Kritiskā lasīšana: Krievijas propaganda un karš Ukrainā

Informācijas karš, kas satur arī dezinformāciju un propagandu, vienmēr bijis militāro konfliktu ierocis, un pašreiz, patiecoties modernajām tehnoloģijām un jaunajiem komunikācijas veidiem, tas mainījis savu raksturu, ko filigrāni izmanto Kremļa propagandas mašinērija. Kā tas izpaužas, kā tam pakļaujas gan Krievijas sabiedrība, gan tās varā apdullinātā daļa Rietumu publika? Kā izkļūt un atpazīt šos propagandas tīklus, stāsta Nika Aleksejeva.

Informācija – militāro konfliktu ierocis

Informācija militārajos konfliktos ir izmantota vienmēr un tā var būt dažāda, piemēram, vizuāla, ko redzam, kā arī žestu valoda, pēc kuras varam noskaidrot, vai sarunas partneris pret mums ir labvēlīgi noskaņots vai nē. Ja runājam par informāciju plašā nozīmē, tad tā vienmēr bijusi neatņemama sastāvdaļa, piemēram, uzdodot jautājumu – mēs tevi nākam iekarot, jo tāds ir mūsu mērķis, un tagad tev ir iespēja vai nu aizstāvēties vai labāk padoties. Viens no propagandas mērķiem ir iebiedēšana. Un tad nu cilvēks, to uztverot, rīkojas atbilstoši vai nu savām vai agresora interesēm., teic Nika Aleksejva.

Pirmais un Otrais pasaules kari bija pirmie ļoti labi dokumentētie kari. Informācija, ko guva no frontes līnijas, arī fotoattēli un radio, radīja klātbūtnes efektu. “Tas viss ļāva cilvēkam daudz tuvāk reālajam laikam sekot līdzi notikumiem,” saka Nika Aleksejeva.

Vai karš Ukrainā uzskatāms par vēsturiski visplašāk atspoguļoto?

Informācija no frontes abām pusēm nāk pārpārēm, un no vienas puses diemžēl vai par laimi mums ir ļoti liela avotu dažādība, un tādēļ no otras puses mums jāprot šajos avotos orientēties un jābūt pratībai, kam uzticēties un kam nē.

Pagājušajā gadsimtā lielajos pasaules karos informācijas karā noteikumus diktēja masu komunikācijas līdzekļu redaktori, kuri noteica, kāds saturs būs televīzijā, ko raidīs pa radio, kas tiks iespiests žurnālos un avīzēs. Tagad katrs pats sev ir redaktors, ierakstiem sociālajos tīklos vairs nevajag “vārtsarga” funkciju – tagad pats cilvēks sev ir vārtsargs, redaktors un arī žurnālists. Un, protams, ka tādā veidā katrs var paust to, ko vēlas, bet tas, ko citi vēlas paust, ne vienmēr atbilst patiesībai. Tas ir lielais izaicinājums šajā laikā, kad informācija principā momentā tiklīdz cilvēks, ko iedomājas un uzraksta sociālajos tīklos pāris rindiņas, uzreiz tiek izlasīta otrā pasaules galā. Šis lielais informācijas ražošanas apjoms un ātrums rada izaicinājumus.

Atšķirt uzticamu ziņu no viltus vēstījuma

Jo vairāk informācijas un informatīvā trokšņa, jo vairāk jāpiestrādā pie tā, ka jāizvēlas avoti, jāizšķir pirmatnējie avoti – foto vai video pierādījumi, ieraksts, vai cilvēks bijis klāt, kad attiecīgais stāsts ticis pausts. Un ir sekundārie avoti, kad žurnālists bijis klāt un pārstāsta kāda cita cilvēka teikto.

Ir foto bankas un sociālie tīkli, kuros kāds jau ir pārbaudījis, vai tie attēli tik tiešām nāk no tā laika un telpas, par kuru ir stāsts. Izmantojot sekundāros avotus, ir jābūt analītiskajām spējām pārbaudīt faktus. Piemēram, vēsturnieki pirmāk izmanto primāros avotus, bet viņi izmanto arī sekundāros, piemēram, ko pauž kolēģi citās valstīs. Jāņem vērā, ka cilvēks nevar būt eksperts visās jomās – un tas ietekmē gan “cilvēku parasto”, gan to, kam darbs ar informāciju ir profesionālā ikdiena.

Vai visas Krievijā tapušās ziņas ir apšaubāmas?

Ir ļoti, ļoti pieaugusi iespēja, ka informācija, kas radīta vai nākusi no Krievijas, ir propaganda, jo tur mediju vide šobrīd ir tik ļoti pakļauta varai, ka katrs sānsolis no vispārpieņemtā stāsta jeb naratīva vai faktiem, kas atspoguļo Krievijas armiju, tiek interpretēts kā valsts nodevība un tiek sodīts sākot ar naudas sodu līdz pat 15 gadiem cietumā. Tāpēc Krievijas žurnālisti (ja viņus par tādiem vispār var saukt) rada vai nu neitrālu, apolitisku saturu (ēdienu receptes, dzīvesstils un tamlīdzīgi), vai tie, kas skar politiku, ekonomiskās un sociālās lietas, balansē uz ļoti plāna ledus starp patiesību un vispārpieņemto naratīvu.

Jāņem arī vērā, ka kopš Krievijas-Ukrainas kara sākuma Krieviju ir pametuši simtiem žurnālistu, slēgtas televīzijas, radiostacijas un avīžu redakcijas.

Kā veido propagandu?

Propagandas mērķis ir atlasīt tos faktus, kas palīdz izstāstīt “lielo stāstu”. Krievijas gadījumā tas varētu būt tas, ka Krievija ir varena, tā ir atsevišķa nācija ar speciālu misiju, kuras daļa ir cīnīties ar nacismu (pierādījums tam ir Otrais pasaules karš), ka tā spēj būt patstāvīga, sevi pretnostatīt Rietumiem – konservatīvās vērtības pret varbūt ar ļoti pārspīlētām izpausmēm, kas dažkārt rodas liberālā sabiedrībā un tā tālāk.

Un šie fakti var būt gan patiesi, gan arī pilnīgi izdomāti, vai arī kaut kur pa vidu, sagrozīti.

Vai arī Ukraina manipulē ar informāciju?

Ļoti spilgts piemērs par stratēģisko dezinformāciju, ko veic Ukraina, bija rudenī īstenotā okupēto teritoriju atkarošana, kur tā pauda, ka tūlīt, tūlīt nāks un atbrīvos Hersonu, lai gan patiesībā uzbrukums tika veikts frontes ziemeļos, tādā veidā Krievijas armijai liekot pārdislocēties uz dienvidiem un pavājinot pozīcijas ziemeļos, kas patiesībā bija liels izrāviens un daudziem droši vien pārsteigums, jo informatīvajā telpā daudzi gatavojās, ka uzbrukums tiešām tiek gatavots, lai atkarotu Hersonu.

Bet, runājot par maldīgu dezinformāciju, kas tiek piedēvēta Ukrainai, piemēram, par slaktiņu Bučā, jāteic, ka mums ir daudz pierādījumu – gan audioieraksti, gan videoliecību, gan satelītuzņēmumu, kas liecina, ka tur nogalināto ķermeņi atradās jau tad, kad šī teritorija bija Krievijas kontrolē un vēstījumi par to, ka šis ir ukraiņu inscinēts slaktiņš vai pats Ukrainas karaspēks nogalināja šos cilvēkus, neatbilst patiesībai. “Mums ir pietiekami daudz “cieto”, pirmavotu liecību, kas apgalvo pretējo,” pauž Nika Aleksejeva.

Kā Krievijas propaganda darbojas ārpus Latvijas?

Septembra beigās “Atlantic council DFRLab” publicēja pētījumu par to, ka vairāk nekā 300 “Meta” kontu (“Facebook”, “Instagram”, “WhatsApp”) – gan lapas, gan lietotāju konti – sistemātiski izplata vēstījumus, ka noteiktās sankcijas pret Krieviju nedarbojas, tās dara ļaunu tikai pašai Eiropai. To mērķauditorija pirmām kārtām bija Vācija, bet arī Latvija tika nedaudz skarta ar šo vēstījumu.

Savukārt Francijai un Itālijai tika izplatīti vēstījumi, ka ieroču piegādes Ukrainai tikai paildzina karu un tādā veidā šīs valstis it kā piedalās kara noziegumos.

Lapas, kas tika izmantotas, lai izplatītu šos vēstījumus katra par sevi ziņoja maz, bet tās bija ļoti daudz. Tās dalījās ar ierakstiem (vācu, angļu, itāliešu, franču valodās), visdrīzāk izmantojot kādu mašīntulkošanas ierīci, jo valodas kvalitāte bija zema. Un šīs lapas, daloties ar vēstījumu, izplatīja saites uz lapām, kas bija īstu mediju kopijas un uzliktas uz viltus domēniem, kur varbūt atšķīrās viens vai divi burtiņi, tādā veidā cilvēku maldinot, ka, piemēram, vēstījumu, ka pret Krieviju noteiktās sankcijas nodara ļaunumu Vācijas ekonomikai, ir publicējis “Die Welt”, lai gan patiesībā tas nebija īstais “Die Welt”.

Karš Ukrainā radījis jaunus paņēmienus faktu sagrozīšanā?

Viens no jaunumiem, kas šai karā ir ieviesies, ir saistīts ar to, ka attīstījies faktu pārbaudes žanrs. Tas ir - nepatiesu faktu pārbaudes rakstu tapšana. Ir pat “Telegram” kanāls, kuru kontrolē prokrieviskie spēki, kas visu laiku publicē nepatiesu rakstu atspēkojumus, noliedzot faktus, ka Krievija tiek apsūdzēta kā agresorvalsts. Primārā auditorija šiem vēstījumiem ir tie, kuri tiem noticējuši, un tad tie, kas vēl nav izlēmuši, kam ticēt, kam nē.

Tāpēc viena no stratēģijām ir cilvēkus dezorientēt un viņiem radīt sajūtu, ka nekam nevar ticēt. Cilvēks nezina, kas ir patiesība un tādā veidā viņam ir vieglāk “iedot” nepatiesus faktus un uz tā pamata tad būvēt jauno pasaules skatījumu.

Kāpēc noticam propagandai?

Viens no rīkiem, kas liek noticēt  propagandai ir atkārtošana. Psiholoģijā veikti eksperimenti: cilvēkam parāda baltu kubu, bet visi pārējie grupas dalībnieki apgalvo, ka tas ir melns, un cilvēks sāk šaubīties – varbūt tas tik tiešām nav balts, es vienkārši citādāk redzu, varbūt esmu daltoniķis, vai kā? Un ar šī maldinošā vairākuma ilūziju cilvēks, iespējams, tiek pārvilināts uz to otru nometni, viņš pat neticot “patiesībai”, ka šis kubs ir melns, paliks šajā kopienā, jo izstumtība ir viena no cilvēka instinkta pamatbailēm, jo mēs tomēr esam bara dzīvnieki, teic Nika Aleksejeva.

Skaidrs arī, ka cilvēks dažkārt, jūtot aizvainojumu, meklē pretējo pusi, kas viņu pieņems un dos mierinājumu un tā tālāk. Tāpēc, ja runājam par pašreizējiem notikumiem gan mūsu sabiedrībā, gan Ukrainā, kur nostatīta krievu valoda pret latviešu vai ukraiņu, cilvēkos, kuri jutušies pa vidu un kāda no pusēm viņus aizvainojusi vai likusi vilties, veidojas polarizācijas procesi.

Rezultātā sabiedrība šķeļas un tā kā stāsti, kuros cilvēki dzīvojuši ir pilnīgi pretēji, tad viņi, satiekoties uz ielas, nespēj atrast kopīgu valodu.

Kā propagandas upurus pārliecināt par pretējo?

“Jā, var, bet tas ir vai nu ilgstošs vai arī ļoti ātrs, bet ļoti sāpīgs process. Ko es ar to domāju – ir nepieciešama pacietība. Ja pārvilināšana izpaužas kā: nē tev nav taisnība, man ir taisnība, klausi mani, jo man ir lielāka autoritāte, cilvēks, protams, pretosies.

Darbs ar sevi ir atcerēties, par ko ir jūsu attiecibas ar cilvēku, kurš varbūt ir kritis propagandas un dezinformācijas varā un uzklausīt šo cilvēku, sarunāties, uzturēt attiecības, jo ja jūs pārrausiet šīs attiecības, tad jūs šo cilvēku nevarēsiet dabūt atpakaļ,” saka Nika Aleksejeva.

Otrs ceļš ir liela traģēdija. Tas ir ļoti sāpīgi un to nevar nekādā veidā izveidot. Parasti tas notiek objektīvu iemeslu dēļ: cilvēka pasaules skatījums vienkārši sabrūk. Piemēram, Krievija tik tiešām zaudē, nāk “augšā” visi kara noziegumi, ir tikai viens – skaidrais, patiesais viedoklis un Krievijai vairs nav ieroču un instrumentu, kā turpināt un manipulēt propagandu. Un šajā brīdī cilvēkam zūd pieeja propagandas radītam stāstam, jo to neviens vairs nerada un tādā veidā cilvēkam kaut kādā veidā nākas pieņemt jauno realitāti, pārfokusēt savu pasaules skatījumu, atkal atrast savu vietu tajā un, protams, to darīt saglabājot savu pašcieņu, jo tiklīdz sabrūk tavs pasaules skatījums, arī tiek ļoti iedragāta tava pašcieņa.

Tāpēc šajā gadījumā otram cilvēkam, kas mēģina šo cilvēku pārliecināt, visdrīzāk vajag izpaust līdzjūtību un dot atbalstu, otru cilvēku nevainot un neteikt: “Es taču teicu, cik patiesībā tu biji stulbs”. Tas noteikti neveicinās attiecības un, iespējams, tad cilvēks stūrgalvības dēļ, lai saglabātu savu pašcieņu, paliks pie vecajiem skaidrojumiem, nodosies konspirācijas teorijām, jo vienmēr pastāvēs alternatīvas versijas daudziem vispārpieņemtiem faktiem.

Vai jūtams ieguvums no Krievijas mediju aizlieguma?

Par Latvijas gadījumu, kad tika aizliegti Krievijas TV kanāli un vairāk nekā simts portālu, vēl ir par agru spriest. Bet kopumā šī prakse ir apsveicama tai ziņā, ka šī Krievijas informācija, lai gan ne pilnīgi likvidēta, ir nobīdīta malā un tā vairs nediktē cilvēka dienas kārtību.

Ja agrāk cilvēkam, iespējams, bija rutīna pārnākot no darba ieslēgt televizoru sev pieejamā, krievu valodā (tā sagadījās, ka tā bija vai nu “Russia Today” vai “Rossija 1”) un klausīties to, ko izveidoja Kremļa propagandas mašīna, tad šobrīd tas vairs nav tik viegli iespējams, un ja cilvēks aktīvi nemeklē apkārtceļus, kā piekļūt šim saturam, tad faktiski cilvēkam rodas cita rutīna. 

Ko par šo karu rakstīs Krievijas vēstures grāmatās?

To noteikti noteiks kara iznākums un arī Krievijas politiskā nākotne, spriež Nika Aleksejeva. Vai Krievija paliks autoritatīvāka un, iespējams, vēl noslēgtāka nekā pašreiz, vai arī tiešām sabiedrība būs ieguvusi mācību, kļūs daudz prasīgāka pret politiķiem un uzraudzīs, lai tā vara, kas, iespējams, Krievijā nāks pie varas patiešām būtu demokrātija, jo, lai gan pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados lozungi Krievijā tik tiešām bija balstīti demokrātijā, liberālās un tirgus vērtībās, patiesībā pie varas esošie strādāja pēc tām pašām Padomju Savienības metodēm, tā bija tikai fasāde.

To lielā mērā noteiks Krievijas sabiedrība, kura diemžēl ilgu laiku audzināta kā ignoranta – visu laiku tika teikts, ka politika ir kaut kas netīrs, kaut kas sarežģīts, kurā nevajag iesaistīties, ka jāklausa tam, ko saka, par ko jābalso. Tādejādi Krievijā nav veidojusies pilsoniskā sabiedrība, kaut gan nevar teikt, ka tādas nav vispār. Bet tās acīmredzami nepietika, lai nosargātu to mazo demokrātijas iedīgli, kas radās deviņdesmitajos gados.

Kā Krievija redzēs šo konfliktu ļoti noteiks tas, kādi cilvēki nāks pie varas pēc Putina nenovēršamās nāves, jo neviens šai pasaulē nav mūžīgs.

“Kritiskās lasīšanas skola” ir SIF/MAF atbalstīts projekts, kura mērķis ir veicināt sabiedrības kritisko domāšanu un aizdomāties par ziņu kontekstu, lasot dažādu mediju saturu ikdienā.