Parādu piedziņa kā legāls reketa veids
Ja esi aizņēmies naudu no aizdevējfirmas, pircis līzingā auto vai pat tikai telefonu, tev ir komunālo pakalpojumu vai citi parādi, kurus tu nespēj samaksāt, var pienākt brīdis, kad pie durvīm atskanēs zvans un klāt būs... parādu piedzinējs. Vai tas patiesi ir draudīgs vīrišķis ar milzīgu uzgriežņu atslēgu vienā un parādsaistību rakstu otrā rokā? Mēģināsim tikt skaidrībā par parādu piedzīšanas mītiem un realitāti.
“Parāds nav brālis,” “Atdot parādu – goda lieta” – sen zināmi teicieni, kam der pievienot atgādinājumu, ka, parādu nenokārtojot, iespējamas nopietnas nepatikšanas.
Ar tiesu darbiem viss tā kā būtu skaidrs – ja parāds piedzīts caur tiesu, tad ir spriedums, nāk tiesu izpildītājs un skatās, ko var apķīlāt, ko iekasēt. Taisnības labad jāteic, ka viņu darbība bieži vien balansē uz likumības šaurās robežas, taču šoreiz stāsts vairāk būs par parādu atgūšanas jeb inkaso firmām, kuras nupat sadīgušas kā nezāles pēc lietus. Laimīgs tas parādnieks, kura lieta nonākusi firmā, kas strādā ar korektām metodēm. Ticat vai ne – ir arī tādas!
Par tām citām interneta publiskajā telpā klejo visdažādākie nostāsti – kā piedzinēji padara parādnieka dzīvi par elli, zvanot gan uz mājas, gan mobilo, gan darba telefonu, draudot izstāstīt par parādu darba devējam, radiem, kaimiņiem, kā arī solot iekļaut visos iespējamajos “melnajos sarakstos”. Klīst arī nostāsti par iespaidīgiem tēvaiņiem, kas apciemojot parādnieku tieši mājās. Savukārt parādu atgūšanas firmas apgalvo, ka visas metodes ir likumīgas un parādnieks, kurš mēģina izvairīties no saistībām, ir jāatrod. Vai velns ir tik melns, kā viņu mālē, proti, vai parādu piedzinējs ir neradījums ar ragiem un asti, bet parādnieks – balts kā dūja? Bet varbūt ir otrādi? Vairākumā gadījumu patiesība ir pa vidu. Mēģināsim rast patiesības graudu, pētot situācijas, to risinājumus un abu pušu rīcību. Jāpiebilst, daži stāsti ir gandrīz prātam neaptverami...
Vispirms – subjektīvi emocionāli liriskā daļa. Ielūkosimies interneta portālā sudzibas.lv. Lūk, tautas komentāri (saīsināti) par dažu parādu piedziņas kompāniju darbību – pārsvarā runa ir par divām trim. Nosaukumus neminēsim, jo arī komentāru rakstītāju identitāte nav zināma. Tā sacīt – brīvā anonīmā tribīne.
“Neprofesionalitāte augstākajā līmenī! Parādu piedzinēji bija kaut kur izrakuši manu vecāku kontaktus, sāka zvanīt un draudēt. Tas jau nekas, ka esmu pilngadīga, strādājoša persona. Kad aizsūtīju ierakstītā vēstulē pieprasījumu par parāda atšifrējumu, viņi turpināja zvanīt un draudēt. Sacīja, ka viņiem neesot pienākuma man neko sūtīt un paskaidrot. Pateicu, ka neko nemaksāšu, kamēr nebūs paskaidrojuma ierakstītā vēstulē. Biju neizpratnē, kā 238 latu parāds trīs mēnešu laikā varēja pieaugt līdz 1200 latiem. Atbildes vēl joprojām nav.”
*
“Viņi man jau ir apriebušies, neliek mierā, visu laiku draud, ka visu man atņems, ieliks mani cietumā, ja nesamaksāšu parādu. Ar viņiem neko nevar sarunāt! Saka, lai naudu aizņemos no draugiem, vecākiem. Ko man tur aizņemties, ja draugiem nav tās naudas, un es pat to netaisos darīt! Es viņiem neko neesmu parādā un netaisos neko maksāt, esmu „Tele2” parādā un viņiem arī maksāšu! Pat draugiem.lv atrada mani, raksta muļķības un draud.”
*
“Darba devējs nokavēja algas izmaksu, tāpēc nesanāca termiņā nomaksāt pēdējo kredīta maksājumu. Tikko saņēmu naudu, uzreiz saistības nokārtoju. Pēc četrām dienām pienāca vēstule no parādu piedziņas kompānijas, lai nomaksājot parādu un piedziņas izdevumus. Zvanu šiem, ka parādsaistības ir nokārtotas. Dāma otrā galā atbild, ka es neesot neko nomaksājis. Aizsūtu viņiem pa e-pastu maksājuma uzdevuma kopiju. Šie atkal zvana un pieprasa nokārtot parādu. Es atkal izstāstu visu epopeju. Kādu brīdi klausulē ir klusums, pēc tam kundze, kura, starp citu, nestādījās priekšā, atbild, ka es esot samaksājis kredītdevējam, bet vajadzējis maksāt viņiem. Jautāju – kāpēc man būtu jums kaut kas jāmaksā? Kundze atbild – es esot radījis viņiem zaudējumus, tāpēc man jāmaksājot 78 lati parāda piedziņas izdevumi. Kad jautāju, kā veidojas šāds cipars, ja parāds bija 65 lati, kundze noliek klausuli. Pēc kāda laika atkal zvans ar draudiem, ka par parādu ziņošot darbavietai un radiem. Atbildu, ka tā ir iejaukšanās privātajā dzīvē, un jautāju – vai viņai neliekas, ka tas ir likumpārkāpums? Kundze saka, ka viņiem esot tādas tiesības. Tad pieprasīju no kredītdevēja izziņu, ka visas saistības esmu nokārtojis, un informēju par to parādu piedzinējus. Zvanīšana beidzās momentāni. Tagad jau labu laiku no šīs firmas ir miers. Tas liecina, ka dažas viņu darbības nav īsti likumīgas; viņi nodarbojas ar iebiedēšanu, meklē muļķīšus un “kāš” naudu no lētticīgajiem. Žēl, ka atrodas cilvēki, kas uzķeras.”
Tiktāl – virtuālā realitāte, bet tagad pāriesim pie taustāmām lietām.
Konts apķīlāts. Veļas mašīnas dēļ...
Lūk, reāls piemērs, ka ne vienmēr runa ir par tūkstošiem. Dzīve var pārvērsties murgā arī kredītā pirkta pieticīga sadzīves priekšmeta dēļ. Kāda sieviete līzingā bija iegādājusies veļas mašīnu par 190 latiem. Nomaksas laiks gājis uz beigām, vēl atlicis samaksāt nieka 20 latu. Taču krīzes dēļ naudas bijis tik maz, ka tā šķitusi vesela bagātība. Un, kad jāizvēlas, nopirkt pārtiku vai maksāt līzingu... Tā nu sieviete tos latus vairs nevarējusi samaksāt un nemaksājusi arī (un diemžēl arī laikus nav gājusi un meklējusi risinājumu).
Līzinga devējs nogaidījis, kamēr summa ar bargajiem soda procentiem pieaugusi līdz 400 (!) latiem, tad vērsies ar prasību tiesā, bet kopā ar tiesas izdevumiem šī summa pārvērtusies jau 530 latos. Sieviete, zobus sakodusi, maksājusi, maksājusi, bet, kad no negodīgi uzskrūvētās summas atlicis samaksāt vēl 40 latu, zaudējusi darbu. Tā vietā, lai rastu abām pusēm pieņemamu risinājumu, tiesu izpildītājs ķēries pie parādnieces bankas konta un bērnu pabalsta. Tādējādi sievietei ar diviem maziem bērniem iztikšanai atlikuši 123 lati, jo tiesu izpildītāji rēķinājuši, ka šādu summu iegūst, no minimālās algas atvelkot visus nodokļus, un ar to tad arī jāiztiek.
Rodas loģisks jautājums – vai parādu dēļ var palikt pavisam bez iztikšanas? Izrādās, daudz kas atkarīgs no tā, kā traktē likumā teikto. Saistībā ar iepriekš aprakstīto situāciju Latvijas Kredītņēmēju apvienības juridiskā konsultante Diāna Rasa skaidro, ka Darba likums un Civilprocesa likums paredz: cilvēkam iztikšanai jāatstāj minimālā alga (180 latu). Turklāt Civilprocesa likumā teikts, ka arī uz katru apgādājamo jāpaliek 180 latiem.
“Taču mūsu valstī katrs likumus tulko, kā grib! Ko tikai tiesu izpildītāji izdomā, lai apietu likumu... Jūnijā stājās spēkā likuma norma, ka no atsevišķiem pabalstu veidiem drīkst ieturēt 10%, bet tas attiecas tikai uz tiem pabalstiem, kas pienākas konkrētajai personai. Ģimenes valsts pabalsti šajā kategorijā neietilpst. Jo pabalsts nepienākas mātei, bet bērnam, un no tā neko atvilkt nedrīkst! Taču tiesu izpildītāji mēdz pielīdzināt pabalstiem tās pašas normas, kas attiecas uz darba algu (no algas atvilkt drīkst 30%). Un patlaban tas ļoti veiksmīgi darbojas. Mēs uzrakstījām sūdzību Tieslietu ministrijai, bet līdz oktobra vidum atbilde vēl nebija saņemta,” stāsta juriste.
Kredītņēmēju apvienība ir izstrādājusi arī priekšlikumus likumu izmaiņām, un viena no prasībām ir nesamērīgi augstās soda naudas ierobežošana. “Vai tiesneši neredz, ka soda procentu summas ir nesamērojamas ar parāda summu?” Rasa ir sašutusi. “Visvairāk mūs pārsteidz valsts nostāja, jo bez tiesneša lēmuma šādi absurdi rīkojumi pie tiesu izpildītājiem nenonāk!”
Tajā pašā laikā juriste atgādina, ka Civillikumā ir pants, kurš nosaka: visas tiesības ir aizsargājamas tikai un vienīgi tiesas ceļā. Pašpalīdzība (piemēram, aizdevēja vēršanās parādu atgūšanas firmā) pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, kas var būt saistīti ar nomas un ķīlas tiesībām. Tad īpašnieks arī pats drīkst aizturēt mantu, kamēr cilvēks samaksā, taču nedrīkst to pārdot vai veikt citas darbības. Mantas vai naudas aizdevējs parādniekam, protams, var atgādināt par saistībām un, ja nav rezultāta, vērsties tiesā. Ja tiesa izlemj par labu aizdevējam, viņam jādodas pie zvērināta tiesu izpildītāja, kurš tālāk jau nodarbojas ar parāda piedziņu, un likumā pa punktiem ir noteikts, ko tiesu izpildītāji drīkst un ko nedrīkst darīt.
Dārgās vēstules un parādi par slimnīcu
Tomēr, lai kas arī būtu noteikts ar likumu, aprakstītais gadījums ar nelaimīgo veļas mašīnu spilgti apliecina juristes sacīto, ka no likumības nodrošinātājiem – tiesu izpildītājiem – var sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus. Iespējams, patiesi būtu labāk, ja lieta nonāktu pie parādu piedzinējiem, kuri gan iekasē arī maksu par “pakalpojumu”, bet... varbūt kopsumma izrādītos mazāka par to, kura galarezultātā izveidojas, ejot tiesisko ceļu? Turklāt – parādu piedziņas firmas atšķirībā no tiesu izpildītājiem nedrīkst apķīlāt bankas kontus.
Diāna Rasa pret šādu risinājumu tomēr iebilst, jo arī tad, ja parāda atgūšanas process norit miermīlīgi, maksājums tik un tā pieaug. “Civillikums paredz, ka nokavējuma procenti ir aprobežoti ar to summu, kas nav samaksāta, un parādnieks var lūgt tos samazināt. Savukārt soda procenti, kas parasti arī ir iekļauti līgumā, var pieaugt bezgalīgi. Diemžēl praksē neesmu pieredzējusi nevienu kavējuma vai soda procentu samazināšanu. Labākajā gadījumā tiek piedāvāts atliktais maksājums, bet pēc kāda laika šie procenti tiek kapitalizēti, pievienoti aizdevumam, un galarezultātā maksājums pieaug. Valsts savus cilvēkus šajā gadījumā nemaz neaizstāv,” teic Rasa.
“Tomēr parādu piedzinēji noteikti nav labākais risinājums. Kredītņēmēju apvienībā bija gadījums, kad cilvēkam pie parāda bija pierēķināti 19 latu par vēstules uzrakstīšanu un nosūtīšanu! Teorētiski tā ir pašas firmas darīšana, bet daudzi aiz bailēm samaksā – cilvēki apjūk, it īpaši, ja vēstulē ir draudi par nonākšanu melnajā sarakstā,” stāsta juriste un paskaidro, ka par vēstules rakstīšanu un nosūtīšanu pieprasītās nesamērīgās summas parādniekam nav jāmaksā. Juriste uzskata, ka parādu atgūšanas firmām vajadzētu sniegt aizdevējam juridisku palīdzību, palīdzēt sagatavot dokumentus un atgādināt parādniekam par saistībām. Civilizētais ceļš būtu – korekti noformēta atgādinājuma vēstule, nevis nepārtraukta zvanīšana un vajāšana, kā diemžēl nereti notiek.
Interesanti, ka reizēm pat valsts un pašvaldību iestādes dod savu artavu, lai parādu piedzinējiem nepietrūktu darba un peļņas. Piemēram, pēdējā laikā Latvijas Kredītņēmēju apvienībā saņemtas vairākas sūdzības no cilvēkiem, kas ārstējušies dažādās Latvijas slimnīcās un pēc tam nonākuši parādu piedzinēju varā. Izrādās, parādu piedzinēji var ierasties arī tad, ja palikušas nenokārtotas saistības ar ārstniecības iestādi, ko finansē no valsts budžeta. Proti, ja cilvēks nav samaksājis par slimnīcā pavadīto laiku, pēc pāris nedēļām no piedziņas firmas pienāk paziņojums, kurā sākotnējā parāda summa jau pieaugusi pieckārt.
Ir arī pavisam absurdas situācijas – piemēram, cilvēkam slimnīcā izrakstīts rēķins par 70 latiem. Viņš to samaksājis, bet pēc pāris mēnešiem pienācis paziņojums, ka bijuši vēl papildu izdevumi septiņu latu apmērā, kas neesot samaksāti, tāpēc lieta nodota parādu piedziņas firmai. Bet cilvēks par tādu summu nav pat bijis informēts... Bijuši arī gadījumi, kad pacients samaksājis, bet nav aiznesis uz slimnīcu kvīti, un – parādu piedzinēji klāt! Labi, ja pacientam šī kvīts ir saglabājusies. Tomēr rodas loģisks jautājums – kāpēc viņš ir iekļauts parādnieku sarakstā? Maksājot bankā, taču tiek norādīti personas dati, tātad – slimnīcas grāmatvedībā jābūt informācijai par šo maksājumu. Šādi pārpratumi bijuši gan Rīgas, gan reģionu slimnīcās.
Parādu atgūšanas firmu savairojies daudz, un Kredītņēmēju apvienībā bieži vēršas parādnieki, kuri vairs neredz izeju no situācijas. Pārsvarā viņi ierodas, kad ir saņēmuši brīdinājuma vēstuli. Vēstuļu saturs ir līdzīgs: jums ir parāds firmā X (nav norādīts, par ko), ja tik un tik dienu laikā neiemaksāsiet mūsu kontā šo summu, iestāsies kriminālatbildība. Pieminēts arī, ka par nemaksāšanu paredzēts cietumsods.
“Izskatās pēc visīstākās izspiešanas, tikai diemžēl nav paraksta. Ja cilvēks ar šādu vēstuli vērsīsies policijā un sāksies izmeklēšana, firma mierīgi var pateikt: nu, ko jūs! Mēs neko tādu neesam rakstījuši,” spriež juriste Diāna Rasa. “Parādu atgūšanas firmas patiesībā ir juridiskās palīdzības sniedzēji, taču pieļauju, ka daudziem to darbiniekiem nemaz nav juridiskās izglītības. Un pakalpojumi, iespējams, nemaz neatbilst tam, kas tiek reklamēts. Zinu, ka šajās firmās strādā daudzi bijušie policijas darbinieki, un potenciālajiem klientiem tiek piedāvāts arī apmeklēt parādniekus mājās. Taču mūsu valstī likums nosaka mājokļa neaizskaramību, un bez tiesas sprieduma neviens tur nedrīkst ieiet. No tā, ka atbrauks daži spēcīgi vīri un draudēs ar cietumu, nauda neradīsies; tā ir nervu bojāšana. Policija uzskata, ka šo firmu darbības ir likumīgi atļautas. Tas pārsteidz, jo Latvijā viss jārisina tiesas ceļā. To nosaka Civillikuma 1732. pants. Ir noteikts termiņš, līdz kuram parādniekam jāsamaksā. Kad tas pagājis, aizdevējam ir likumīgas tiesības tūlīt pat vērsties tiesā. Neviens nedrīkst rīkoties patvaļīgi un vardarbīgi.”
Tā būtu jābūt no taisnīgās un godīgās puses, bet realitāte rāda citu ainu. Pat tad, ja cilvēks grib maksāt un vienojas ar parādu piedzinējiem, tas nepasargā no nervu bendēšanas...
Lūk, reāls notikums, kas atgadījies ar Viju, kuru nekādi nevar ierindot ļaunprātīgo nemaksātāju un bēguļotāju pulkā. “Pirms pāris gadiem mainīju darbu un nonācu naudas grūtībās. Nekas cits neatlika, kā aizņemties kādā firmā. Maksāju godprātīgi, taču situācija piespieda aizņemties vēl mazliet. Tā nu man ar aizdevējiem bija noslēgti divi līgumi un izveidoti divi atmaksas grafiki. Reiz mazliet aizkavēju maksājumus. Tūlīt pat zvanīju aizdevējiem un brīdināju, ka nekur neesmu pazudusi un, tiklīdz varēšu, samaksāšu. Drīz no firmas atskanēja telefona zvans ar paziņojumu: mēs ar jums laužam līgumu! Kā? Bet es taču tagad maksāju! Izrādījās, notikusi muļķīga kļūda – abiem pārskaitījumiem katru mēnesi biju norādījusi vienu un to pašu līguma numuru. Vienkārša neuzmanība, bet firma bija pieņēmusi, ka par vienu aizņēmumu es katru mēnesi pārskaitu vairāk, nekā paredzēts, lai saistības nokārtotu ātrāk, bet par otru nemaksāju nemaz. Mēģināju kļūmi izskaidrot, bet darbinieks bezierunu tonī noskaldīja: “Neko nezinām! Samaksājiet par pusgadu soda procentus un nesamaksāto daļu, un tad runāsim tālāk!”
Kamēr vēl domāju, ko iesākt, man uz karstām pēdām zvanīja no vienas parādu piedziņas firmas, pēc maza laiciņa – jau no otras. Izrādās, mans pirmais līgums bija nonācis pie vieniem, bet otrais – pie citiem parādu piedzinējiem. Pirmā kompānija bija solīda, izturējās ar sapratni, un mēs vienojāmies par man pieņemamu un izpildāmu atmaksas grafiku. Otra piedziņas firma mani sameklēja draugiem.lv (kaut gan esmu deklarējusi dzīvesvietu un atsūtīt vēstuli nebūtu nekādu problēmu). Sazvanījāmies, un parādu piedzinējs stādījās priekšā vienkārši kā Jānis. Un šis Jānis nosauca kaut kādus ārprātīgus parāda ciparus, soda naudas, procentus... Man nebija spēka strīdēties, un – vai es kaut ko panāktu? Vienojāmies par maksājumiem, un algas dienās es pārskaitīju naudu abām piedziņas firmām.
Pēc pāris mēnešiem Jānis zvana atkal – jums nedēļas laikā jāsamaksā visa atlikusī summa, ja ne – kredīta devējs cels prasību tiesā. Zvanu kredīta devējiem: maksāju taču, kas par lietu? Bet viņi par šādu steidzamu parāda pieprasīšanu neko nezina... Sākās murgs, neviens neko skaidri nemācīja izstāstīt. Tad nu man radās aizdomas, ka tā ir tāda naudas iegūšanas sistēma. Saprotu, ka pati vien esmu vainīga, bet tā patiesi izskatās pēc slēptas izspiešanas sistēmas, kas vērsta pret tiem, kuri mēģina maksāt. Beigās kredīta devējiem teicu: “Labi, sūdziet mani tiesā! Varēsiet no manis pietiesāt grāmatplauktu un kasešu magnetofonu!” Tad man piedāvāja noslēgt refinansēšanas līgumu. Vienojāmies. Aizgāju parakstīt līgumu un redzu, ka tajā atkal sarakstīti kaut kādi baisi cipari. Kas tie par brīnumiem? Firmas grāmatvede samulst: vai, atvainojiet, mēs jums te pieskaitījām abas līgumu summas...”
Ko te vēl piebilst?
Skats no otras puses
Tomēr, klausoties par parādniekiem un parādu atguvējiem, nepamet doma, ka viena pagale nedeg. Vieni nav nokārtojuši saistības, kuras labprātīgi uzņēmušies, kamēr otri klienta uzdevumā cenšas atgūt naudu un nopelnīt – tas ir viņu bizness.
Lai uzklausītu arī pretējo viedokli, no inkaso pakalpojumu jeb parādu atgūšanas puses, uz sarunu aicinājām kompānijas „Creditreform” valdes locekli Māri Baidekalnu. Šis uzņēmums Latvijā darbojas sen, un, neraugoties uz to, ka parādu piedzinēji nekad nav mīļi gaidīti, tam ir gana laba reputācija (to privātās sarunās atzīst arī cilvēki, kam bijusi darīšana ar vairākām inkaso kompānijām).
“Mūsu mērķis nav par katru cenu no katra klienta piedzīt pēdējo – drīzāk tā ir diplomātiska kompromisa meklēšana starp kreditoru un parādnieku. Protams, ar domu, lai parādnieks tomēr savas saistības nokārtotu,” stāsta Māris Baidekalns. “Ja par nesamaksātā rēķina lietu sākas strīds vai cilvēks no maksāšanas izvairās, tad seko tiesa, un notiesājoša sprieduma gadījumā pie darba ķeras tiesu izpildītāji. Taču labāk, ja līdz tam nenonāk. Mēs ņemam vērā pašreizējo situāciju valstī, turklāt visi maksājumi, kas iet caur inkaso uzņēmumu, ir brīvprātīgi – saskaņā ar abpusēju vienošanos. Bez tiesas lēmuma un bez tiesu izpildītājiem neviens nevar arestēt parādnieka kontu vai noņemt no tā naudu. Ja cilvēks vienojas par grafikiem un maksā, nekādas soda sankcijas neseko. Ja cilvēks nemaksā, tad sākam runāt par to, ka viņš var sabojāt savu kredītvēsturi un var sekot tiesvedības process. Juristi dažkārt apgalvo, ka parādu var atzīt tikai tiesa, taču domāju, ka tas ir ļoti šaurs skatījums; tā jau var aizrunāties līdz tam, ka katra vēstule jāapstiprina pie notāra.”
Izklausās ļoti loģiski un humāni, tomēr piedziņas firmām bieži pārmet nelikumīgu rīcību un, maigi izsakoties, paskarbas metodes. Kad pajautāju Baidekalna kungam, pēc kādiem likumiem savā darbā vadās viņi, saņemu atbildi, ka šo jomu Latvijas likumi neregulē vispār. Precīzāk – likumos nav speciālu norāžu par parādu atgūšanas firmu darbību (tas gan nenozīmē, ka tās ir ārpus likuma). Baidekalns skaidro, ka tai vai citai uzņēmējdarbībai nav noteikti jābūt aprakstītai speciālā likumā; ja nodarbe nav aizliegta, uzņēmumam jāstrādā, nepārkāpjot likumus, un viss būs likumīgi. Tā kā „Creditreform” ir starptautisks uzņēmums, tas savā darbā vadās gan pēc starptautiskās prakses, gan vietējiem likumiem un situācijas. Turklāt mūsu situācija nav ārkārtēja – aptuveni trešdaļā Eiropas Savienības dalībvalstu, kurās darbojas parādu piedziņas uzņēmumi, parādu piedzīšanas jomā speciālo likumu nav, to vietā ir patērētāju tiesības aizsargājošajos normatīvos iekļauti atsevišķi reglamentējoši punkti. Savukārt Latvijas parādu atgūšanas kompānijas pārsvarā atsaucas uz veco labo Civillikumu, kas nosaka: katram kreditoram ir tiesības savam klientam atgādināt par nesamaksātu rēķinu. Kreditors nav vainojams, ja kāds klients nav izpildījis savas saistības. Un tas pats Civillikums atļauj kreditoram realizēt savas intereses pašam vai ar savu pārstāvju, piemēram, parādu piedziņas kompāniju, starpniecību.
Parāda atgūšanas process
Patlaban mūsu mazajā, toties parādiem bagātajā Latvijā darbojas aptuveni 50 inkaso kompāniju (tā sauktajos treknajos gados to bija tikai mazliet virs desmit), un katrai ir savas parādu atgūšanas metodes. „Creditreform” darbības pamatā – vēstules un telefona zvani. Uzņēmums uztur lielu datubāzi, jo parādu atgūšanas procesā jāapstrādā milzum daudz informācijas. Tehnoloģiskajai sistēmai jādarbojas nevainojami – saraksti, grafiki, maksājumi, konti... Tieši par kontiem ne viens vien parādnieks ir izbrīnīts un pat sašutis – kāpēc jāmaksā inkaso firmas kontā? Vai viņi maz atdos, kam pienākas?
“Ja ar kreditoru esam vienojušies, ka veiksim naudas iekasēšanu, tam jānotiek caur mūsu speciālajiem bankas tranzītkontiem. Tas ir daudz efektīvāk, jo jau nākamajā dienā pēc saņemšanas nauda ir pārskaitīta kreditora kontā ar atšifrējumu, kas tas par maksājumu. Pakalpojuma būtība ir tāda, ka tam vajadzētu būt lētākam nekā, piemēram, tiesvedībai. Jebkurš kreditors ir ieinteresēts, lai šis process noritētu ekonomiski un efektīvi,” skaidro kompānijas pārstāvis.
Parādu atgūšanas procesā, līdzīgi kā zaudētā tiesvedībā, piedzīšanas izmaksas tiek iekasētas no nemaksātāja. Tomēr pārdesmit latu par vēstuļu sūtīšanu šķiet pārmērīga negausība. Vai parādniekam tiešām šīs summas jāmaksā? “Starptautiskajā praksē daudzās valstīs ir stingri noteikts, cik jāmaksā par parādu piedziņas procesu, cik maksā vēstule, cik – viss pārējais. Mums šādas konkrētas likumdošanas nav, bet mēs vadāmies pēc tiem pašiem principiem, kādi darbojas citās Eiropas valstīs. Kreditoram nav jāsedz papildu izmaksas, kas rodas tāpēc, ka klienti nav laikus nokārtojuši saistības. Jāsaprot, ka, pirmkārt, ir pamatparāds; otrkārt, ir līgumā paredzētās soda sankcijas; treškārt, ir parāda piedziņas izmaksas. Tās ir trīs dažādas lietas, un cilvēki, kas sūdzas, ļoti bieži jauc otro un trešo pozīciju. Ja jūs, piemēram, esat iegādājies dotēto telefonu uz vairākiem gadiem, bet trešajā mēnesī pārtraucat maksāt, jums kreditoram jāsamaksā līgumsods. Reizēm cilvēkiem šķiet – ja viņi nopērk telefonu par latu, tā ir dāvana. Bet tā tas nav! Vienkārši šis maksājums ir sadalīts ilgākā laikposmā,” stāsta Baidekalns. “Mūsu kompānija līgumus ar kreditoriem parasti slēdz tā, lai viņi varētu koriģēt mūsu darbību – ko mēs drīkstam darīt, ko ne, un kādas ir mūsu tiesības papildus iekasēt parāda piedziņas gaitā radušos zaudējumus. Tieši par to sabiedrībā notiek diskusijas, un tas būtu jāatrisina ar likumdošanu. Godīgi sakot, mani arī reizēm pārsteidz tās summas, kas tiek pievienotas pamatparādiem kā papildus izmaksas... Tām vajadzētu būt zemākām nekā tiesas procesu izmaksām. Piemēram, vairākās Eiropas valstīs ir strikti noteikts – pirmā vēstule maksā piecus eiro. Loģiski būtu, ja piedziņas izdevumi būtu ne mazāki par 10 latiem un svārstītos līdz aptuveni 50 latiem, kas ir minimālās izmaksas tiesvedības procesa sākšanai.”
Bet, piemēram, pēc Vācijas inkaso kompāniju aplēsēm, normāla situācija būtu, ja 75% no piedziņas izmaksām segtu parādnieks, bet 25% – kreditors (ja kreditors nemaksā neko, zūd atbildība); un arī kreditoriem tiek izvirzītas stingras prasības – viņš ir atbildīgs par savas prasības pamatotību. “Eiropas Savienības Parādu piedziņas nacionālo asociāciju federācijas Ētikas kodeksā, pēc kura vadāmies arī mēs, noteikts, ka piedziņas izmaksas drīkst pievienot parādam, ja tas valstī nav aizliegts ar likumu. Un Latvijā tas ar likumu aizliegts nav. Kāpēc kreditori akceptē piedziņas izmaksu pievienošanu parādam? Tāpēc, ka visas nesamaksātās summas un izmaksas, tāpat kā nesamaksātie parādi, rada zaudējumus un ietekmē preču un pakalpojumu cenas,” tā „Creditreform” pārstāvis. Argumenti ir vienkārši – ja klienti nesamaksā „Latvenergo”, telekomunikāciju uzņēmumiem vai citiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, tad tie, plānojot savu rentabilitāti, ir spiesti zaudējumus pievienot tarifiem un cenām, kas galarezultātā “spiež” uz visiem patērētājiem.
Tāpēc ir tikai taisnīgi, ja nemaksātāji sedz to izmaksu daļu, kas saistās ar papildu izdevumiem parādu piedziņas procesā. “Tas, ka nesamaksāti parādi atstāj ietekmi uz visu pārējo patērētāju naudas makiem, ir skaidrs visās Eiropas valstīs, un žēl, ka šī aksioma Latvijā ir jāpierāda no jauna,” ar nožēlu saka Baidekalns un piebilst, ka kreditoru intereses Latvijā neviens nepārstāv. Tas tiesa – ik pa laikam ziņās dzirdam, ka kādam pakalpojumu sniedzējam nav samaksāti miljoni. Ir pašvaldības, kurās siltumapgādes uzņēmumi jaunajai apkures sezonai nevar iepirkt kurināmo, jo daudzi palikuši parādā par iepriekšējo sezonu. Tad nu cīnies, kā proti...
Par vidējo parādnieku un “mājas vizītēm”
Kad lūdzu ieskicēt “vidējā parādnieka” portretu, izrādās, tas nemaz nav tik vienkārši. Daļa no tiem ir cilvēki, kas patiesi nonākuši smagā finansiālā situācijā, un viņi arī visbiežāk visiem spēkiem cīnās, lai parādu tomēr samaksātu. Taču starp parādniekiem daudzi tūkstoši ir tādu, kas vienkārši nemaksā. Cigaretēm un alkoholam nauda ir, bet alimentiem un rēķiniem – nepietiek! Turklāt nesamaksāti rēķini pārsvarā ir gados jaunu cilvēku nelaime. „Creditreform” praksē ir bijis parādnieks ar 29 (!) parādu piedziņas lietām, un reiz vienā no piedziņas paketēm bija iekļuvuši arī trīs valdības locekļi...
“Nevajag pret visiem nemaksātājiem taisīt vienotu aizsardzības fronti. Vieniem ir jāpalīdz, no citiem – jāiekasē,” uzskata Baidekalns. “Mūsu mērķis ir iekasēt no tiem, no kuriem var iekasēt. Pēdējo gadu patēriņa kreditēšana cilvēkiem ir sagrozījusi galvu. Patēriņa kredīti, ceļojumi, mobilie telefoni, auto... Tās nav lietas, kas cilvēkam nepieciešamas izdzīvošanai. Tās ir preces komfortam. Pagājušajā gadā mums bija 168 000 parādu piedziņas lietu, šogad pusgada laikā ir vairāk nekā 80 000. Pērn summa bija 38 miljoni, šogad – vairāk nekā 15 miljoni. Pērn vidējā parāda piedziņas summa bija 230 latu, šogad – 187 lati. Šie skaitļi liecina, ka patēriņa kreditēšana samazinās, bet parādnieku skaits pieaug. Sūdzības un pretenzijas pērn bija 0,1% no visām piedziņas lietām, šogad – 0,14%. Arī tad, ja kāds ir saskāries ar nekorektu pakalpojumu sniedzēja rīcību, mēs šo problēmu kā starpnieki mēģinām atrisināt, prasot kreditoram paskaidrojumus un papildu dokumentus.”
Parādu piedzinēji nevar izlemt iekasēt vai neiekasēt rēķinu, mainīt vai nemainīt kādus kritērijus. Ja cilvēks nespēj samaksāt, laikus jāpārtrauc pakalpojuma izmantošana, jāsazinās ar kreditoru (vai parāda piedzinējiem, kas konkrētajā lietā pārstāv kreditora intereses) un jāmēģina situāciju risināt. Risinājumi ir dažādi – atliktie maksājumi, parāda restrukturizācija. Tomēr gana daudz ir tādu, kas par parādu neliekas ne zinis. Mārim Baidekalnam praksē ir bijušas situācijas, kad cilvēki paziņo: neko jūs mums neizdarīsiet! Mēs nemaksāsim, un viss! Tiesāšanās par nelielu summu jums nav izdevīga, turklāt tas būs ilgi... “Tādi gudrinieki meklē formālus un nenozīmīgus iemeslus – viņi pieķersies pie katra komata vēstulē, atradīs jebkuru iemeslu, lai varētu kreditoram izvirzīt pretenzijas; darīs visu, lai nemaksātu. Izvairīšanās no maksāšanas gandrīz vai pielīdzināma nelielai uzvarai sportā.” Protams, agri vai vēlu tas atspēlējas, bet tajā brīdī cilvēks par to nedomā.
Savukārt uz jautājumu, vai parādu piedzinējam ir tiesības ierasties pie parādnieka mājās, Baidekalns atbild, ka par šo tēmu (door to door inkaso) nesen plaši runāts Eiropas Savienības Parādu piedziņas nacionālo asociāciju federācijas kongresā un kopējā aina ir šāda: 90% Eiropas valstu parādu piedziņas kompānijām nav nekādu ierobežojumu apmeklēt cilvēku mājās. Taču, ja cilvēks nevēlas, viņam savā mājoklī neviens nav jāielaiž.
“Mūsu arsenālā apmeklējumu mājās nav (kaut gan daudzi kreditori to vēlētos), bet ir kompānijas, kas to dara. Mūsu darbā vairāk dominē rakstiska saziņa un telefona zvani. Taču nevajadzētu izpūst burbuli par parādu piedziņas kompāniju kā kaut kādu reketa paveidu. Dažiem ir asociācijas ar deviņdesmito gadu bandītiem, gludekli, radiatoriem un roku dzelžiem... Taču tas ir ļoti maldīgs un kļūdains stereotips. Piemēram, mūsu kompānijā strādā aptuveni 100 darbinieku, un parādu piedziņas blokā 90% ir sievietes. Tā kā stāstīt par dzīvības un labklājības apdraudējumu nevajadzētu. Tomēr diemžēl mēs strādājam konfliktu zonā, un tas ir ļoti smags darbs,” sarunas noslēgumā saka „Creditreform” pārstāvis.
Kam sūdzēties?
Ja nu tomēr iznāk darīšana ar „sliktajiem” parādu piedzinējiem, sākumā citēto stāstu vienīgā jēga ir emociju izpausme, tāpēc Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšniecei Ievai Rekšņai jautāju, vai sūdzības par parādu piedziņas kompāniju nelikumīgu darbību nonāk arī policijā. Viņa pastāsta, ka mūsu Krimināllikumā panta par nelikumīgu parādu piedziņu nav, tāpēc šādos gadījumos varētu runāt par izspiešanu vai brutālu fizisku ietekmēšanu, taču šādu iesniegumu saistībā ar parādu piedziņu faktiski neesot – varbūt tāpēc, ka arī cietusī puse nav bez grēka.
Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centra pārstāve Sanita Gertmane atzīst, ka sūdzības esot un daudzi cilvēki arī lūdzot padomu. No šīs institūcijas skatupunkta visaktuālākā problēma ir augstās pakalpojumu maksas, ko inkaso uzņēmumi iekasē par ļoti mazu parādu. Piemēram, piecu latu rēķina piedziņas pakalpojuma maksa varot būt pat 30 latu, kas, protams, nav adekvāti. Diemžēl pašlaik arī šī joma netiek regulēta ar likumu, tāpēc pakalpojuma maksas ierobežot nevar. Tāpat patērētāji bieži esot neapmierināti ar parādu piedzinēju metodēm – ierašanos mājās, arī darbavietās. Gertmane atzīst – tā kā nav speciālas likumdošanas, esot grūti patērētājiem kaut ko ieteikt. Visi pārpratumi un nesaprašanās atduras pret nepilnībām likumdošanā. Cik garš, tik plats...
Kāda, visu rezumējot, varētu būt morāle? Visvienkāršākā – nepalikt nevienam parādā. Ja objektīvu apstākļu dēļ tas tomēr ir noticis, tad – sarunas, sarunas un vēlreiz sarunas ar kreditoru. Strausa politika situāciju padarīs tikai sliktāku.
Guna Kārkliņa / Foto: Aigars Hibneris, AFP/LETA
