Vēstules no Āfrikas. Melno tumsā neredz
Raksta autors kopš oktobra sākuma dzīvo Tanzānijā, Austrumāfrikā, vairs ne kā tūrists, bet ģimenē. Jau vairākus mēnešus viņam ir iespēja vērot Āfriku “no iekšienes” un mēģināt paskatīties uz dzīvi šeit un pārējo pasauli ar afrikāņu acīm.
Nesen jauns.lv izlasīju, ka politkorektori – mūsdienu rietumu pasaules cenzori – pieķērušies detektīvžanra klasiķes Agatas Kristi daiļradei. No romāniem izņemti fragmenti, kas varētu šķist aizvainojoši.
No romāna “Karību noslēpums” izgriezts fragments, kur personāžs naktī krūmos nepamanīja melnādainu meiteni... Vai šie gudrinieki vispār ir bijuši Āfrikā un klīduši tur naktī, tumsā? Mans tanzāniešu paziņa Romāns iesaka tādās reizēs telefonu ārā nevilkt, jo, ja pretī nāks kāds melnais ar ļauniem nodomiem, tumsā viņu uzreiz nepamanīs. Un tas nenozīmē, ka te zem katras palmas uzglūn “hotentots”, tā vienkārši ir elementāra piesardzība, ko ievēro paši vietējie.
Tikmēr cenzoriem nav paticis arī, ka viesnīcas darbiniekam ir “skaisti balti zobi”. Varbūt skauž? Jo parasti afrikāņiem patiešām ir skaisti zobi. Var vēl strīdēties par Alertones kundzes “Nāve uz Nīlas” izteikumu par vietējo bērnu “pretīgajām” acīm un deguniem, taču tas jau velk uz cenzoru vēlmi padarīt šo kundzīti labāku nekā viņa ir.
Un kamēr eiropieši meklē utis paši savos kažokos vai šajā gadījumā grāmatās, afrikāņi savu leksiku necenzē. Reti, bet gadās, kad pilnīgi svešinieki man uzsauc: “Sveiks, muzungu!” Tā Austrumāfrikā sauc baltos un vispār visus nemelnos ārzemniekus. Pamēģiniet tikai Eiropā uzsaukt melnajam: “Hello, black!”...
Vienreiz pludmalē man tāds ērms, šķiet, drusku iereibis, sāka skandināt: “Muzungu, muzungu!” Tad gan neizturēju un atcirtu: “Yes, muzungu, have not seen before?” Neesi agrāk redzējis? Ja ieskatās dziļāk vēsturē, muzungu nozīmē tāds, kurš brīnās. Pirmie eiropieši, kas ieradās Melnās Āfrikas krastos, tādi esot bijuši. Savādi, ka reizēm afrikāņi joprojām brīnās par viņiem.
Un kā tad pareizi saukt afrikāņus? Tā arī saukt – par afrikāņiem. Un arī vārdu black – melnais – viņi bez problēmām attiecina uz sevi. It sevišķi, kad mana dzīvesbiedre Nēma grib uzsvērt kulturālās atšķirības, tas viņai noder: “I’m African!” Tikai, kad tas ir izdevīgi, viņa var arī paziņot, ka pa daļai jūtas kā eiropiete – puse uz pusi.
Un tas, kas rietumvalstīs šķiet ļoti pareizi, iekļaujoši, integrējoši utt., vienkāršo afrikāni vispār neinteresē. Nesen Tanzānijā vizītē ieradās ASV viceprezidente Kamala Harisa. Pirmā sieviete, turklāt tumšādainā (māte no Indijas tamiliem, tēvs no Jamaikas) šajā amatā. Un? Nēmai bija tikai viens jautājums – ko viņa te grib? Ka tikai nesāk mūs mācīt dzīvot. Nopūšos un aizeju izslēgt istabā atstāto ventilatoru, nekādi nevaru iemācīt netērēt elektrību pa tukšo.
P.S. Starp citu, Tanzānijas universitātēs ir atvēlētas studiju kvotas baltajiem – vai, precīzāk, albīniem. Tie paši melnie, tikai piedzimuši baltie, esmu pāris šeit redzējis. Tā ka pret diskrimināciju kaut ko jau dara arī šeit.
