Noskaidrots, kur Limbažu novada iedzīvotāji vēlas redzēt Leona Paegles kolhoza robežakmeni

Noslēgusies Limbažu novada pašvaldības pagājušajā mēnesī rīkotā iedzīvotāju aptauja, kuras mērķis bija noskaidrot sabiedrības viedokli, ko darīt ar padomju okupācijas laikā uzstādīto Leona Paegles vārdā nosauktā kolhoza robežakmeni Vidrižu pagastā, kurš traucē veikt ceļa remontdarbus.

Sadrupināt vai pārvest uz muzeju?

Jauns.lv jau rakstīja, ka Limbažu novadā Vidrižu pagastā, kura ir pedagoga, rakstnieka un komunista Leona Paegles (1890-1926) dzimtene, padomju laikā esošajam kolhozam piešķīra Leona Paegles vārdu. Padomju kopsaimniecība savas robežas iezīmēja ar pamatīgiem laukakmeņiem, kuros iekala kolhoza vārdu. 

Visus šos gadus viens šāds akmens nostāvēja autoceļa Ragana–Limbaži ceļmalā, bet nu “Latvijas Valsts ceļi” būvprojekta izstrādes laikā konstatēja, ka nepieciešama Leona Paegles akmens pārvietošana ārpus ceļa zemes nodalījuma joslas, lai varētu veikt ceļa remontu. Limbažu novada pašvaldība piedāvāja divus variantus – vai nu akmens zīmi demontēt un sadrupināt, vai arī to izstādīt vietējā muzeja “Melngaiļa sēta” āra ekspozīcijā kā papildinājumu jau muzejā esošajai Vidrižu pagasta kolhoza istabai un padomju laikiem veltītajai izstādei. 

“Melgaiļa sētā” ir Vidrižu pagasta muzeja ekspozīcijas, kas veltīta izcilajiem novadniekiem, starp kuriem vispopulārākais ir komponists Emils Melngailis, tāpēc šī vieta arī nosaukta par “Melngaiļa sētu”. Šajā kultūras centrā ir ne tikai ekspozīcija par komponistu, bet arī par Leonu Paegli, dzejniecēm Austru un Rūtu Skujiņām un zemūdenes “Ronis” kapteini, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieri Hugo Legzdiņu. Muzejā aplūkojama arī Vidrižu pagasta kolhoza istaba - padomju laikiem veltīta izstāde un izstāde par Vidrižu pagasta un skolu vēsturi.

Viedokļi dalās

Novada pašvaldības informatīvais izdevums „Limbažu Novada Ziņas” vēsta, ka aptaujā par kolhoza robežakmeņa likteni kopumā piedalījās 199 vietējie cilvēki. 76,4 % (152 respondenti) nepiekrita akmens zīmes demontēšanai un sadrupināšanai, bet 20,1 % (40 respondentu) tam piekrita. 82, 9% no tiem, kuri uzskatīja, ka akmens zīme būtu jāsaglabā, par vislabāko variantu atzina tās nogādāšanu muzejā “Melngaiļa sēta”.

Pašvaldība saņēma vairākus komentārus par kolhoza zīmes nozīmību. Lūk, daži no tiem:

* “Vienalga, kur un ko ar to dara, prioritāte ir ceļš un satiksmes drošība”.

* “Kāpēc akmens nevar palikt savā vēsturiskajā vietā? Tad jau būvdarbiem traucē arī tas lielais koks blakus akmenim. To arī paredzēts nozāģēt? Ja nu galīgi nav iespējams saglabāt esošajā vietā, tad labāk nogādāt muzeja ekspozīcijā”.

* “Pēc remonta novietot atpakaļ”.

* “Pārvest uz muzeju, uz “Melngaiļa sēta””.

* “Tā kā Leons Paegle bija izcils pedagogs, mācību programmu un mācību grāmatu autors, tad domāju, ka akmens vieta būtu parkā pie Vidrižu pamatskolas”.

* “Galvenais, lai neatrodas ceļa malā, kas izraisa bīstamību”.

* “Uzskatu, ka abiem (gan kokam, gan akmenim) ir jāpaliek tur, kur tas guldīts no pirmsākumiem. Ja jau jārok trakie dziļie grāvji, tad varbūt labāk ieliekat caurteku… saknes tiks traumētas, bet tomēr koks paliks. Meklēt citu opciju projektā vienmēr var. Bet ceļš ir drausmīgs, tam var piekrist. Kategoriski esmu pret koka nozāģēšanu”.

* “Viena lieta ir Leons Paegle ar savu komunista pagātni, bet šeit ir runa par PSRS okupācijas režīma organizētās kolektivizācijas rezultātam veltītu pieminekli. 1949. gada 25. martā tika deportēti vairāk nekā 42 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa (vismaz 70 %) izsūtīta, lai forsēti likvidētu privātās saimniekošanas sistēmu. Viņu tukšie īpašumi pēc deportācijām tika pievienoti šiem pašiem kolhoziem un ļoti daudzos gadījumos nolaisti līdz kliņķim. Tie, kas atgriezās no Sibīrijas, bieži vien vairs netika atpakaļ savās mājās, ja kaut kas bija palicis. Deportēto cilvēku mantas tika savāktas un sadalītas vietējo aktīvistu un okupācijas režīma darboņu starpā. Kādi šeit vēl var būt argumenti, lai teiktu “jā” zīmes atstāšanai? Šobrīd tās vieta var būt tikai okupācijas vēsturei veltītā muzeja ekspozīcijā”.

Komunistiskais internacionālists Leons Paegle

Leons Paegle bija latviešu skolotājs, literāts un nelegālais komunists. Bijis Rīgas pilsētas domnieks, darbojies Komunistiskajā internacionālē kā propagandists ar segvārdu “Šķesters”, aktīvs nelegālās komunistiskās preses līdzstrādnieks. Dzimis 1890. gada 10. jūnijā Vidrižu pagastā. Mācījās Vidrižu pagastskolā, Lēdurgas draudzes skolā un Valmieras skolotāju seminārā. Pēc semināra beigšanas strādāja par skolotāju Krimuldas pagasta skolā un Augusta Dombrovska fabrikas skolā Mīlgrāvī. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pārcēlās uz Maskavu. 1917. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā (boļševiku) partijas Latviešu apvienotajā sekcijā. Pēc Pētera Stučkas vadītās padomju Latvijas republikas nodibināšanas atgriezās dzimtenē un 1919. gadā bija Rīgas 1. pilsētas vidusskolas pārzinis.

Par darbošanos komunistiskajā partijā 1921. gadā viņu apcietināja un notiesāja ar izsūtīšanu no Latvijas, tomēr spriedums tika atcelts, jo Saeima Leonu Paegli amnestēja. 1925. gadā Leonu Paegli atkārtoti apcietināja par komunisma veicināšanu, bet 1925. gada maijā slimības dēļ pret drošības naudu atbrīvoja. Miris 1926. gada 28. janvārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.
 
No 1944. līdz 1990. gadam viņa vārdā bija nosaukta Rīgas 1. vidusskola, bet līdz 1991. gadam - Valmieras Drāmas teātris. Padomju okupācijas laikā vairāku Latvijas pilsētu ielas tika nosauktas Leona Paegles vārdā (Rīgā viņa vārdā dēvēja Antonijas ielu). Tāpat Latvijā bija arī vairāki Leona Paegles vārdā nosaukti kolhozi – tādi, piemēram, bija ne tikai Limbažu rajonā, bet arī Jelgavas un Gulbenes rajonos.