Lielais jautājums: kurš pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bijis vislabākais ministrs?
13. Saeimā apstiprinātā Krišjāņa Kariņa valdība bija pirmā pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kura nostrādāja visu termiņu (no vēlēšanām līdz vēlēšanām – četrus gadus). Tas gan nenozīmēja to, ka dažādu iemeslu dēļ nemainījās ministri. Tādēļ, atskatoties uz valdību darbu, Jauns.lv viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, ārstam kardiologam Andrejam Ērglim un rakstniekam Jurģim Liepniekam jautāja, kurš atjaunotās Latvijas laikā bijis labākais valdības ministrs.
Jautājums nav viegls, jo jāizvērtē vai jāatceras kāds pārsimts personību un viņu paveiktais. Vairāk nekā 32 gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas bijuši 14 premjeri (daži no viņiem valdības vadījuši atkārtoti, vairākos Saeimas sasaukumos), bet ministru pulks bijis daudz plašāks (piemēram, šai laikā mums bijis 31 ekonomikas ministrs, 18 finanšu, 15 aizsardzības un tā tālāk ministri).
Gan Andrejs Ērglis, gan Jurģis Liepnieks šo cilvēku starpā īpaši izceļ bijušo veselības un arī finanšu ministru Gundaru Bērziņu. Viņu ieskatā uzteicami arī citi ministri. Bet Pēteris Šmidre labāk vērtē “ministru priekšniekus” un īpaši uzteic Ivaru Godmani un Einaru Repši.
Ar ko Gundars Bērziņš “paņēma” ārstu sabiedrību?
Ārsts kardiologs Andrejs Ērglis izceļ veselību ministru no 2004. līdz 2007. gadam Gundaru Bērziņu, kura laikā veselības nozare ieguva ne tikai vairāk naudas, bet arī piedzīvoja būtiskas sistemātiskas izmaiņas. Viņš atminas, ar ko Gundars Bērziņš (1959-2023; finanšu ministrs no 2000. līdz 2002. gadam un veselības ministrs no 2004. līdz 2007. gadam)“paņēma” ārstu sabiedrību – tas notika Latvijas Ārstu kongresa laikā.
“Gundars Bērziņš bija ļoti labs veselības ministrs, viņš arī ļoti koncentrējās uz universitātes slimnīcām, bet ne tikai – arī uz citām – Daugavpils, Liepājas – slimnīcām. Viņš tiešām domāja par sistēmu, runāja ar ļoti daudziem cilvēkiem (starp citu, to, stājoties amatā, dara arī pašreizējā veselības ministre Līga Meņģelsone),” saka Andrejs Ērglis.
Un Gundara Bērziņa pienesums sistēmai nav tikai tas, ka viņa laikā veselības nozare ieguva lielāku finansējumu, jo jautājums nav tikai par naudu, tas ir arī jautājums par to, kā šī nauda tiek ieguldīta un ideju “kā tādu”, saka ārsts. Andrejs Ērglis atminas:
“Pirmais - kā viņš paņēma visu ārstu sabiedrību! Tai laikā, kad viņš stājās amatā, notika Latvijas Ārstu kongress, kas notika no astoņiem rītā līdz vēlam vakaram un kurā tika apspriesti arī ļoti specifiski jautājumi. Gundars Bērziņš gods kam gods trīs dienas no zvana līdz zvanam nosēdēja šajā kongresā. Pirmkārt, tā bija cieņas izrādīšana un, otrkārt, tā bija interese par sfēru, ko viņš grib vadīt. Un, manuprāt, tas bija ļoti simpātiski”.
Runājot par izcilākajiem ministriem ārpus nozares, kurā strādā Andrejs Ērglis, viņš grib izcelt ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču ((ārlietu ministru no 2011. gada).
“Lielākā problēma: Latvijā ministra amatu uztver kā balvu par sasniegumiem”
Izvērtējot valdības ministru darbu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, rakstnieks Jurģis Liepnieks saka: “Tā Latvijas situācija drīzāk ir tāda, ka mums ministri ir slikti nevis tādēļ, ka viņi izdara kaut ko katastrofālu, bet gan tāpēc, ka viņi nedara neko”.
Arī rakstnieks Jurģis Liepnieks par vienu no izcilākajiem ministriem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzskata šī gada sākumā mūžībā aizgājušo Gundaru Bērziņu: “Viņš bija labs ministrs gan finanšu, gan veselības ministra amatā, gan viens no ietekmīgākajiem Tautas partijas politiķiem. Ļoti žēl, ka esam viņu zaudējuši, un negribu uzreiz pieņemt, ka viņš izdarījis pašnāvību. Bet tas jau cits jautājums, lai policija ar to nodarbojas…”
Jurģis Liepnieks uzreiz nevar nosaukt čempionu, kurš būtu bijis visu laiku labākais ministrs, jo mums bijuši vairāki labi ministri: Helēna Demakova (kultūras ministre no 2004. līdz 2009. gadam), ārlietās – Georgs Andrejevs (1932-2022; ministrs 1993. un 1994. gadā) un Indulis Bērziņš (ministrs no 1999. līdz 2002. gadam), veselībā – Ivars Eglītis (ministrs no 2007. līdz 2009. gadam) un Juris Bārzdiņš (ministrs 2010. un 2011. gadā). “Ir bijuši profesionāli labi politiķi un nav tā, ka viss būtu galīgi slikti,” saka rakstnieks un turpina par Latvijas “ministrēšanas politikas” sistēmu:
““Visgrūtākās” ir izglītības un veselības ministrijas, tradicionāli arī labklājība, kuras nosaukumā jau ir iekodēta problēma. Arī Satiksmes ministrija ir “grūta”. “Visvieglākās” ir kultūras un aizsardzības ministrijas, šobrīd gan aizsardzības vairs ne tik ļoti. Principā politiķi mīl arī iekšlietas, lai gan velti, jo tajās ir daudz problēmu. Arī ārlietas ir prestižas, jo tur ir grūti sataisīt kaut kādus sūdus.
Tā galvenā problēma ir tā, ka pie mums ministra amatu uztver kā tādu balvu par sasniegumiem. Tu domā, ka esi dzīvē kaut ko sasniedzis, esi kaut kāds īpašs cilvēks un tu esi pelnījis novērtējumu (ielikšanu ministra amatā). Tu sēdi šajā amatā un to izbaudi, ka esi ministrs, ka viss ir izdarīts un centies neko nedarīt, lai nesabojātu savu reputāciju, neriskētu. Nenotiek tā darbība, lai Latvijā kaut ko uzlabotu”.
Premjeru Ivara Godmaņa un Einara Repšes sasniegumi
Uzņēmējs Pēteris Šmidre izvairās vērtēt katra atsevišķa ministra darbu, bet gan vērtē premjerministrus, jo tieši no viņiem atkarīgas izmaiņas valstīs. Un šajā sakarā jāizceļ divi premjerministri – Ivars Godmanis (valdības vadītājs no 1990. līdz 1993. gadam, pēc tam arī no 2007. līdz 2009. gadam) un Einars Repše (ministru prezidents no 2002. līdz 2004. gadam), kuru laikā mūsu valstī notikušas ļoti lielas izmaiņas
Par Ivara Godmaņa pirmo premjerēšanas laiku uzņēmējs saka: “Viņa laikā notika ne tikai izmaiņas, bet gan norisinājās valsts celtniecība: veidojās jaunas institūcijas, attiecības un saimniecība. Tāpēc domāju, viņš ir tā personība, kura jāizdala no visiem pārējiem, jo pēc būtības (viņa laikā) tika paveikts milzīgs darbs – no jauna piedzima mūsu valsts”.
Protams, ne viss tolaik noritēja ideāli, atzīst Pēteris Šmidre, piemēram, mūsu ekonomiskā darbība nonāca ne visai tīra biznesa rokās, parādījās tāds jēdziens kā oligarhi. Nākamais ministru prezidents, kurš būtu jāizceļ, ir Einars Repše, par kura laiku Pēteris Šmidre teic:
“Lai kā arī tur gāja/negāja, bet viņam tomēr izdevās to oligarhisko ekonomiku salauzt. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Gāja grūti, smagi, arī viņam pašam. Ja viņam nevar piešūt krimināllietu, kaut ko izdarīt, ko dara sabiedrība? Paliek vienīgais variants politikā – pataisīt cilvēku par idiotu, kas arī sekmīgi tika izdarīts. Tas pats savā ziņā turpinājās ar Valdi Zatleru (Latvijas prezidents no 2007. līdz 2011. gadam) , kurš arī par asu rīkojās”.
Savukārt par premjeriem, kuri ministru prezidenta krēslā nosēdējuši visilgāk, uzņēmējs saka: “Pat atcerēties nevaram, ko viņi darījuši. Jo klusāk un mierīgāk tu sēdi, jo vairāk tu nedari, tev, kā saka, ir cerība ilgāk nosēdēt savā vietā. No vienas puses tas ir dabiski, bet no otras puses kaut kā nožēlojami. Bet tāda nu mums šodien ir tā sistēma…”
Kā Andrejs Ērglis, Pēteris Šmidre un Jurģis Liepnieks vērtē ministru darbu, skatieties Jauns.lv video.
