Krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins dzīvē ir bijis visai nelīdzsvarots cilvēks
Krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, par kura pieminekļa likteni Rīgā pašlaik virmo visai asa diskusija, ir bijis visai pretrunīga personība. Tiesa gan, padomju laikos par viņa privāto dzīvi daudz kas arī nebija zināms, jo valdošā ideoloģija bija izveidojusi no viņa revolucionāra un cara režīma pretinieka tēlu. Arī viņa nāve liktenīgā dueļa laikā tika pasniegta, kā ārvalstu aģentu un režīma kopīga sazvērestība. Tomēr izrādās, ka Puškins dzīvē ir bijis gana impulsīvs un lecīgs tipiņš, tādēļ savulaik daudzi laikabiedri ir brīnījušies, kā viņam vispār izdevies nodzīvot līdz 37 gadu vecumam.
Pēckara sindroms Krievijā
Aleksandrs Puškins ir dzimis 1799. gadā, un viņa jaunība sakrita ar kārtējo patriotisma brīdi Krievijā. Tas bija laiks, kad bija beigušies Francijas imperatora Napoleona Bonaparta izraisītie kari Eiropā un krievu armija atradās uzvarētāju pusē. Rezultātā tika iegūtas jaunas teritorijas, krievu karavīri bija pabijuši daudzās Eiropas valstīs, bet Krievijas impērija skaitījās viena no varenākajām valstīm tobrīd pasaulē. Šie apstākļi gan izraisīja arī blakus efektu un valstī bija visai daudz virsnieku ar karošanas pieredzi, kuriem īsti vairs nebija ar ko nodarboties. Tolaik Eiropā, īpaši Francijā, duelēšanās, kaut arī oficiāli aizliegta, bija visai populāra un šo nelāgo ieradumu visai ātri pārņēma arī Krievijas muižnieki.
Runājot par Puškina politiskajiem uzskatiem, daudzi Krievijas vēsturnieki uzskata, ka jaunībā viņam ir piemituši zināmi revolucionāri uzskati, taču visai ātri šie ideāli ir zuduši. Vēl vairāk, viņa laikabiedrs, vēsturnieks Georgijs Fedotovs apgalvo, ka Puškins ir noslēdzis faktisku vienošanos ar caru Nikolaju I, savos darbos uzsākot cara Pētera Lielā idealizēšanu un pēc tā ir bijis absolūts impērijas un tās iekarojumu atbalstītājs.
Tiesa gan, policijas sarakstos gan viņš ir bijis, taču, ne kā brīvdomīgu uzskatu paudējs, bet gan kā persona, kura bieži manīta kāršu spēļu skandālos un dueļu izraisīšanā. Puškins savas neilgās dzīves laikā pavisam ir bijis iesaistīts trīsdesmit dueļos, tomēr reāli no tiem ir notikuši tikai seši - līdz liktenīgajam, pēdējam duelim ar Žoržu Dantesu dzejnieks vēl nevienam savam pretiniekam nebija trāpījis.
Kā notika dueļi Krievijā
Kaut arī pēc laikabiedru liecībām, Puškins esot bijis visai labs šāvējs, tomēr dueļu nerakstītie likumi deva lielāku iespēju nejaušībai, nevis duelantu meistarībai. Pēc tā laika neoficiālā “dueļu kodeksa” konkrēta dueļa vajadzībām bija jāpērk pilnīgi jaunas pistoles un pirms tam tās nedrīkstēja arī izmēģināt. Tolaik ražotās pistoles savā būtībā bija visai neprecīzi ieroči, turklāt katrai jaunai pistolei bija zināma nobīde un konstatēt, kā būtu pareizi jātēmē, varēja noteikt tikai veicot tā saucamo piešaudi – proti, no nekustīgi nostiprinātas pistoles izdarot vairākus šāvienus vienā punktā. To pielādēšana arī bija relatīvi ilgs process, tādēļ dueļa laikā abi pretinieki parasti izdarīja katrs vienu šāvienu un apvainotais parasti šāva pirmais. Duelantiem tās izsniedza sekundanti tieši pirms dueļa un jau pielādētas, attālums starp šāvējiem bija aptuveni 20 soļi, līdz ar to šīs divcīņas bija uzskatāmas par loteriju.
Puškina dueļu iemesli
Pilnais Puškina dueļu saraksts nepārprotami parāda, ka dzejnieks ir bijis visai jautras dzīves cienītājs ar visai izteiktu paškontroles trūkumu.
Jau 1816. gadā, būdams tikai septiņpadsmit gadus vecs, viņš izsauca uz dueli savu miesīgo tēvoci, kurš kādā ballē dejojis ar dāmu, kuru Puškins bija noskatījis sev. Jau pēc gada viņš par dažiem joku dzejoļiem uz dueli izaicināja savu draugu Pjotru Kaverinu.
1819. gadā Puškins paspēja iniciēt pat veselus piecus dueļus - iemesli gan ir visai prozaiski. Grāfs Fjodors Tolstojs bija pajokojis, ka Puškins dabūjis pērienu valsts slepenajā kancelejā, bet dzejnieks Kondratijs Riļejevs šo joku bija pārstāstījis tālāk. Citā gadījumā, Puškina kalps bija dzērumā aizskāris Justīcijas ministrijas darbinieka Modesta Korfa kalpu un rezultātā dabūjis pa seju. Savukārt kāds majors Denisēvičš teātrī dzejniekam bija izteicis aizrādījumu situācijā, kad viņš teātra izrādes laikā bija sācis skaļi klaigāt uz aktieriem. Visi minētie dueļi gan tika atcelti, tomēr šajā pat gadā arī notika pirmā reālā šaušanās. Uz dueli gan tika izaicināts pats Puškins, kurš savam draugam Vilhelma Kjuhelbekeram bija veltījis visai riebīgu izteikumu. Kjuhelbekers šāva pirmais un netrāpīja, bet Puškins šaut atteicās.
1820. gadā Puškins uz nenotikušu dueli vienlaicīgi izsauca Fjodoru Orlovu un Alekseju Aleksējevu – viņi bija izteikuši piezīmi par to ka Puškins dzērumā mēģinājis spēlēt biljardu, un traucējis arī citiem. Tajā pašā gadā šādu godu izpelnījies arī vārdā neminēts cilvēks, kurš sarunā izteicis izbrīnu, ka dzejnieks neko nezina par kādu grāmatu. Savukārt 1821. gadā Puškins nezināmu iemeslu dēļ gribējis cīnīties ar francūzi Degiļjī, kurš gan diplomātisku apsvērumu dēļ attiecies.
Dueļiem visbagātākais bijis 1822. gads – to bija veseli astoņi. Vispirms Puškins izsauca apakšpulkvedi Semjonu Starovu, ar kuru bija sastrīdējies kāršu spēles laikā kazino – viņi nebija varējuši vienoties par pareizo orķestra repertuāru. Šaušanās notiku, taču abi aizšāva garām. Pēc tā dzejnieks kādās svinīgās pusdienās sastrīdējās ar 65 gadus veco valsts padomnieku Ivanu Lanovu. Ierēdnis bija nosaucis Puškinu par pienapuiku, bet viņš Lanovu par vīnasūcēju. Dueli atcēla, bet Puškins uz dažām dienām nonāca arestā. Ciemojoties Moldāvijā pie vietējā muižnieka Teodora Blanša, viņš kāda sīkuma dēļ sastrīdējās ar mājastēvu – abi šāvās, bet atkal garām. Vēl šajā gadā Puškins, kā dueļa sekundants pamanījās sastrīdēties ar otras puses sekundantu, kādā citā reizē viņam nesakrita viedokļi par dzimtbūšanu ar Severīnu Potocki, bet kapteini Rutkovski viņš izsauca uz dueli pēc strīda par iespējamu krusas graudu lielumu. Savukārt Kišiņevas bagātnieku Inglezi viņš izaicināja tādēļ, ka Pušķinam bija iepatikusies viņa sieva, bet vīrs lika šķēršļus aplidošanai.
1822. gadā notika arī ceturtais reālais duelis. Puškins esot pieķēris virsnieku Aleksandru Zubovu šmaucamies kāršu spēlē, taču uz dueli ieradies ar ķiršiem pilnu cepuri, kurus mierīgi ēdis laikā, kamēr pretinieks uz viņu tēmējis. Virsnieks aizšāvis garām, bet Puškins šaut atteicies.
Nākamie gadi gan vairs nav tik ražīgi un līdz liktenīgajam 1837. gadam neviens duelis reāli vairs nav noticis, lai arī mēģinājumi tos sarīkot bija.
1823. gadā uz dueli vienkāršas personiskas nepatikas dēļ tika izsaukts moldāvu rakstnieks Ivans Russo.
1826. gadā tika izaicināts Nikolajs Turgeņevs, kurš atļāvās kritizēt kādu Puškina garadarbu.
1827. gadā Puškinu uz dueli izsauca virsnieks Vladimirs Solomirskis, jo dzejnieks visai atklāti esot uzmācies viņa drauga meitai. Šo dueli izdevās atcelt pēdējā brīdi, pateicoties sekundantu sarunām.
1828. gadā dueli ar nezināmu personu un iemeslu pēdējā brīdī izdevās izjaukt krievu publicistam Fjodoram Gļinkam. Viņam izdevās izjaukt arī dueli, uz kuru Puškins bija izaicinājis tā laika izglītības ministru Aleksandru Goļicinu – domstarpību cēlonis bija kāda Puškina sacerēta epigramma, kuras dēļ viņš tika izsaukts uz “pārrunām”.
Tajā pašā gadā uz dueli tika izsaukts Francijas vēstnieks Lagrenē, kurš kādā ballē, vērojot Puškina nepiedienīgu uzvedību attiecībā pret kādu dāmu, bija pateicis – izmetiet viņu ārā.
1829. gadā viņš izsauca uz dueli Ārlietu ministrijas ierēdni Hvostovu, kuram nebija paticis Puškina dzejolis, kurā viņš ierēdni bija salīdzinājis ar cūku.
Tad vērojama septiņus gadus gara pauze, taču 1836. gadā, kā jau ierasts, kāda dzejoļa dēļ, Puškins gribēja duelēties ar citu Ārlietu ministrijas ierēdni Semjonu Hljustinu. Var gan pieļaut, ka izsaucot uz dueļiem dažādus valsts ierēdņus, Puškins diez ko arī neriskēja, jo diez vai viņi šādu sīku iemeslu dēļ būtu gatavi riskēt pārkāpt likumu.
Liktenīgie notikumi
1831. gadā Puškins apprecēja vienu no tā laika skaistākajām Krievijas sievietēm, Natāliju Gončarovu un laulībā viņiem piedzima četri bērni. Puškins, kuram pirms tam bija bijuši neskaitāmi mīlas romāni, savu sievu dievināja un bija slimīgi greizsirdīgs.
1836. gadā viņš izaicināja uz dueli kādu Vladimiru Sologubu, kurš bija atļāvies divdomīgi izteikties par viņa sievu, taču arī šis duelis tika atcelts. Tajā pašā gadā Puškina tuvumā parādījās arī viņa pēdējais pretinieks Žoržs Dantess. Paklīda baumas, ka viņš ir iemīlējies Puškina sievā un ne bez panākumiem, bet dzejnieks sāka saņemt anonīmas vēstules, kurās tika dēvēts par ragnesi. Viņš Izsauca Dantesu uz dueli, taču Dantess lūdza Gončarovas māsas Jekaterinas roku un duelis izpalika. Tomēr notikumi attīstījās un greizsirdīgais Puškins 1837. gadā nosūtīja visai apvainojoša satura vēstuli Dantesa audžutēvam – Nīderlandes sūtnim Krievijā Gekernam. Tieši viņš izsauca Puškinu uz dueli, bet, būdams diplomātiskajā dienestā, šauties savā vietā aizsūtīja Dantesu. Laikabiedri gan uzskatīja, ka četru bērnu mamma Gončarova nevarētu būt vainojama laulības pārkāpšanā un nekas vairāk par vieglu flirtu tur nav noticis.
Dantess šava pirmais, trāpot Puškinam vēderā, bet dzejnieks spēja izdarīt atbildes šāvienu, kas trāpījusi Dantesam uz krūtīm uzliktajā rokā un pēc tam mundiera pogā, tieši pretī sirdij. Puškins nomira divas dienas pēc dueļa, atvadīšanās no viņa notika vairākas dienas, taču baznīcā, kur bija novietots šķirsts, laida iekšā tikai augstākās sabiedrības pārstāvjus ar speciāliem ielūgumiem. Viens no cilvēkiem, kurš piedzīvojis ļoti lielu šoku pēc Puškina nāves, esot bijis tieši cars Nikolajs I pret kura režīmu dzejnieks it kā smagi cīnījies. Tieši otrādi – cars viņam bija piešķīris visai augsto kamerjunkura galma titulu, un visiem netitulētajiem laikabiedriem Puškins bija jāuzrunā ar vārdiem - “jūsu augstdzimtība”.
Zīmīgi, ka 1841. gadā, pēc mājas viesībās izteikta it kā nevainīga joka, no bijušā drauga rokas duelī 27 gadu vecumā bojā gāja arī talantīgais krievu dzejnieks Mihails Ļermontovs. Rīgā ir arī viņa vārdā nosaukta iela.
