“Es neko nenožēloju.” Latvietis Ritvars iesaistījies jūrnieku cīņās Vidusjūrā un nokļuvis jaunā amatā
“Man bija izglītība, zināšanas un pieredze, bet jauni darba piedāvājumi tik ātri nenāca,” tas ir viens no posmiem, kas raksturo latviešu jūrnieka Ritvara Gineviča (29 gadi) cīņu, kāpjot pa karjeras kāpnēm. Viņš nepadevās un kļuva par kuģa kapteiņa vecāko palīgu. Ritvars intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka mēdz būt spējīgi jūrnieki, bet labie darba piedāvājumi viņiem iet secen. Ir vīri, kas ilgi meklē iespēju sevi pierādīt.
Sarunas brīdī Ritvars atradās uz kuģa Spānijā, Barselonā, gaidot kuģa uzkraušanas operāciju.
Īpaša kuģa kristību ceremonija
Nesen piedzīvota īpaša ceremonija “Ship Naming Ceremony”, kuras laikā šo kuģi savā flotē pieņēma kompānijas īpašnieks. Tas bija ļoti liels notikums kuģa komandai, un visi jutās gandarīti. Apkalpes locekļi uzvilka īpašus formas tērpus, un pasākumā neiztika arī bez iespaidīgās šampanieša pudeles sasišanas pret kuģa bortu.
“Tā bija mana pirmā pieredze ar pilnīgi jaunu kuģi. Sākumā tas nozīmē prieku un smaidu līdz tam brīdim, kad saprot darbu apjomu, kas jāpaveic un jāizdara. Man šis ir pirmais kontrakts jaunā amatā.
Kļuvis par vecāko kapteiņa palīgu
Iepriekš mēs runājām par manu plānu tuvākajā laikā kļūt par vecāko kapteiņa palīgu. Tas ir izdevies!
Tagad mani pienākumi ir nedaudz citādāki. Noteikti ir lielāka atbildība. Arī darāmo darbu klāsts paplašinās. Drusku vairāk sanāk kādu pakomandēt, lai cilvēki dara nevis atpūšas, lai nepaiet garām problēmām, ko pamana.
Jānovērš jaunā kuģa brāķi
Jaunam kuģim, nonākot apkalpes rokās, parasti ir visādi trūkumi. Tas ir strādājošs no galvenā dzinēja puses un ir manevrēt spējīgs, bet noteikti ir visādi brāķi, kas jāsataisa, jāpamana, jātestē un par kuriem jāpasaka kompānijai, ka tie visi jānovērš garantijas nolūkos, lai pēc tam nenāktos par to maksāt.”
Ritvars paskaidroja, ka jebkurš kuģis un iekārta, kas ir lielāka par televizoru, bieži vien nonāk pie lietotājiem ar kādu mazu defektu. “Ļoti reti garās, ka cilvēka faktors nenostrādā un viņš neatstāj kaut ko aiz sevis. Tāpēc vajadzīga kuģa ekipāža, kas ar svaigu skatu kaut ko vairāk ierauga, pamana. Tas nav akmens rūpnīcas lauciņā, bet šīs lietas jebkurā gadījumā ir jānovērš, jātestē un tām jāseko līdzi.”
Bija jāpacīnās, lai pakāptos pa karjeras kāpnēm
Stāstot par ceļu līdz vecākā kapteiņa palīga postenim, Ritvars atzina, ka process nebija tik vienkāršs. Vēl 2021.gada rudenī viņš strādāja par otro kapteiņa palīgu. “Esmu mainījis kompāniju, tagad strādāju citā kompānijā.
Viens no maiņas iemesliem noteikti bija tas, ka iepriekš mani drusku bremzēja un nedeva iespēju kļūt par vecāko kapteiņa palīgu, lai gan es, šķiet, gan pēc zināšanām, gan iegūtās pieredzes īsā laika periodā biju gatavs šim amatam. Tāds bija mans viedoklis, bet arī vairāki kapteiņi mani redzēja šajā amatā jau 28 gadu vecumā.
Stresa dēļ sāka šķobīties veselība
Bet neko darīt! Kādu laiku sanāca pastrādāt arī par kuģa menedžeri un iemācīties vēl kaut ko papildus. Protams, pieredze ir neatņemama jebkurā gadījumā. Es neko nenožēloju.
Varbūt tikai to, ka nedaudz sāka šķobīties veselība stresa dēļ. Parādījās izdegšanas sindroms. Bija uztraukums par to, ka man bija izglītība, zināšanas un pieredze, bet jauni darba piedāvājumi tik ātri nenāca.
Garās, ka labie piedāvājumi paiet secen
Diemžēl tā ir dzīves realitāte. Arī šobrīd saskaros ar to, ka ir spējīgi cilvēki gan no Latvijas, gan citām valstīm, kuros es no sava skatu punkta redzu potenciālu, bet viņiem labie darba piedāvājumi iet secen, iespējams, veiksmes dēļ.
Parasti saka, ka jābūt īstajā vietā īstajā laikā. Visādi gadās. Ir pazīstami puiši arī no Latvijas, kas ilgi meklē iespēju sevi pierādīt.”
Prieks, ka tika jaunā kompānijā
Pagājušajā vasarā Ritvars sāka darbu citā kompānijā un noslēdza pirmo līgumu kā otrais kapteiņa palīgs uz nedaudz citāda tipa kuģa, kas pārvadā dabasgāzi, ar kuru apkurina dzīvojamās ēkas un izmanto dažādās iekārtās. “Tā vairs īsti nav tāda pati specifika, kāda bija pirms tam ar propānu un butānu. Šobrīd ir vēl nedaudz specifiskāka krava, virziens.”
“Esmu priecīgs, ka beidzot izdevās tikt uz šejieni! Diezgan ātri (2,5 mēnešos) pierādīju sevi. Kapteinis noticēja manām spējām un zināšanām.
Kuriozi un pretenzijas par latvieša ielikšanu augstā amatā
Tad sākās pats interesantākais. Mēs ļoti labi saprotam, ka ārzemju kompānijās ir savi likumi, nostāja. Bieži vien ir tā, ka kuģis ir reģistrēts ar kādas valsts karogu un kompānijai ir sava politika par to, kādai jābūt ekipāžai un tās komplektācijai.
Tā saucamie “top virsnieki” – kapteinis, vecākais kapteiņa palīgs, vecākais mehāniķis – parasti ir kuģa karogvalsts pārstāvji. Piemēram, ja kuģim ir Francijas karogs, tad šajos amatos jābūt pārstāvjiem no Francijas. Manā gadījumā bija kuriozi un pretenzijas par latvieša ielikšanu tādā amatā. To varēja saprast. Bet tad man deva iespēju.
Nesen man bija cits darba piedāvājums uz vēl lielāka kuģa. Bija nedaudz interesanti, jo cilvēki acīmredzot saprata, ka es kaut kādu ieguldījumu viņiem nesu un ka viņi īsti mani palaist negrib. Rezultātā jau nav nemaz tik slikti! Saprotu, ka beidzot man meklē pārinieku, lai es varētu mierīgi doties atpūsties.”
Latviešiem grūtāk sevi pierādīt
Patlaban Ritvars strādā uz kuģa, kas reģistrēts ar Spānijas karogu. Saskaņā ar kompānijas likumiem (rakstītiem vai nerakstītiem) vadošajos amatos būtu jābūt spāņiem. Šāda prasība ir diezgan loģiska un saprotama, jo katra valsts vēlas popularizēt un atbalstīt savus jūrniekus jau no praktikanta amata, parādot, ka viņiem būs nodrošināts darbs.
“Īstenībā tas ir ļoti pareizi. Protams, latviešiem, kuriem īsti nav savas kompānijas, kur izaugt, ir grūtāk sevi pierādīt un stumdīties ar tiem cilvēkiem, kas ir vietējie. Bet kaut kā uz priekšu ejam!”
Latvietis mācās sastrādāties ar spāņiem
Visi pārējie Ritvara komandas vadošie darbinieki ir spāņi, viņš ir vienīgais latvietis “top virsnieku” vidū. “Zinu, ka kompānijā uz šī tipa kuģa strādā vēl viens latvietis, bet vecāko kapteiņa palīgu vidū ir tikai viens latvietis – tas esmu es.”
Kā spāņu “top virsnieki” pieņem latvieti savā pulkā? Vai tomēr nav sevi papildus jāpierāda? Ritvars smaidīja: “Šad un tad tāpat pamanās. Tā ir arī darba specifika. Dažkārt nostrādā cilvēka raksturs, temperaments un mentalitāte.
Ir jāmāk sastrādāties ar visiem. Mana vecmāmiņa agrāk teica, ka ir jābūt elastīgam. Kaut kur jānoslāpē savas ambīcijas un vairāk jāieklausās citos cilvēkos. Tas vajadzīgs gan no manas puses, gan viņu puses, lai strādātu ekipāžā un viss ietu uz priekšu, jo citādi īsti nebūs labākais rezultāts.”
Problēmas grib atrisināt spāniski
Pamatā ikdienā kuģa apkalpe sazinās angļu valodā. “Bet mēs zinām, ka Spānijā angļu valoda nav tā valoda, kurā viņi ļoti labprāt runā. To var just, īpaši pie problēmām. Tad visi pāriet uz sarunu spāņu valodā. Pie mums, latviešiem, notiek kaut kas līdzīgs - kad rodas ekstremālāka situācija, cilvēki sāk runāt savā dzimtajā valodā, lai ātrāk atrastu risinājumu. Līdzīgi rīkojas arī spāņi.”
Risinot akūtas situācijas, apkalpes locekļi mēdz pāriet uz spāņu valodu, tāpēc Ritvaram nākas iemācīties arī to kaut vai minimālā līmenī. “Būdams iesaistīts procesā (turklāt kā atbildīgā persona), es jau aptuveni nojaušu vismaz to, par ko ir runa. Jau pēc maza laiciņa sāku saprast vismaz to, ap ko grozās saruna. Kad trūkst kaut kādu detaļu, lai saliktu kopā puzli, es iejaucos un atgādinu, lai runā angliski. Tas tomēr ir vajadzīgs.”
Kādreiz nepieciešams arī kāds skarbāks vārds
Ritvars atzina, ka viņam vēl ir jāpierod pie tā, ka tagad strādā par vecāko kapteiņa palīgu un tāpēc nākas kontrolēt citus apkalpes locekļus. “Liekas, ka tagad ne vienmēr varu pret visiem būt lojāls, miermīlīgs un draudzīgs. Daži īsti negrib saprast foršo pusi, kad cilvēki pie viņiem iet ar laipnību. Dažreiz nākas pateikt kādu skarbāku vārdu vai izmantot citādāku metodi.”
“Uz kuģa ierodas arī tādi darbinieki, kuri jau ilgus gadus strādā konkrētā amatā. Ne visiem uzreiz gribas un ir vēlme ieklausīties gados jaunākā cilvēkā tikai tāpēc, ka tas ir jādara. Varbūt viņiem ir lielāka pieredz. Vai tā ir pareiza, vai nepareiza - viņiem tajā mirklī tas īsti neinteresē. Bet ir cilvēki, kas labprātīgi ieklausās un ir draudzīgi. Tas ir jāšķiro. Tagad jāpieslīpē gan savas zināšanas, gan jāpamācās cilvēka psiholoģija.”
Daudzie dokumenti var palīdzēt, bet var arī traucēt
Sarunas brīdī Ritvars vēl nezināja, uz kurieni viņa kuģim drīzumā jādodas, taču pastāstīja, ka laba jūras prakse paredz, ka apkalpes locekļus par galamērķi informē savlaicīgi, lai varētu pagūt sagatavot visus nepieciešamos dokumentus.
“Dzirdēts, ka, gadiem ejot, parādās arvien vairāk papīru darbu nevis praktisko darbu. Dažkārt brīnās, kāpēc cilvēciskais faktors palielina incidentu skaitu. Grūti pateikt, bet, manuprāt, tas ir tāpēc, ka procedūru ir drusku par daudz. Cilvēki vairs nenovērtē situāciju praktiski, bet skatās tikai pēc saraksta vai veidlapas. Ja darbinieks veidlapu ikdienā aizpilda automātiski un neskatoties, tad vairs nepievērš uzmanību praktiskām lietām.
Rezultātā rodas dažādi incidenti. No vienas puses, veidlapa piesedz cilvēku, kas nes atbildību krastā. No otras puses, tiklīdz tu uzliec parakstu, tad atbildība ir uz taviem pleciem. Vai tu to izlasi, vai neizlasi – tas ir cits stāsts. Noteikti ir jāizlasa!”
Gatavojas cīņai, lai algu maksātu arī krastā pavadītajā laikā
Strādājot jaunā kuģniecības kompānijā un jaunā amatā, Ritvars priecājas arī par jauno darba ritmu. “Rotācijas plāns man ir pieņemamāks. Man ir ļoti foršs grafiks: aptuveni 10 nedēļas pavadu uz kuģa, bet pēc tam tik pat daudz vai drusku ilgāk – mājās.”
“Man liekas, ka tas ir ļoti labi. Vēl var padomāt un pacīnīties par kontraktu, kurā alga sadalīta gan par jūrā nostrādāto laiku, gan par krastā pavadītajām nedēļām. Tad maksātu gan krastā, gan jūrā. Tas dod lielāku stabilitātes sajūtu, pārliecību par nākošo dienu un mēnesi, lai nebūtu tā, ka, esot bez saistībām, jādomā, kā būs ar nākošo kontraktu. Par to varētu pacīnīties. Lielākā daļa jūrnieku par to cīnās un meklē tādu iespēju.”
Tas nenozīmē dubultu atalgojumu, bet gan to, ka tā pati nopelnītā naudas summa tiek izlīdzināta par visu laiku – gan par to, ko pavada uz kuģa, gan - krastā. “Tas man liekas vieglāk un prātam saprotamāk: nākošā nedēļa un mēnesis noteikti ir nodrošināts.” Tas palīdz izvairīties no situācijām, kad jūrnieks paliek bez naudas, ja pēkšņi vienā dienā veic kādu lielu, emocijās balstītu pirkumu.
Sapnis par lidmašīnas vadīšanu nav izplēnējis
Sarunas noslēgumā vaicāju par Ritvara bērnības sapni kļūt par lidmašīnas pilotu. Vai, kļūstot par vecāko kapteiņa palīgu uz kuģa, sapnis par pilotu pamazām izplēn?
“Īstenībā nē! Es par to ik pa laikam aizdomājos. Nav tā, ka tas būtu pilnībā atmests. Tā kā esmu hobija meklējumos, lai ar tā palīdzību, tautas valodā runājot, varētu izvēdināt galvu, visticamāk, es varētu iegūt kaut vai privātā pilota licenci, lai varētu palidot virs zemes, lai drusku padomātu. Tas man ikdienā palīdzētu noņemt stresu.”
Jāatrod īstais cilvēks, ar ko veidot ģimeni
Bet, runājot par ģimenes veidošanas sapņiem, Ritvars atzina: “Plāni jau nemainās. Jo vairāk man ir gadu, jo vairāk, satiekot brāļa bērnus (savu krustdēlu un brāļa meitiņu), pārņem sajūta, ka es tiešām būtu gatavs kļūt par tēvu. Bet ir jāatrod īstais cilvēks! Jābūt ticībai par otru cilvēku. Ar šo profesiju ir grūtāk atrast cilvēku, it īpaši, ja speciāli nemeklē.”
Parasti kuģa apkalpes komandā ir tikai vīrieši, tiesa, iepriekšējā līguma laikā Ritvars uz kuģa strādāja kopā ar pavāri – sievieti. “Dodoties uz darbu, es eju tikai uz darbu un ne par ko citu nedomāju. Tas man ir likums. Arī ejot ārā un krastā apskatoties kaut ko, man pamatā vienmēr galvā ir darbs. Es īsti neeju tur meklēt izklaides vai tērēt ļoti lielu naudu. Es tik un tā domāju, kas man vakarā būs jāizdara un ko es būšu iekavējis, kamēr esmu krastā,” jūrnieks stāstīja par savu darbu un atbildību.
