Bezvēsts pazudušā cilvēka tuvinieki noklusē meklētājiem būtisku informāciju par smagu atkarību
Dažkārt gadās, ka bezvēsts pazudušā cilvēka tuvinieki nepastāsta brīvprātīgajiem meklētājiem būtisku informāciju par pazudušā nopietnām slimībām, smagām atkarībām un sarežģītām attiecībām ģimenē. Tuvinieki var domāt, ka tādā veidā viņi dara labu un saglabā pazudušā reputāciju, taču patiesībā viņi apgrūtina meklēšanu.
Brīvprātīgo organizācijas "Bezvests.lv" aktīviste, kinoloģe un juriste Irina Brūniņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka visbiežāk organizācijas palīdzība nepieciešama bezvēsts pazudušu bērnu un senioru meklēšanā.
“Cilvēku skaits, kas katru gadu pazūd, pēc Valsts policijas datiem ir nemainīgs – tie ir aptuveni 1000 cilvēku gadā. Lielākā daļa pazudušo tiek atrasti un paši atrodas, pasakot, ka viņi nav pazuduši. Daļa cilvēku ir jaunieši, kuri klaiņo vai apciemo klases biedrus, bet nepaziņo par to vecākiem.”
Ar noziegumiem saistītos cilvēkus organizācija nemeklē
"Bezvests.lv" brīvprātīgie strādā tikai ar tiem cilvēkiem, kuri pazuduši civilā dzīvē, piemēram, iekrituši upē vai apmaldījušies mežos. Tāpat organizācija palīdz, kad pazuduši seniori un ļaudis ar dažādām garīgām slimībām.
Ja ir noticis kriminālnoziegums vai ir aizdomas par to, tad "Bezvests.lv" neiesaistās. Tāpat organizācija nemeklē klaiņojošos pusaudžus un tos, kas aiziet viesos, bet neatgriežas. “Mēs meklējam cilvēkus, kuri pazuduši bez vēsts.”
Katrs gadījums ir unikāls
No pazudušajiem ļaudīm tikai nelielu daļu neatrod. Brūniņa skaidroja: “Cilvēku meklēt ir pasākums, kas nekad neatkārtojas. Nevar izstrādāt vienotu metodi, politiku, dominantes, rekomendācijas. Katrā reizē ir jādomā un jāveido meklēšanas process no jauna.”
Katra cilvēka meklēšana ir liels izaicinājums un darbs. “Tajā ir jādomā, jāsavāc sākotnējā informācija. Mūsu darbs sākas ar to, ka, saņemot saucienu pēc palīdzības, mēs to rūpīgi izvērtējam un apdomājam, vai tiešām mums jāiesaistās konkrētajā gadījumā.
Dažāda veida palīdzība
Domājam, kā mēs varam palīdzēt. Varbūt mūsu palīdzība ir publikācija organizācijas interneta mājas lapā. Varbūt mūsu palīdzība ir radinieku konsultācija, ko viņi paši var izdarīt.
Mūsu valstī darbojas fizisko personu datu aizsardzība, mēs esam tikai brīvprātīga organizācija, kas nav apveltīta ar īpašām pilnvarām iegūt ziņas un informāciju.
Jāzina vieta, kur cilvēks pazudis
Mūsu galvenais uzdevums, saņemot saucienu pēc palīdzības un apstrādājot anketu, ir iegūt visu iespējamo sākotnējo informāciju: kur persona redzēta pēdējo reizi, kādi varētu būt pazušanas apstākļi. Mēs nevaram meklēt, ja nezinām, kur to darīt.”
Ja radinieki nezina pēdējo punktu, no kurienes cilvēks pazudis vai kur viņš pēdējo reizi redzēts, var būt ļoti grūti viņu atrast. “Mēs nevaram braukt meklēt kaut kur, kur nezinām.” Nav iespējams sākt meklēšanu uzreiz visos Latvijas mežos.
Nevar reaģēt uzreiz
Brūniņa norādīja: palīgā saucējiem jāsaprot, ka sākotnējās informācijas apstrādei vajadzīgs laiks. “Mēs nevaram reaģēt uzreiz.
Tikai pēc tam, kad esam konsultējuši pazudušās personas radiniekus un noskaidrojuši viņu pašu vēlmi iesaistīties meklēšanas pasākumos, mēs lemjam, ko darām: publicējam mūsu mājas lapā informāciju, ka persona ir pazudusi, lūdzot sabiedrību atsaukties un reaģēt uz to, vai pieņemam citus lēmumus, piemēram, izsludinām grupas meklēšanu vai izbrauc atsevišķs speciālists.”
Gadās, ka noklusē būtisku informāciju
Viņa atklāja, ka ļoti bieži brīvprātīgie piedzīvo situācijas, kad pazudušo cilvēku tuvinieki neatklāj visu būtisko informāciju, kas ir svarīga, meklējot cilvēku.
“Daži cilvēki domā: ja viņi mums saka tikai pozitīvu informāciju par pazudušo personu vai dod tikai informācijas daļu, viņi izglābj cilvēka reputāciju vai dara kaut ko labu. Patiesībā mums ir jāzina visa būtiskā informācija! Un, protams, Valsts policijai ir jāziņo visi apstākļi: gan labie, gan sliktie.
Meklē vienkārši cilvēku
Mēs nemeklējam vecu, labu vai sliktu cilvēku. Mēs meklējam vienkārši cilvēku. Lai kādas būtu cilvēka attiecības un slimības, ja mēs pieņemam lēmumu iesaistīties šīs personas meklēšanā, mums ir vienalga, vai viņa draugu lokā bija uzskatīta par labu vai sliktu cilvēku. Mēs meklējam vienkārši cilvēku nevis cilvēku ar noteiktām īpašībām.”
Gadās, ka tuvinieki cenšas noslēpt arī pazudušā atkarības, piemēram, to, ka viņš iegāja mežā piedzēries. “Ejot mežā, mēs ne vienmēr zinām, ka cilvēks ir lietojis alkoholu un pazudis mežā, būdams alkohola reibumā. Tāpat dažkārt nezinām, ka cilvēkam bija domas par pašnāvību un nopietnas saslimšanas.
No sniegtās informācijas atkarīga palīdzība
Personīgi saskaroties ar to, ka radinieki ne vienmēr šo informāciju mums sniedz, gribētos, lai tomēr mums būtu visa informācija, jo no tā ir atkarīgs, cik daudz mēs varam palīdzēt un kāda varētu būt palīdzība. (..)
Tas var palīdzēt pareizāk izvēlēties meklēšanas metodi un mēģināt noteikt iespējamo pazudušās personas kustības vektoru, ja viņa iegājusi mežā. Dažām slimībām ir noteiktas iezīmes, ko zinot, varam spriest, kur cilvēks varēja aiziet, piemēram, vai viņš varēja aiziet tikai taisni, vai arī citādāk.
Bet, godīgi sakot, informācijas slēpšana nav galvenā problēma, meklējot cilvēkus. Ne visi slēpj, ne vienmēr slēpj, bet kaut kādos brīžos tas notiek,” Brūniņa teica.
