Māris 12 stundu laikā aizgāja no Ainažiem līdz Skultei - 73 kilometrus!

Lūdzu, pastāstiet nedaudz par sevi: kas jūs esat, ar ko nodarbojieties, kur dzīvojat, cik gadu.

Vispār pašam sevi ir grūti noraksturot. Esmu aktīva dzīvesveida piekritējs. Dzīvoju Jelgavas novada Līvbērzes pagastā. Man ir 32 gadi. Pagājušajā gadā savā dzimšanas dienā bija interesants atgadījums, ka patiešām biju aizmirsis, cik vecs es esmu palicis.

Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijis aktīvs, man ir paticis mācīties, iegūt zināšanas, pilnveidoties. Vienmēr ir paticis darbs, jo tur, kur ir ielikts darbs, tur vienmēr būs rezultāts. Pašlaik darīt to, kas patīk, ir bērnības, jaunības darba rezultāts. Strādāju VUGD [Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā], bet brīvajās dienās strādāju pie savas fiziskās formas, garīgās un mentālās veselības.

Pastāstiet par savu aktīvo dzīvesveidu. Kā, kad, kāpēc kustaties? Kāpēc izvēlaties kustību nevis dīku gulšņāšanu dīvānā ar čipsiem un kolu? Kas ir jūsu lielākā motivācija kustēties?

Vispār ir tā, ka katrs esam savādāks. Katram ir savas stiprās un vājās puses. Katrs esam nozīmīgs ar savām īpašībām un profesionalitāti. Jau no bērnības esmu aktīvs. Vienmēr ir paticis būt kopā ar pieaugušiem cilvēkiem, strādāt, mācīties, tieši tāpēc esmu izveidojies par to, kāds es esmu.

Lielākā motivācija, kāpēc es vēlos pilnveidoties, augt, meklēt jaunas iespējas, gudrību, ir tāpēc, ka vēlos būt labāks, nekā es biju vakardien! Ticu katrai savai kustībai. Tas ir spēcīgs vadmotīvs.

Vienmēr no rīta pieceļos ar dzirkstelīti acīs. Tas ir režīms, pie kura pieturos. Tā ir sava veida disciplīna turpināt brīžos, kad esmu arī piekusis, jo tas vienkārši ir jāizdara. Pēc tam ir ideāla sajūta, ka esmu saņēmies.

Ar konkrētu mērķi, lai sasniegtu rezultātus, ar aktīvo dzīvesveidu sāku nodarboties jau pirms 13 gadiem. Sāku iet uz svaru zāli, sāku skriet, braukt ar velosipēdu, doties pastaigās un nodarboties ar daudz ko citu.

Atklāti runājot, ir bijuši laiki, kad ļoti ievēroju to, ko ēdu, bet, piemēram, tagad, kad dodos garos izbraucienos ar velosipēdu vai pārgājienos, lai nepazustu jauda, padzeros ne tikai ūdeni, bet arī koliņu un apēdu saldumus, jo pienāk brīži, kad man ir nepieciešama ātra enerģija.

Pa ceļam iztērējas daudz kaloriju. Tikai ar auglīšiem tālu nevar tikt! Tas ir izmēģināts. Man nesanāca. Reāli pietrūkst spēka.

Kustība ir mans dzīvesveids. Ir brīži, kad skatos arī filmas, un, protams, ir patīkami apgulties, pēc nosportotas un aktīvi pavadītas dienas. Galvenais mērķis, kāpēc es to daru, ir tāds, lai varētu darīt savu darbiņu! Lai būtu stiprs un izturīgs. Šis viss ir mans dzīvesveids un mans darbs! Viss, ko daru, ir savā starpā ļoti saistīts.

Kas ir jūsu kompānija, dodoties pārgājienos un braucot ar velosipēdu? Vai darbojaties viens pats, kopā ar draugiem, ģimeni?

Pārsvarā piedzīvojumos dodos viens, jo tās lielākoties ir spontānas idejas, kad esmu noķēris īsto brīdi un īsto sajūtu. Dodoties ceļā viens pats, arī ideāli jūtos. Man ir savs plāns un redzējums, kā es to visu realizēšu dzīvē. No sākuma visu iztēlojos un tad piepildu!

Reizēm organizēju izbraucienus, skrējienus, pastaigas ar tuvākajiem cilvēkiem. Ik pa laikam ceļā arī satieku šādus cilvēkus kā es, un tad turpinām ceļu kopā. Tas liekas forši.

Pirms kaut kur dodos, vienmēr man ir zināms galamērķis un izvērtēju, vai ir pienācis īstais laiks. Ir bijuši gadījumi, ka vienkārši jūtu, ka kaut kas pietrūkst, lai sasniegtu galamērķi. Tad es dodos atpakaļ un uzreiz sajūta pasaka priekšā, ka esmu izdarījis pareizo izvēli. Noskaņojums uzreiz izmainās. No tā nav jākaunas, ka kaut kas nav izdevies, kā iesākumā bija plānots.

Ticu tādām lietām kā priekšnojautai, intuīcijai. Ja jūtu, ka iekšēji kaut kas attur, saprotu, ka nav tomēr pienācis īstais brīdis. Un man konkrētajā brīdī nav jābūt tur, kur vēlējos doties. Tad dodos mājās ar domu, ka atgriezīšos citreiz.

Kā izvēlaties pārgājienus maršrutus?

Tas viss iesākās ļoti interesanti. Vienmēr esmu vēlējies ceļot, apskatīt vismaz Latviju. Sāku ar mazumiņu, apbraukājot, izskrienot un izstaigājot tuvākās apkārtnes vietas. Bet, jo tālāk gāju, jo redzeslauks palika plašāks! Ar laiku kartē sāku atzīmēt skaistākās vietas Latvijā, kuras es vēlētos apskatīt. Kad iespējas to atļāva, sāku apbraukāt tās, izmantojot auto.

Paralēli arī trenējos un ar katru gadu kļuvu spēcīgāks. Daudz ko esmu apskatījis, dodoties garajos velobraucienos un pārgājienos. Tālākie galapunkti, kurus esmu nobraucis no Līvbērzes ar velosipēdu, ir Liepāja, Ventspils un Līvāni.

Pirms diviem gadiem uzzināju par Jūrtaku. Radās lielāka interese par pārgājieniem. Pirms tam devos nelielās pastaigās ar suni līdz 10 km dienā. Un vienā jaukā dienā galvā ienāca doma, ka iešu pārgājienā un būtu forši noiet gar Latvijas jūras krastu!

Ik pa laikam aizbraucu pastaigāt arī uz dabas takām. Ar saviem piedzīvojumiem dalos sociālajos tīklos un mani priecē tas, ka esmu motivējis vairākus cilvēkus pamainīt ikdienu. Uzskatu, ka tas ir ļoti daudz, ja varu iedvesmot kaut vai vienu cilvēku!

Lūdzu, pastāstiet par interesantākajām vietām, kas redzētas, un notikumiem, kas pārgājienu laikā gadījušies.

Pats par sevi būt pie jūras ir kas ļoti patīkams, jo ikdienā šo visu neredzu! Vienmēr elpa aizraujas, kad to ieraugu.

Pārsvarā esmu izvēlējies dienas, kad ir labi laikapstākļi, tāpēc nekad īstas grūtības nav piedzīvotas, bet vēlētos aizbraukt un redzēt jūru, kad tā trako, vai redzēt to aukstajā gadalaikā, kad viss ir piesnidzis un ir sals!

Visu pārējo par grūtībām pat nevarētu nosaukt, jo reāli dodos atpūsties.  Visvairāk atmiņā palikusi Kaltenes akmeņainā pludmale, kura rīta gaismā un miglas vālos likās iespaidīga! Patika Saulkrastu pludmale, kur jūra izskatījās dzintaraina un vizuļoja. Skaisti bija pie Skultes mola. Nedaudz satraucoša sajūta bija Salacgrīvas pludmalē, kad gāju pa taciņām cauri niedrēm, cerot tikt cauri šim posmam sveikam un veselam, bet tad griezos atpakaļ un gāju pa īsto Jūrtakas maršrutu, kas veda pa mežu, jo nevēlējos apmaldīties tajās niedrēs. Nevaru nepieminēt Veczemju klintis un akmeņaino Vidzemes pludmali!

Ir ļoti daudz skaistu vietu, un interesanti būtu tur atgriezties dažādos gadalaikos, dažādos laikapstākļos, dažādās diennakts stundās. Un tas ir attiecināms uz visām apskates vietām, jo katrreiz viss izskatās savādāk. Visu redzējumu arī ietekmē paša cilvēka emocionālais noskaņojums.

Jūras krasts ir ļoti dažāds. Irdenas smiltis. Akmeņainas pludmales. Aizauguši krasti, un nākas iet pa asfaltu vai meža takām. Ir arī daudz viegli ejami posmi. Šogad vēlētos noiet atlikušo Latvijas jūras krasta daļu no Kolkas līdz Lietuvas robežai.

Vai pamatā apmeklējat tikai dažādas Latvijas vietas vai arī braucat uz ārzemēm?

Pašlaik apmeklēju Latvijas apskates vietas, bet pagājušajā vasarā biju tā satrakojies un uzlādējies no redzētā un piedzīvotā, ka domas bija jau par došanos paceļot pa ārzemēm, jo reāli pasaule ir tik plaša.

Pagājušā gada rudenī jūs nepilnu 12 stundu laikā nostaigājāt 73 km no Ainažu mola līdz Skultes molam. Pastāstiet par šo pārgājienu.

Šis ir mans garākais pārgājiens, ko esmu veicis. Pirms pārgājiena biju fiziski un emocionāli gatavs, nelikās, ka tas būtu kaut kāds nereāli noejams attālums. Es iedomājos, ka es noeju, un tas notika!

Pirms sāku iet, iedomājos, kas gan tur grūts? Prātā sadalīju šo posmu vairākos mazos gabaliņos pa apskates vietām. Sasniedzot vienu apskates vietu, devos pie nākamās, un noietais gabals prātā automātiski dzēsās.

Pa ceļam vēroju, kā izmainās jūras krasts, laikapstākļi. Interesanti, ka laika izjūta pazuda un pēkšņi pienāca vakars. Kad devos ceļā, es biju pārliecināts par sevi, jo apakšā šim visam bija izveidojusies daudzus gadus krāta bāze no skrējieniem, velobraucieniem un vienkārši no rūdījuma, kas nācis no mazas bērnības!

Es nedomāju par kilometru daudzumu, bet gan domāju par apskates vietām. Agrāk piedalījos visādās sacensībās, bet es atgriezos pie pirmsākumiem. Atcerējos, kāpēc es sāku sportot, un šo sajūtu paturēju.

Tagad ir ideāli. Protams, vienmēr ir izaicinājums doties tādos piedzīvojumos. Ir jābūt nedaudz drosmīgam, lai uzdrošinātos izkāpt laukā no komforta zonas, kaut vai lai paceļotu tepat pa mūsu pašu zināmo zemīti. Ļoti patīkami, ka pārgājienu laikā, kad ceļš ved cauri apdzīvotām vietām, pie manis ir apstājušies autovadītāji un piedāvājuši aizvest pa ceļam visur, kur man ir nepieciešams! Forša sajūta.

Septiņos piegājienos esat nogājis no Kolkas līdz Ainažiem. Kāpēc to darījāt?

Tas man sagādā prieku! Lai cik tas būtu neticami, šādas dienas man ir atpūtas dienas no skrējieniem un velobraucieniem, no ikdienas.

Vienu dienu manī radās ideja par došanos pārgājienā gar jūras krastu. Ievācu informāciju. Ar interesi lasīju, kā citiem ir gājis. No sākuma bija doma iet vienā piegājienā un dzīvot teltī. Tas prasītu kādas divas nedēļas.

Bet izdomāju, ka labākais variants ir atgriezties pie jūras vairākas reizes, sasmeļoties daudz skaistu emociju ilgākam laika posmam. Centos katru mēnesi noiet vienu posmu. Šīs idejas galvenais mērķis ir lieliski pavadīts laiciņš un apskatīt Latvijas dabu.

Ir dienas, kad mērojat lielus attālumus – 60, 70 km. Kur rodat spēkus šādiem pārgājieniem?

Spēks un izturība veidojusies pakāpeniski. Uz šo visu raugos kā uz izaicinājumu un piedzīvojumu. Tas dod azartiņu un papildus spēku. Sanāk, ka visu laiku uzlādējos no tā, ko es daru. Interesanti, ka pēc šādi pavadītām dienām vēl ilgi jūtos enerģijas pārpilns.

Pagājušajā vasarā jūs arī noskrējāt savu pirmo ultramaratonu 57 km garumā no savām mājām līdz VUGD Auces postenim. Lūdzu, pastāstiet par šo piedzīvojumu.

Man salūza visi velosipēdi, tie man ir vairāki. Velo sezona arī lēnām noslēdzās. Izdomāju sev jaunu izaicinājumu, lai būtu mērķis uzturēt skriešanas formu. Pusmaratoni un maratoni bija jau noskrieti, bet, lai augtu un būtu azartiņš turpināt skriet, bija jāizdomā jauns mērķis.

Šim skrējienam gatavojos visu rudeni, ziemu un pavasari. Kā jau katru gadu, skrēju visādos laikapstākļos. Vējos, lietū, salā, puteņos, karstumā ar daudzām drēbēm mugurā. Pienāca mans atvaļinājums, un nodomāju, ka šo posmu noskriešu tagad vai nekad, jo vēl labāka skriešanas izturības forma nezinu, kad vēl būtu.

Bija vasaras viskarstākais laiks. Sāku skriet, un man izdevās! Kājas izturēja. Skrienot nedomāju, vai man ir grūti un vai izturēšu. Pats biju pārlaimīgs, ka man tas izdevās.

Jūs strādājat par ugunsdzēsēju glābēju. Kāpēc šāda profesijas izvēle? Kā varat salāgot savu pamatdarbu, kas bieži vien mēdz būt spriedzes un kustību pilns, ar fiziskām aktivitātēm ārpus darba laika? Kur ņemat spēkus?

Kad pabeidzu augstskolu, sava nozarē nevarēju atrast darbu. Uzdevu sev jautājumu, kā es vēl varētu būt noderīgs savai valstij? Izvērtēju to, kāds esmu. Gribēju darīt labus darbus un būt noderīgs sabiedrībai. Sportot brīvajā laikā ir mana atpūta, jo vienmēr esmu uzlādēts ar enerģiju un pozitīvām emocijām. Tas ir arī mans darbs un pienākums. Šis viss ir kā kopums. Brīvajās dienās sportoju, lai man būtu izturība darīt savu darbiņu!

Pagājušā gada pavasarī jūs vienu dienu veltījāt tam, lai pastaigātu pa apkārtni un salasītu cilvēku samestos atkritumus. 6 stundu laikā nostaigājāt 14 km un salasījāt 10 lielos baltos maisus, 6 melnos miskastes maisus un daudz mazo iepirkumu maisiņu.

Kāpēc šādi rīkojāties? 

Nepatīk redzēt pilnas grāvmalas ar atkritumiem. Vēlējos sakopt, lai izskatās smuki vietās, kur ikdienā staigājos ar suni. Tas nebija tāpēc, ka paralēli norisinājās Latvijas lielā sakopšanas talka. Es ikdienā pastaigas laikā ik pa laikam paņemu līdzi kādu maisiņu, kur salieku pa ceļam nomestos atkritumus, jo nav jau grūti!

Esat arī aktīvs riteņbraucējs. Piemēram, pagājušā gada pavasarī 10,5 stundu laikā ar velosipēdu nobraucāt 161 km. Pastāstiet par savām riteņbraucēja aktivitātēm.

Vispār vistālākais brauciens pagājušajā gadā bija 230 km garais brauciens līdz Līvāniem. Šādi braucieni prasa daudz stundu. Īstenībā tajos dodos, lai trenētu savu organismu strādāt ilgstošas slodzes apstākļos, lai man darbā būtu vieglāk izturēt slodzi. Man tas ir ļoti svarīgi.

Kādi ir jūsu plāni šim pavasarim, vasarai?

Doma ir turpināt aktīvu dzīvesveidu, un paralēli meklēju citas iespējas, kā sevi varētu attīstīt! Uzskatu, ka eju pareizajā virzienā un dzīvoju savu dzīvi!

Varbūt varat ieteikt dažas pārgājiena vietas portāla Jauns.lv lasītājiem? Tādas, kas jums pašam vislabāk patīk. Tādas, ko, jūsuprāt, vajadzētu iziet katram Latvijas iedzīvotājam. Tādas, kas mūs varētu pārsteigt, varbūt mainīt priekšstatus par Latviju.

Ieteiktu izstaigāt Latvijas dabas takas un uzkāpt skatu torņos, lai redzētu Latviju no augšas. Ir ļoti skaisti skati! Ieteiktu noiet Jūrtaku, Mežataku vai vienkārši doties pastaigās, jo iet var pilnīgi jebkur. Gan pa pilsētām, gan pa mežiem, visur! Latvijā ir ļoti daudz vietu, ko apmeklēt!

Varu ieteikt pievienoties dažādām aktīva dzīvesveida, pārgājienu, velobraucēju, ceļojumu  domubiedru grupām, kur ir iespējams smelties idejas no citiem cilvēkiem, kuri dalās ar savu piedzīvoto un redzēto! Izaicinājuma ceļš ir bezgalīgs.

Veiksmi ceļā! Iespējams, ka tiksimies!