“Diemžēl tā ir skaudrā realitāte.” Lauku iedzīvotāju vidū novērota kāda nepatīkama parādība
Bieži vien mazie pagasti un tajos esošās skolas kļūst neapdzīvotas, jo daļa iedzīvotāju pārceļas uz pilsētām. Latvijas piļu un muižu asociācijas valdes priekšsēdētājs un Lielvircavas muižas pārstāvis Roberts Grinbergs intervijā portālam Jauns.lv atzina, ka diemžēl tā ir skaudrā realitāte. Vienlaikus novērots, ka kovida pandēmija šajā ziņā viesa pozitīvas izmaiņas un vairāk pilsētnieku ir gatavi pārcelties uz laukiem, meklēt attālinātā darba iespējas un izglītot savus bērnus mazajās lauku skolās, kas bieži vien atrodas kultūrvēsturiskās ēkās, tostarp senās pilīs un muižās.
Viņš norādīja, ka vēsturiski daļai Latvijas muižu tika meklētas un uzspiestas dažādas funkcijas un vairums no muižu kungu mājām tika pārveidotas par izglītības iestādēm, skolām.
“Ir bijuši dažādi gadījumi. Dažkārt tas, ka bijušajās kungu mājās pastāvējušas skolas, bijis kā labais piemērs, jo, pateicoties tam, kungu mājas ir saglabājušās līdz mūsdienām un bieži vien kultūrvēsturiskās vērtības ir spējušas izdzīvot laikam līdzi.
Viens no labajiem piemēriem
Labs piemērs ir Popes muiža, kurā jau kopš 1941.gada ir skola. Pateicoties tam, ka skolas pārstāvji ir rūpējušies par šo ēku, tā vienmēr ir bijusi uzturēta.
Turklāt ne tikai kungu māja, bet arī apkārt esošās ēkas. Arī saimniecības ēkas izmantoja skolas vajadzībām. Blakus esošā pārvaldnieka māja un doktorāts tika izmantots skolotāju dzīvokļiem un internātam. Zirgu stallis tika lietots skolas saimniecības vajadzībām. Bija cilvēki, kas par to rūpējās. Piemēram, ja jumts bija caurs, to salaboja.
Ir arī skaudri stāsti
Skaudrāk ir bijis ar tām vietām, kur kultūrvēsturisko vērtību mazāk novērtēja. Dažkārt kādu šķietami nevajadzīgu lietu izmeta laukā, kaut arī tā bija sena un vēsturiska. Vai arī notika būtiskas pārbūves, tādā veidā nesaudzējot kultūrvēsturisko mantojumu.
Tās vietas jau ir tiešām zudušas. Ja vienu sienu nojauca, tad principā visu nojauca.”
Bērniem jāmāca, ka senās lietas ir vērtīgas
Jaunais asociācijas vadītājs vēlas izcelt labos piemērus un parādīt pasaules un Eiropas pieredzi, praksi, kā mūsdienās milzīgās ēkas vēl joprojām var kalpot kā izglītības iestādes.
Caur to varētu arī labāk izglītot bērnus, ka kultūrvēsturiskais mantojums ir vērtība.
Baroka durvis ved uz labierīcībām
Piemēram, Popes muižā kādas klases stūrī atrodas rokoko stila krāsnis, bet citviet - baroka laika durvis, kas ved uz labierīcībām.
“Skolēni gluži vienkārši tās nepamana, jo viņiem tās ir ikdienišķas lietas. Aukstā krāsns, kas vairs nekuras, vienmēr tur stāvējusi. Durvis ir vienmēr praktiski izmantotas. Bet viņi nepievērš vērību, ka šīs lietas ir kultūrvēsturiska vērtība.
Mēs gribam parādīt: jūs atrodaties unikālā vietā, jums apkārt ir kultūrvēsturiskas vērtības.
Vecās pamatskolas krāsni novērtē tikai studiju laikā
Ir novērots, ka šo skolu absolventi tikai vēlāk, ieguvuši izglītību, būdami arhitekti vai citu profesiju pārstāvji un studējot kādā augstskolā Rīgā, to pamana, atceras un novērtē. Ir tiešām vērtīgs gadījums, ja tā notiek.”
Grinbergs pauda, ka mūsdienu skolēniem ir jāparāda Latvijas kultūrvēsturiskās vērtības un jāiesaista viņi to saglabāšanā. “Tas turpmāk būs arī viņu mantojums. Tas būtu viens no fokusiem, uz ko raudzīties.”
Realitāte ar lielajām skolām lielajās pilsētās
Bet kā šāda ideja saistās ar izglītības sistēmas centralizāciju, par ko pēdējā laikā daudz diskutē? Kā izglītība lielās skolās pilsētu centros ietekmē bērnu spēju novērtēt kultūrvēsturisko mantojumu? Dažkārt mazie pagasti un tajos esošās skolas kļūst neapdzīvotas, jo daļa iedzīvotāju pārceļas uz pilsētām. “Tā ir skaudrā realitāte. Tā diemžēl notiek.
Bet tajā pat laikā ir novērots, ka kovida pandēmija savā ziņā viesa izmaiņas un vairāk cilvēku ir gatavi pārcelties uz laukiem. Daudzi meklē attālinātā darba iespējas.
Lauku skolas nav pavisam mirušas
Līdz ar to lauku skolas iegūst jaunus skolēnus. Protams, arī attālinātās mācības kļuvušas modernākas, tomēr klātienes mācības izglītības sistēmā ir būtiskākas un vecāki tās novērtē vairāk. Tādējādi lauku skolas spēj izdzīvot ar to, ka cilvēki pārceļas uz laukiem.
Bieži vien arī kvalitāte atšķiras. To nevar tik viennozīmīgi teikt, bet mazajās skolās, kur klasē ir tikai desmit bērnu, pedagogam ir iespēja pievērst lielāku uzmanību katram bērnam. Līdz ar to izglītības kvalitātei vajadzētu būt labākai. Vai tā praksē ir, man grūti teikt. Bet es ceru, ka tā ir.”
Visi nepārcelsies uz pilsētām
Kopumā Grinbergs nav pesimistiski noskaņots, ka turpmāk lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvos pilsētu blokmājās un mūsu lauki un to kultūrvēsturiskās vietas paliks tukšas.
“Nē! Es domāju, ka nē! Latvietī tomēr joprojām ir saglabājies viensētnieka gēns. Daudzi grib uz laukiem jebkurā vecuma posmā. Pienāk brīdis, kad cilvēki grib atgriezties pie saknēm.”
Laukos izaicinājums un ieguvums ir lielāks
Varētu būt tā, ka daļa lauku bērnu iegūs augstāko izglītību lielpilsētu skolās, bet pēc tam atgriezīsies dzimtajā pusē, aizvedot savas iegūtās zināšanas atpakaļ uz laukiem. “Bieži vien tā ir realitāte.
Protams, tas ir sarežģītāk, tas ir lielāks izaicinājums. Komfortablāk būtu palikt Rīgā uz bruģa, jo tur viss jau ir pieejams. Bet lielāks izaicinājums un beigās arī lielāks ieguvums ir tad, ja izaicinājums ir mests un ir notikusi pārcelšanās atpakaļ uz savu dzimto pusi.”
Izvēlējās darboties ārpus Rīgas
Arī Grinbergam ir sava pieredze šajā ziņā. Pēc studijām Rīgā viņš atgriezās dzimtajā Ventspils pusē, kur aizvadīja sākotnējo karjeras posmu. Šobrīd viņš ir pārcēlies uz Zemgali, kur darbojas Lielvircavas muižā.
“Arī draugu, paziņu vidū ir gadījumi, kad uzņēmējdarbība tiek sākta savā dzimtajā pusē. Muižas ir tās, kas to spēj aktivizēt un palīdzēt to veidot ar savu infrastruktūru. Līdz ar to arī muižu kultūrvēsturiskais mantojums tiek saglabāts un attīstīts,” asociācijas vadītājs sacīja.
