"Cik tagad, "sotaks" iedots?" LTV publisko Rimšēviča sarunas Taureņu pirtī

Rimšēviču apsūdz par iespējamu kukuļu pieņemšanu no tagad jau slēgtās “Trasta komercbankas” akcionāriem. Rimšēviču tiesā par divām epizodēm. “Trasta komercbankas” lielākais īpašnieks Igors Buimisters 2010. gadā esot apmaksājis Rimšēvičam braucienu uz Kamčatku Krievijā 7,5 tūkstošu eiro vērtībā. Savukārt ar bankas mazākuma akcionāru un valdes locekli Viktoru Ziemeli, piepalīdzot uzņēmējam Mārim Martinsonam, Rimšēvičs vienojies par pusmiljona eiro kukuli, kas tikšot maksāts daļās.

Lūk, ko 2013. gadā “Taureņu” atpūtas kompleksā apsprieda Rimšēvičs ar Martinsonu, kuri tagad abi no pirts lāvas pārsēdušies uz apsūdzēto sola.

21.03.2013.

Rimšēvičs: Mūsu, mūsu šitas te draugs no “Trastenes” neatbrauca?

Martinsons: Viņš sestdien būs. Viņš nav Latvijā. Viņš sestdien būs pie manīm. Tad es ar viņu runāšu.

Rimšēvičs: Tur būtu labi, tad viņi, nu, iedotu, iedotu, nu. Cik tagad, “sotaks” iedots? Jā? Nu, vismaz vēl iedotu simt piecdesmit vai pusi. Jā?

Vēlāk pratināšanā Rimšēvičs skaidroja, ka toreiz ar Martinsonu pārsprieduši, cik latu jāmaksā par pēršanos. Taču Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pāris nedēļu vēlāk ierakstītajās sarunās jau grūtāk noticēt, ka runa ir par pirtnieku dzeramnaudu.

Rimšēvičs “Trasta komercbankas” valdes loceklim Ziemelim saka, ka bija runāts par 500 tūkstošiem eiro, no kuriem pusei jābūt līdz gada beigām. Ziemelis atklāja, ka sagaida sankciju noņemšanu (kā var nojaust, viņa bankai) pēc veiktajiem maksājumiem.

08.04.2013.

Rimšēvičs: Viktor, kamēr Māris nav atbraucis.

Ziemelis: Mh.

Rimšēvičs: Pārrunāsim mūsu lietas.

Ziemelis: Jā.

Rimšēvičs: Ē, es biju domājis, domāju tā tur, tur, tā teikt, Māris, kā lai saka, mūs saveda kopā, un tur visas tās lietas pārzināja.

Ziemelis: Mh.

Rimšēvičs: Jā? Varbūt mums kaut kā jāsarunā, nu, lai nebūtu tur nekādu nesaprašanu. Pagājušonedēļ tur viņš ar mani sazinājās, tur runājām. Bija runāts, manuprāt, par piecsimt tūkstošiem eiro. Jā?

Ziemelis: Nu, droši vien ir jēga tad sagaidīt Māri, teiksim.

Rimšēvičs: Jā.

Ziemelis: Lai, lai nebūtu teikts no trešajām personām.

Rimšēvičs: Jā.

Ziemelis: Tāpēc, ka man, ē, par piecsimt tūkstošiem, es lūk tā viennozīmīgi nedzirdu. Jā?

Rimšēvičs: Mh.

Ziemelis: Viņš man uzdeva jautājumu, mēs ar viņu tikāmies tur nedēļu atpakaļ. Teica, ka ir jautājumi, viņš tos padarīs skaidrākus. Es, īsti sakot, esmu par. Tas ir, būtība tāda, mēs veicam vairākus, vairākus maksājumus, kuru rezultātā mēs gaidījām, ka teiksim, ka, ja skaidrs, objektīvi, ka kopējais spiediens arī ir, jā, bet vismaz tur sankcijas un lūk tas process no mums aizvāksies.

Rimšēvičs: Mh.

Ziemelis: Lūk, a, attiecīgi, ē, man grūti spriest, teiksim, ja.

Rimšēvičs: Skaidrs. Skaidrs.

Ziemelis: Tas ir esam sarunājuši kā? Rīkoties secīgi: lūk ir problēma, it kā kuru, nu var risināt, jā, teiksim, attiecīgi jārīkojas algoritmiski. Jā?

(..)

Rimšēvičs: Bet noruna bija šāda, ka puse līdz gada beigām.

Ziemelis: Aha.

Rimšēvičs: Nu, strādājam.

Ziemelis: Jā.

Rimšēvičs: Bet otrā puse jau, tā teikt, nāk jau tieši atbilstoši rezultātiem.

Ziemelis: Mh.

Rimšēvičs: Tas ir, tas tiek noņemts – čiks. Tas tiek noņemts – čiks.

Ziemelis: Mh.

Tajā pašā dienā “Taureņu” pirtī Rimšēvičs atstāstīja Martinsonam sarunu ar Ziemeli.

08.04.2013.

Rimšēvičs: Mēs jau, bet mēs, mēs satikāmies, izrunājām tā. Nu, tā kā sākotnēji runājām. Nu.

Martinsons: Nē, ir.

Rimšēvičs: Puse. Puse.

Martinsons: Jā.

Rimšēvičs: Un tad, kad teiksim, cik... kaut kādas akcijas un tādas lietas, tad sāk kaut kādas porcijas nākt no tiem otriem divsimt piecdesmit. Jā?

Taču no Martinsona un Ziemeļa sarunas, kurā Rimšēvičs nepiedalās, var noprast, ka par skaitļiem nav pilnīgas vienprātības.

08.04.2013.

Ziemelis: Drusku ciparos nesakritība ir, jā, teiksim. Viņš saka: Nu, it kā bijām vienojušies tur, vot, par lielāku, piecsimt.” Bet tad mēs it kā runājām, ka vot, pāriesim uz etapiem: izdarīts it kā.

Martinsons: Mh.

Ziemelis: ...tik daudz. Jā? Un viņam vienkārši cipari ar manējiem nesakrīt drusku, kaut kā mazliet neērti, ka viņš saka, ka tikai simts līdz viņam atnāca.

Martinsons: Tas, tas, kas. Tas, kas tas, kas tas pēdējais tas, kas tas tiešām.

Ziemelis: Pēc manas matemātikas, es vienkārši pacelšu augšā, man noteikti jāpaskatās. Pēc manas matemātikas jābūt divām reizēm pa piecdesmit, vienreiz simts, un pirms Jaunā gada tur.

Martinsons: Divdesmit pieci.

Ziemelis: Divdesmit. Vai divdesmit.

No “Trasta komercbankas” valdes locekļa Ziemeļa var noprast, ka viņš grib “nedaudz nopauzēt” un gribētu vienoties par “abonenta” maksu.

Martinsons gan Ziemelim, gan Rimšēvičam skaidri nosaka, ka grib 10%. Tā esot strādājis ar visiem kopš 1993.gada. Apspriežot Martinsona “tējas naudu”, kā Rimšēvičs to nosauc, toreizējam centrālās bankas prezidentam sajūk aprēķini.

08.04.2013.

Rimšēvičs: Esmu tev... mazo, mazo, mazo čaju parādā vai ne? Tur tu pasaki, kas, ko, kā, vai ne?

Martinsons: Nē, es jau tev teicu, kādi man ir spēles noteikumi: es gribu desmit procentus no summas. Nu.

Rimšēvičs: Nu.

Martinsons: Vienkārši.

Rimšēvičs: Nu, labi.

Martinsons: Lai man vienkārši.

Rimšēvičs: Nu, okei. Bet, tad izdarām tā, kad es iedodu piecus tagad. Vai ne? No tiem pirmajiem divsimt piecdesmit. Un otrus piecus no otras puses.

(..)

Martinsons: Kā tu domā – piecus? Matemātiku neskaiti, ja? (..) Desmit procenti no divsimt piecdesmit ir divdesmit pieci. Nu, fiziski.

Rimšēvičs: Jā, jā! Protams.

Martinsons: Tu saki – pieci. Tu matemātiku neskaiti.

Sarunā Rimšēvičs atzīst, ka ir Martinsona cilvēks. Mēnesi vēlāk abi runā par nekustamo īpašumu projektu, ko varētu kopā īstenot, bet Martinsons konstatē, ka Rimšēvičam nepietiks naudas.

20.05.2013.

Martinsons: Šaubos vai tu esi tik daudz “no***ījis” vienkārši šo gadu laikā, vienkārši, ka tu varētu ieguldīt, vienkārši, nu, vienalga, cik tur, nu, kaut vai miljonu vai divus. Nu, tas nav reāli. Es taču to saprotu.

Saskaņā ar apsūdzību, Rimšēvičs daļu kukuļa – 250 tūkstošus eiro - saņēmis gan “Taureņos”, gan slēgta tipa klubā “Churchill Club” Vecrīgā. Tur viņš arī devis padomus Buimisteram un Ziemelim, kuru bankai regulators – Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) – izvirzīja daudz dažādu prasību.

Rimšēvics bija labi informēts par banku stāvokli. “de facto” zināms, ka FKTK regulāri sūtīja šifrētas ziņas Latvijas Bankai gan par individuālām komercbankām, gan regulatora sēžu materiālus. Šī informācija tika pārsūtīta arī Rimšēvičam.

Vairāki FKTK darbinieki lietas izmeklēšanas laikā liecināja, ka 2013. gada maijā Rimšēvičs zvanījis FKTK darbiniecei, “Trasta komercbankas” kuratorei, lai izvaicātu par nesen pieņemtu FKTK lēmumu. Banka gribēja piešķirt kredītu Monako kompānijai, kas piederēja bankas īpašnieka Buimistera sievai un sievastēvam. Runa bija par nekustamā īpašuma pirkšanu Francijā. Rimšēvičs centies noskaidrot, kāpēc kredīts atteikts. FKTK darbinieces šādu zvanu nosauca par neierastu un “jocīgu”.

Sastapts tiesā pirms sēdes, Rimšēvičs “de facto” sacīja, ka gatavs uz jautājumiem atbildēt tiešraidē. Tomēr īsā sarunā noliedza, ka ar Martinsonu un Ziemeli būtu runājuši par kukuļiem. Esot sprieduši par būvniecības projektu.

“Tajā vietā bija runāts par to, ka viņš [Ziemelis] būtu šī projekta finansētājs. Vai jūs to vēl neesat sapratis pēc pieciem gadiem?” atbildēja Rimšēvičs. Un norādi, ka Ziemelis 2018. gadā gan iesniegumā izmeklētājiem, gan vēlāk vairākās pratināšanās liecināja tieši par maksātiem kukuļiem, Rimšēvičs atzīmēja, ka Ziemeļa “sākotnējās liecības ir izspiestas”. 

Pret Rimšēviču liecināja gan Buimisters, gan Ziemelis. Par to viņus pašus no kriminālatbildības atbrīvoja. Taču Ziemelis pērnvasar, kad lieta jau atradās tiesā, liecības mainīja. Viņš sāka noliegt kukuļdošanu un apgalvoja, ka sākotnējās liecības izmeklētāji no viņa izspieduši. 

Viens no apsūdzības uzturētājiem, prokurors Ando Skalbe neslēpa, ka Ziemeļa liecību maiņu “nav apsūdzības interesēs”, bet, viņaprāt, tam nevajadzētu mainīt lietas galīgo iznākumu.

Lietas iztiesāšana tuvojas noslēgumam. Atlicis nopratināt vienu liecinieci, un tad lietas dalībnieki varēs pievērsties debatēm.