Visa patiesība par krievu sinepēm: kā tās radušās, un kā pret tām cīnās
Teju vai tautas kustības ietvaros, kad visi un visur Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ atsakās no visiem padomijas un “krievu pasaules” simboliem, uzņēmums “Spilva” pārdēvējis gadu gadiem ražoto “krievu sinepju” zīmolu, tās tagad nosaucot par “stiprajām sinepēm”. Bet cik tas pamatoti, un kāpēc vispār šis sinepju paveids savulaik nosaukts krievu vārdā?
Neskatoties uz “Spilvas” lēmumu, mūsu veikalos joprojām ir nopērkamas krievu sinepes, jo tās ražoja ne tikai “Spilva”, bet arī turpina gatavot “Kok”, “Almas tante” un daudzi jo daudzi citi pārtikas ražotāji, sākot no mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm Lietuvas un Polijas un beidzot ar tālo Austrāliju.
Jāsaka, ka krievu sinepes nav vienīgās nacionālās sinepes. Piedāvājumā ir arī angļu, franču, japāņu, ķīniešu un citas sinepes, kurām ir savas specifiskas garšas īpatnības. Lieta tāda, ka sinepju ražošanai izmanto dažādu veidu sinepju augus un receptūras, kas tapušas attiecīgajās valstīs, un savā ziņā ir pat šo valstu gastronomiskais lepnums.
Tā patiesībā franču sinepes ir nākušas no Dižonas reģiona Francijas austrumos, un tās būtu jāsauc Dižonas vārdā (daļa Latvijas ražotāju šādi arī dēvē franču sinepes). Savukārt krievu sinepju dzimtene ir Pievolgas pilsēta Sarepta, kura tagad atrodas Volgogradas (agrāk – Caricina, Staļiņingrada) administratīvajā teritorijā. Ir ražotāji, kuras šīs sinepes joprojām arī sauc Sareptas vārdā.
Savulaik šī no Sareptas nākusī garšviela jeb ēdienu piedeva bija iecienīta uz Krievijas imperatoru maltīšu galda, liecina vēsturiskie avoti. Ja nu šīs sinepes gribētu pārdēvēt kādas nacionalitātes vārdā, tad vispiemērotākie būtu vācieši.
Gadu pēc tam, kad Krievijas imperatore, prūsiete Katrīna II Jelgavā bija apciemojusi Kurzemes hercogu Ernestu Johanu Bīronu, 1765. gadā viņa uz savu pārvaldīto impēriju aicināja pārcelties savus tautiešus, viņiem nodibinot pat īpašu pilsētu – Sareptu.
Šajā pilsētā 1810. gadā arī dibināja Krievijā pirmo sinepju rūpnīcu, kurā sāka ražot sinepes, kuras daudzi joprojām uzskata par labākajām pasaulē. Divu gadsimtu laikā šo sinepju receptūra arī pārņēma visas pasaules virtuvēs. Šī Sareptas sinepju rūpnīca joprojām pastāv, un tā savā mājaslapā vēsta, ka viņu ražojums pēdējo pāris gadsimtu laikā ieguvis neskaitāmus zelta apbalvojumus pārtikas izstādēs visā pasaulē.
Te gan jāteic, ka pašu sinepju augs nav krievu izcelsmes, tā dzimtene meklējama Ķīnā, bet viena no sešām sinepju šķirnēm (zilganā sinepe) ir nosaukta Sareptas vārdā Latviešu botānikas grāmatās to tā arī sauc – par Sareptas sinepi (igauniski - sarepta kapsasrohi, lietuviski - sareptinis bastutis, zviedriski – sareptasenap), vienīgi angļi to sauc pēc šī auga pirmatnējās izcelsmes reģiona – Chinese Mustard.
Daļa vēsturnieku uzskata, ka cilvēki sinepes kā piedevu ēdienam sāka izmantot pirms vairākiem tūkstošiem gadu – ap 5000 gadu pirms mūsu ēras tagadējās Afganistānas teritorijā, un tad tās caur Austrumķīnu un Indiju iepazina arī citas tautas un rases. Šo gadu tūkstošu laikā tad arī katras tautas pārstāvji sinepju sēklu pārstrādi veica atbilstoši savām nacionālajām garšas īpatnībām. Zīmīgi, ka Romas pāvests Jānis XXII (1249–1334) savā galmā nodibināja pat īpašu amatu – sinepju meistaru (grand moutardier du Pape).
Francijā, piemēram, sinepes izceļas ar klātpievienotajiem ķiplokiem, medu, baziliku un pipariem; itāļi sinepēm klāt lej vīnu un pievieno augļus; amerikāņi – cukuru; angļi – kanēli un miltus un tā tālāk. Savukārt krievi, lai dabūtu klāt asumiņu, sinepēm klāt lej etiķi. Tā nu krievu sinepes savu nosaukumu ieguvušas ne jau kādas apslēptas rusifikācijas maigās varas rezultātā, bet gan pateicoties nacionālās virtuves īpatnībām.
Īpašu latviešu sinepju gan nav, bet vēsturiski izveidojies tā, ka Latvijā vispopulārākās ir asās Sareptas jeb krievu sinepes, jo tās taču ražoja Krievijas impērijā (kuras sastāvdaļa kādreiz bija Latvija), turklāt vāciešu pilsētā (un ar vāciešiem jau Latvijas zemei ir senas vēsturiskās attiecības).
Jāteic, ka senāk Latgales pusē viens otrs krievu sinepes nedēvēja par sinepēm (piemēram, Augšdaugavas novada Līksnā, kā rakstīts 1993. gada “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”) – tur tās sauca par “krievu sviestu”, jo daļa krievu sinepes lietoja kā sviesta aizstājēju.
Pašlaik saceltā ažiotāža ap krievu sinepju nosaukumu ir visplašākā, kāda pie mums piedzīvota. Pāršķirstot Latvijas preses digitālo bibliotēku periodika.lv, varam pārliecināties, ka “īstas krievu sinepes” bijušas cieņā, veikalu plauktos un reklāmās pie visām varām visos laikos: gan starpkaru “Jaunākajās Ziņās”, gan nacistu (“Mana Māja”) un padomju (“Cīņa”, “Padomju Karogs”) okupācijas laikā, gan latvju trimdas (“Austrālijas Latvietis”, “Laiks”) saimē, gan jau atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā. Tās ražotas daudzos jo daudzos Latvijas pārtikas ražošanas uzņēmumos. Piemēram, pirms kāda pusgadsimta vissmeķīgākās krievu sinepes gatavoja uzņēmuma “Latvijas konservi” Sabiles cehā, un Sabile bija pat kļuvusi par nekronētu Latvijas sinepju galvaspilsētu.
