Lielais jautājums: kāpēc Latvijas sabiedrība neuzticas varai?

Rakstnieks Jurģis Liepnieks uzskata, ka galvenā problēma ir tajā, ka mūsu valsts iestādes cilvēkiem nav draudzīgas – tās ir korumpētas un neprofesionālas. Piemēram, viņš sašūt par to, ka Latvijas birokrāti sev par 70% var palielināt algas, kamēr citi cīnās ar drausmīgu nabadzību. Arī uzņēmējs Pēteris Šmidre ir pārliecināts, ka sabiedrības neuzticības iemesls varai jāmeklē nevis valsts pilsoņos, bet gan varas institūciju attieksmē pret savu tautu, kuras faktiski tai neuzticas. Savukārt ārsts Andrejs Ērglis savā vērtējumā nav tik krass un uzsver, ka mums pašiem jālīdzdarbojas šajā varā, jo “tev taps piedots, ja nevarēji, bet ne, ja negribēji”.

Jurģis Liepnieks: “Šīs iestādes nav draudzīgas – korumpētas un neprofesionālas”

Valsts iestādes Jurģis Liepnieks kā galveno problēmu min to, ka mūsu valsts iestādes un varas institūcijas iedzīvotājiem nav draudzīgas un pirmām kārtām izceļas ar savu korumpētību un neprofesionalitāti. Jurģis Liepnieks vērtē, kādēļ mēs neuzticamies varai:

“Par to ir vairākas hipotēzes. Sākšu ar mazāk ticamo, ka tas ir padomju okupācijas mantojums, kad mēs visi neuzticējāmies varai, kad to neuzskatījām par savu varu, kad nozagt kaut ko valstij bija svētā lieta, jo toreiz nekas nevienam nepiederēja un viss bija kopējs. Tomēr paaudzes mainās, ir citi cilvēki, un tie, kas savu lielāko mūža daļu dzīvoja PSRS, jau ir veci. Salīdzinot sevi ar kaimiņvalstīm, redzam, ka Latvijā šī neuzticība ir īpaši kritiska. Tātad, Latvijā ir kaut kas speciāls, kas šo uzticību samazina.

Statistikā, skaitļos redzam, ka mūsu valsts pārvalde ir viskorumpētākā un visneprofesionālākā, vissliktāk strādā. Mēs no kaimiņvalstīm atpaliekam attīstībā, labklājībā, iekšzemes kopproduktā, visos rādītājos…

Un, ja mūsu vara ir korumpēta un neprofesionāla, skaidrs, ka tai neuzticamies. Šī valdība dara tādas lietas…?! Paši sev būtiski par 70% paaugstina algas. Un nesaredz tajā problēmu; viņiem tas šķiet normāli, pat vajadzīgs laikā, kamēr citi cīnās ar drausmīgu nabadzību. Nu, kā lai mēs šādus cilvēkus cienītu? Tas rada visu šo kopējo atmosfēru, ka nekam nevar ticēt, ka visi kaut ko liekuļo, melo, runā ne to un karina makaronus uz ausīm”.

Pēteris Šmidre: “Izveidojās laimīga, bet pastulba paaudze”

Pēteris Šmidre teic, ka pirmāk jārunā par varas uzticību tautai, jo no valdības attieksmes pret saviem pilsoņiem atkarīga viņu attieksme pret varu. Diemžēl šobrīd vērojama valdības neuzticēšanās tautai, kas rada atgriezenisku saiti.

Vispirms būtu jāatbild uz jautājumu, kāpēc vara neuzticas sabiedrībai, cilvēkiem: “Neuzticība ir abpusēja, tā nav tikai no vienas puses. Daudz ir runāts par vēlētāju, tautas neuzticību valdībai vai valsts institūcijām, bet ir vērts parunāt par atpakaļsaiti - vai valsts institūcijas uzticas saviem iedzīvotājiem, pilsoņiem. Es domāju, ka ne.

Kāpēc nevar uzticēties tam, ka mūsu pilsoņi nobalsos par pareizo prezidentu? Domāju, ka šai ziņā tā viennozīmīgi ir neuzticēšanās. Kāpēc vēlēšanās nevaram kaut daļēji ietvert mažoritāro principu, lai cilvēks var nobalsot par cilvēku no sava rajona, ciemata, pagasta, bet tagad var nobalsot tikai par sarakstu. Domāju, ka arī tā ir neuzticība”.

Pēc Pētera Šmidres domām, šo situāciju pirmām kārtām vajag “lauzt” no valdības puses: “Jo vairāk valdība uzticēsies cilvēkam, jo vairāk cilvēks uzticēsies valdībai. Jo vairāk cilvēks sajutīs, ka viņa balss kaut ko nozīme, jo vairāk viņš uzticēsies”.

Jebkura lieka administratīvās varas izmantošana samazina uzticību varai. Tagad, piemēram, tas jūtams, sociālo partneru vai profesionālo asociāciju “nostumšanā pie malas”, izlemjot nozarei būtiskus jautājumus. Vispirms  ministru ierēdņi un birokrāti saraksta, kā kādu situāciju, jautājumu vai problēmu risināt, un tad tikai pēc tam, atskaišu dēļ, aicina izteikties profesionālus, lai pēc tam birokrātu armija uzrakstītu “papīrus”, kāpēc profesionāļu jeb speciālistu teiktais ir slikts vai nav vajadzīgs, un atskaitītos, ka ir konsultējusies ar sabiedrību un noskaidrots tās viedoklis.

Uzņēmējs ironizē: “Mēs izveidojām laimīgus bērnus, no kuriem izauga laimīga paaudze, kura satikās ar grūtībām un problēmām, un tad izveidojās pastulba, bet laimīga sabiedrība, kas tādus pašus (kā viņi paši) ielika valdībā un visi dzīvo laimīgi”.

Andrejs Ērglis: “Neuzticība savā ziņā ir laba ziņa”

Andrejs Ērglis teic, ka iespējams uzskats par sabiedrības pārāk lielo neuzticēšanos varai ir pat pārāk pārspīlēts. Mēs vairāk strīdamies un dusmojamies par nosacīti piezemētākām lietām, bet, kad runa ir par eksistenciālām nācijas pastāvēšanas problēmām, mēs spējam konsolidēties.

Pēc ārsta domām mums ir viena diezgan liela problēma – mēs neprotam interpretēt notiekošo un līdz ar to arī mazinās mūsu uzticības deva varai, un ne tikai tai, bet tāpat tas attiecas arī uz mediķiem, policistiem, armiju un tā tālāk. Un šī nav tikai Latvijas, bet gan visas pasaules problēma. Bet vienlaikus viņš teic:

“Principā man liekas, ka tas ir mazliet pārspīlēti, ja sakām, ka mēs tik ļoti neuzticamies varai. Ja tas tā būtu, tad piedalīšanās vēlēšanās būtu vēl mazāka. Skaidrs, ka mums tā ir mazāka nekā Zviedrijā, bet tai pašā laikā daudz augstāka nekā dažās Eiropas dienvidvalstīs”.

Jautājums par sabiedrības uzticību vai neuzticību kādam nav nemaz tik vienkāršs, saka Andrejs Ērglis, un Latvijā ir ļoti īpatnēja situācija. Piemēram, kad kādam nepieciešama palīdzība, jāvāc ziedojumi, kā tagad Ukrainas brīvības cīņām, tad to varam izdarīt ļoti ātri. Tāpat kā tad, kad jābalso par latviešu valodu vai jākonsolidējas nācijas pastāvēšanas vārdā.

Nevienā pasaules demokrātiskā valstī sabiedrība tā īpaši neuzticas varai un to kritizē. Ja tā nebūtu, tad tā būtu ļoti slikta ziņa. Jo, kas notiek, kad varu nekritizē un kādas tam sekas varam redzēt vienā mūsu kaimiņvalstī, saka Ērglis un teic, ka varas kritika pēc savas būtības ir “laba ziņa”.

Bet, lai dzīve kļūtu labāka un pieņemamāka, vairāk pašam tajā jāiesaistās un pašam no sevis jāprasa, saka Andrejs Ērglis un atgādina izcilā norvēģu dramaturga Henrika Ibsena pausto: “Tev taps piedots, ja nevarēji, bet nekad, ja negribēji”, savas pārdomas nobeidzot: “Mums vairāk jāprasa no sevis pašiem, ko šausmīgi negribas, to pats labi zinu no savas pieredzes”.