Ja gribam būt gudri vides lietās – jāļauj pļavās saimniekot mūsu pašu gaļas liellopiem

Iepriekšējā gadā Latvijas lauksaimnieki apsaimniekoja 1,74 miljonus hektāru zemes.

No šīs zemes zālāji aizņem 482 000 hektāru (28% no visas zemes), un no šīs zālāju platības 44 000 hektāru ir tā sauktie bioloģiski vērtīgie zālāji.

Latvijā kampaņas “Izglāb pļavu” ietvaros tiek akcentēts, ka trešdaļa mūsu valsts apsaimniekojamo zemju ir zālāji, uz kuriem būtiski trūkst ganītu liellopu, kuri tur barotos, tādējādi radot pievienoto vērtību un – kā jau minēts – videi draudzīgā veidā apsaimniekotu pļavas.

“Situācija jau būtībā ir tāda, ka Latvijā katru gadu samazinās kopējais liellopu skaits. Ja pirms pieciem gadiem mums viņu bija virs 400 000, tagad – ap 390 000. Arī aitu skaits ir salīdzinoši neliels – ap 87 000. Cilvēkam, kurš neorientējas lauksaimniecības lietās, šie cipari varbūt neko neizteiks, taču pamata secinājums ir – ļoti trūkst to dzīvnieku, kuri apēstu zāli pļavās. Un tā ir būtiska problēma, kuru nevajadzētu ignorēt, ja reiz esam vienisprātis par to, ka Latvija jāveido kā zaļa, vides lietās gudra valsts,” norāda Gaļas liellopu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, “Zemnieku Saeimas” lopkopības eksperts Raimonds Jakovickis.

Viņš piebilst, ka Latvijā uz vienu hektāru ir 0,2 liellopu vienības. Lai varētu runāt par daudzmaz adekvātu pļavu apsaimniekošanu un rūpēm par bioloģisko daudzveidību, ir vajadzīgas 0,3-0,4 liellopu vienības.

“Šādas pļavas būtu pareizi apganītas, tajās varētu sēties augi, ligzdot putni. Latvijā mums, kā zināms, netrūkst sugu, kuras ir īpaši aizsargājamas,” norāda Jakovickis.

Kādēļ tieši gaļas liellopi?

Latvijas teritorijā tā, kā zināms, ir salīdzinoši jauna nozare ar pirmsākumiem deviņdesmito gadu vidū.

“Varbūt atceraties, ka tolaik bieži jokoja – Latvijā audzējot “kokvilnu”. Tā runāja par aizaugušām, neapsaimniekotām pļavām. Ielaižot gaļas liellopus šādās pļavās, varu atsaukties uz savu pieredzi, viņi, pirmkārt, ātri tiek galā ar kūlu. Paši saimniecībā nekad neesam pat iedomājušies par opciju – dedzināt veco zāli. Gaļas liellopi ir mazāk prasīgi un apēdīs daudz vairāk no tā, kas sastopams pļavā, nekā, piemēram, piena liellops,” pastāsta Jakovickis.

Faktiski jau Latvijā gaļas liellopu skaits lēnām, no gada uz gadu pieaug – šobrīd ap 100 000 no minētajiem 390 000 liellopu ir tieši gaļas liellopi.

“Ja ganām viņus ne pārāk blīvi – kas Latvijā jau vispār mums ne tuvu nedraud –, tad tas labums, ko viņi sniedz gan mums kā gaļas patērētājiem, gan videi, ir iespaidīgs. Ēdot zāli, šāds lopiņš, pirmkārt, zāli noplūc nevienmērīgi, nevis kā zāles pļāvējs. Sākumā apēd garšīgāko, tad to pārējo. Šādā veidā pa platību tiek pārnēsātas zālāju sēklas. Vienā pļavas stūrī varbūt aug kas tāds, kas citā neaug. Gotiņa to sēklu var aiznest un nomest zemē, kur tai ir iespēja augt. Mīcoties ar kājām pa zemi, lopiņš nodrošina, ka sēklai tiek radīti apstākļi augšanai. Faktiski dzīvnieks šādi gan sevi pabaro, gan pļavu apsaimnieko, mēslo. Arī putniem savi labumi no tā visa tiek. Gaidot Līgo un Jāņus, jāsaprot, ka tieši gotiņas šādi parūpētos par to, ka pļavās ir daudz bagātības, ko noplūkt. Sanāk ļoti meistarīgs saimnieks, uz kuru var paļauties!” pamāca lopkopības eksperts.

Mūsdienu mīti par gaļu

Cilvēkam gaļas liellopi dod gaļu. Un, ņemot vērā vidējā Latvijas iedzīvotāja ēdienkarti, tas ir ļoti svarīgi.

Latvijā mums ir iespēja pašiem sev videi draudzīgā veidā sagādāt veselīgu liellopa gaļu, kas, par spīti virknei mītu, ja pareizi izprasta un pagatavota – var būt lieliska daļa no mūsu uztura:

“Saprotams, ka Latvijā pamatā visi esam cūkgaļas ēdāji. Tas, visticamāk, tā būs arī nākotnē. Pēc tam ir putnu gaļa un tikai tad – liellopa gaļa, gadā viens iedzīvotājs apēd aptuveni sešus kilogramus. Te ietilpst gan imports, gan vietējā gaļa. Mums, protams, būtu svarīgi, lai lielākā daļa no tiem sešiem kilogramiem ir mūsu pašu ražojums. Latvijā principā visi, kas audzē gaļas liellopus, dara to videi draudzīgi. Tā ir ekstensīva, nevis intensīva nozare, kur tiktu barota soja vai lieli spēkbarības apjomi. Tā pamatā ir zāle. Ziemā siens, skābbarība. Atsevišķos gadījumos mazā apjomā - milti. Atbalstot vietējos, kuri audzē vai grib audzēt gaļas liellopus, mēs gudri un gādīgi izturamies pret Latvijas pļavām, pret sevi un savu lauksaimniecības nozari,” uzsver speciālists.

Ja par mītiem, kas savilkušies ap liellopu gaļas ēšanu, tad jāpiemin daži fakti. Gaļas produkti joprojām ir viens no galvenajiem olbaltumvielu avotiem. Tā satur visas neaizvietojamas aminoskābes optimālajā daudzumā.

Liellopa gaļa kopā ar cūkgaļu ir ļoti bagātīga ar B12 vitamīnu, tas ir arī neatsverams dzelzs avots. Pētījumi arī rāda, ka liellopa gaļa – ja lopiņš tas ticis barots ar zāli – satur 2-6 reizes vairāk Omega 3 taukskābju nekā, piemēram, tāda liellopa gaļa, kurš ir ēdis tikai graudus, skaidro Jakovickis.

Latvijā principā nav liellopu, kas tiktu baroti tikai un vienīgi ar graudiem. Un kvalitatīvas, labi audzētu liellopu gaļas izvēle ir būtiska prasme, plānojot savu ēdienkarti.

Latvijā audzētu gaļas liellopu gaļu var iegādāties pie šīm saimniecībām: "Latvijas liellops", "Rukši", "Bauņu bullītis", "Neganti gardi", "Kolumbi", "Brūzilu lielops", "Kaldabruņa 2020" (kaspars.timofejevs@gmail.com), "Cēsu gaļas kombināts" gaļas veikalā "Gaļas bode", Miera ielā 19, Cēsīs.

Lopkopības eksperts norāda, ka ap gaļas liellopu audzēšanu apvijusies arī virkne mītu par to, cik tad īsti videi draudzīga vai nedraudzīga ir konkrēti šī nozare.

“Metāns, ko, atrodoties pļavā, ražo tas lopiņš, jau nemaz nerada nekādas emisijas! Tā saucamā dzīvnieka atrauga uziet gaisā, sadalās ūdeņradī un ogleklī. Vai Latvijā, kur kopējais liellopu skaits pēc būtības samazinās, vispār ir pamats runāt par šo? Un būtībā metāna bilance mums nav mainījusies. Tā joprojām ir negatīva,” stāsta Jakovickis.

Speciālists arī norāda, ka liellopi Latvijā ganās teritorijās, kurās nemaz nevarētu veikt nekādu citu saimniecisko darbību.

“Mēs tur nevarētu audzēt graudus, tās pļavas neder arī piena lopiem, kuri ir prasīgāki. Gaļas liellopiem ir jāļauj saimniekot šajās vietās. Vēl par graudiem jāpaskaidro – neviens jau nebaro šos lopiņus ar cilvēku pārtikai paredzētajiem graudiem. Tie tiek šķiroti lopbarībā un pārtikā. Ko tad vajadzētu darīt ar graudiem, kuri netiek izmantoti cilvēku pārtikā?” retoriski vaicā speciālists.

Kampaņas “Izglāb pļavu” ietvaros arī tiek uzsvērts, ka ir zinātniski pierādīta dzīvnieku izcelsmes produktu būtiskā ietekme uz bērnu augšanu un attīstību, kā arī uz prāta spēju potenciālu.

Nodrošinot vienādu enerģijas daudzumu uzturam, bērni, kas patērē gaļas produktus uzturā, uzrāda par 17% labākus rezultātus mācībās nekā bērni, kuru uzturā ir tikai augu izcelsmes pārtika.

Bērni, kas izmanto piena produktus uzturā, uzrāda vidēji par 13% labākus rezultātus nekā bērni, kuru uzturā ir tikai augu izcelsmes produkti.

“Aktīvi publiskajā vidē cīnoties par saviem uzskatiem, neaizmirsti, ka pasaulē bez tevis ir arī tie, kam dzīvnieku izcelsmes produkti ir vitāli svarīgi uzturā: bērni, grūtnieces, sportisti un fiziska darba darītāji. Laukos dažādos skarbos apstākļos strādā lauksaimnieki, mežos - mežstrādnieki, ir vēl daudz citu profesiju pārstāvju, kuriem vajag enerģiju, lai dienā paveiktu ierastos pienākumus. Ērtības tavam komfortablajam ofisam nodrošina elektriķi, mehāniķi, santehniķi, kuru darbs prasa fizisku piepūli un daudz enerģijas, ko savukārt nodrošina sabalansēts uzturs. Mēs esam dažādi, un mūsu dzīvesveids, arods, enerģijas patēriņš, vecums, veselība nosaka, kas mums ir nepieciešams uzturā. Esi saprotošs! Gribi būt daļa no klimata problēmu risinātāja – glāb Latvijas pļavas! Palīdzot uzturēt zālēdājus Latvijā, tu piedalīsies unikālas dabas daudzveidības saglabāšanā. Pasauli, protams, neizglābsi, bet piemājas pļavu varbūt!” uzsver speciālisti.

Šis projekts ir saņēmis finansējumu no Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas programmas "Apvārsnis 2020" saskaņā ar granta līgumu Nr. 818194. Šī vietne neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli. Par tajā pausto informāciju un viedokļiem pilnībā atbild autors(-i).