krieviski runājošu cilvēku neapmierinātība par to, ka nemācēju kaut ko gana tekoši izstāstīt viņu dzimtajā valodā, nebija retums. Īpaši spilgti atceros dienu, kad uz mani kliedza kāda pensionāre par to, ka biju atļāvusies sasveicināties latviski pēc tam, kad viņa bija mani uzrunājusi krieviski. “Latvijā obligāti jārunā krieviski,” viņa uzstāja. Es sadusmojos un atbildēju: “Te ir Latvija, Latvijā runā latviski.” Diemžēl par šo gadījumu kāds bija pasūdzējies veikala vadītājai. Nākamajā mēnesī nesaņēmu prēmiju un strādāju katru sestdienu un svētdienu.
Strādājot veikalā, biju vienīgā kolektīvā, kas spēja brīvi sarunāties angļu valodā. Kad veikalā iemaldījās kāds angliski runājošs cilvēks, kolēģes uzmeklēja mani. Sadraudzējos ar vienu šādu klientu, kas bija vācietis un Latvijā studēja medicīnu Stradiņu universitātē. Kad satikāmies brīvajā laikā, viņš bieži man lūdza, lai telefoniski pasūtu picu no tuvējās picērijas, jo “angļu un latviešu valodu tur saprot reti, biežāk tikai krievu”. Tas bija 2015. gadā, kad Latvijā vēl nebija ēdiena piegādes aplikāciju. Latviešu valodu mans vācu draugs pēc studiju pabeigšanas mācēja labāk par ievērojamu daļu veikala klientu, lai gan studijas viņam notika primāri angļu valodā.
Manam stāstam ir priecīgākas beigas, jo man izdevās iegūt augstāko izglītību un atrast ofisa darbu IT nozarē. Neviens no līgumiem neparedz sarunāšanos ar klientiem viņiem ērtākajā valodā. Ikdienas darba valodas ir latviešu un angļu. Pirms pāris mēnešiem darbā saņēmu zvanu no kāda mazumtirdzniecības klienta. Darbiniece runāja krieviski, es atbildēju tikai latviski. Pēc mirkļa sieviete paceltā balsī krieviski man uzbrēca “vai tiešām te nav neviena, kas mani apkalpos krieviski!”, uz ko es atbildēju ar mierīgu “nē”. Viņa pārtrauca sarunu. Mans tiešais vadītājs par to tikai pasmaidīja, kad atstāstīju notikušo.
Arī vairākiem maniem draugiem un paziņām bija līdzīgas pieredzes kā man. Viens no draugiem arī strādāja tajā pašā ātrās ēdināšanas restorānu ķēdē, kurā savulaik es. Viņš krievu valodu nezina, strādāja nakts maiņās, tīrot iekārtas. Pēc šī darba pamešanas, viņš vairāku mēnešu laikā nespēja atrast jaunu darbu, jo pat noliktavas darbos tika pieprasīta krievu valoda. Viņš izlēma Latviju pamest un pārvācās uz Nīderlandi, kur krievu valodu nepieprasa, un arī algas ir lielākas. Vēl dažas manas draudzenes no Latvijas emigrējušas arī uz Nīderlandi, ASV un Lielbritāniju. Krievu valodas nepieciešamība, lai iegūtu pat vienkāršu darbu Latvijā, bija faktors arī viņu izvēlē pamest dzimteni. Neviena neplāno atgriezties.
Ar citu tuvu draugu vēl šī raksta tapšanas laikā pārrunājām, kā viņam gājis, strādājot būvniecības preču veikalā 2022. gadā. Šis draugs krievu valodu saprot, bet atsakās izmantot. Viņš teica, ka veikalā bieži dzirdējis tādas frāzes kā “a po ruski ņekak?” un “Tagad jūs latiši tādi vareni, kur jūs bijāt padomju laikos, tad jums bija bail”. Daži krieviski runājoši klienti, saņemot atbildes latviešu valodā, esot atbildējuši vāciski. Tas noticis vairākas reizes ar dažādiem cilvēkiem īsā laika periodā. Šis draugs piebilda, ka viņaprāt agresīvu attieksmi saņēma krietni mazāk, jo ir vīrietis. Viņš novērojis, ka tirdzniecībā vairāk agresiju piedzīvo tieši sievietes.
Ik reizi, kad runāju par šo tēmu, piemēram, Twitter, lielākā daļa lasītāju man piekrīt un saņemu komentārus ne tikai publiski, bet arī privāti, kuros cilvēki dalās ar savām pieredzēm par grūtībām atrast darbu bez krievu valodas zināšanām, kā arī agresiju no krieviski runājošiem klientiem/pacientiem/vadības. Tomēr gadās arī tādi, kas apgalvo, ka nav neko šādu piedzīvojuši, tādēļ man neesot taisnība. Šiem cilvēkiem atbildu “Ļoti labi, ka neesi piedzīvojis, bet nenoliedz citu cilvēku pieredzi!”, un tādu kā es un manu draugu ir daudz.
Ja kāds man tik un tā netic, aicinu aiziet uz jebkuru tirdzniecības centru, ieiet vismaz 3 veikalos, tad pavērot un paklausīties, kas notiek, kad veikalā ienāk kāds krieviski runājošs cilvēks un kā tiek uzsākta sarunu ar pārdevēju. Neesmu vēl nekad dzirdējusi “Labdien. Vai jūs runājat arī krieviski?”. Aicinu atcerēties, ka šajos gadījumos krievu valodas izmantošana ļoti bieži nav pārdevēja izvēle, bet gan vadības uzspiesta prasība dēļ bailēm pazaudēt klientus.
Cik daudz pilsoņus Latvija vēl ir šādi pazaudējusi? Katrs no maniem draugiem, kura lēmumu pamest valsti ietekmēja okupācijas laiku valodas uzspiešana, neveido ģimeni un nemaksā nodokļus Latvijā. Ir vērtīgi domāt par to, kā uzlabot dzimstību, taču aicinu atcerēties par tiem pilsoņiem, kas jau ir piedzimuši, bet izrādās, ka ar latviešu valodu Latvijā… ir par maz.
