Modernais indulgenču tirgus jeb ziedojumu akcijas

­ ­ Un pēc būtības tajos nav nekā revolucionāri jauna. Jau skolā mums tika borēts, ka cilvēkam jābūt pašaizliedzīgam kā Pavļikam Morozovam vai Zojai Kosmodemjanskai. Taču, ja ar kritisku attieksmi palūkojamies uz šo pašaizliedzību, paveras gluži cita aina.

Gluži nesen saskāros ar visai savdabīgu veidu, kā atsevišķi ziedot kārie sabiedrības locekļi pamanās iesaistīt ziedošanā pārējo sabiedrību. Nereti pat tā, ka paši iesaistītie to nemaz nenojauš. Kāda paziņa, kura agrāk manās mājās viesojās vienīgi tad, ja tika īpaši aicināta, pēkšņi sāka regulāri, katru rītu, it kā garām skrienot iegriezties, aizbildinoties, ka vedusi dēlu uz sporta nodarbībām.

Šķita mazliet neparasti, ka skolniekam sporta nodarbības notiek laikā, kad pārējie tā paša vecuma bērni atrodas mācību iestādēs, bet, kā zinām no mums jau agrā bērnībā iegalvotajiem viesmīlības likumiem, ciemiņu nav pieklājīgi iztaujāt. Tā vienu rītu, otru, trešo... Ceturtās dienas rītā, lai gan viesmīlības likumus nepārkāpu un viešņas medīto kafijas krūzi pagatavoju, diezgan tieši dāmai pajautāju, vai tik viņa nav kļūdījusies un manu mājvietu noturējusi par „zupas virtuvi” kafijas dzērājiem?

Sākumā pieķertā mēģināja tēlot aizvainojumu, sak’, negribi, varu arī nenākt, bet pēc dažiem papildu jautājumiem nāca klajā ar tik satriecošu atzīšanos, kas izsistu no sliedēm pat visnesatricināmāko cilvēku. Viņai, lūk, šobrīd nākoties dzīvot īpaši taupīgi, jo esot jāatmaksā ātrais aizdevums. Zinot, ka esmu kafijas atkarīgā un vienmēr atceros viesiem piedāvāt kādu dzērienu, kam komplektā parasti nāk arī cepumi vai maizītes, viņa esot “pārkāpusi pāri savam pašlepnumam” un nolēmusi it kā nejauši iegriezties pie manis ciemos.

Pirmajā mirklī nodomāju: “Kam mūsdienās negadās.” Galu galā cilvēks var uz brīdi nokļūt šaurā bezizejā, bet godīga attieksme tik un tā būtu bijusi labāka. Protams, sāku interesēties, vai spiedīgā situācijā nonākušajā ģimenē kaut kas atgadījies. Vai puikam kādas problēmas? Varbūt vīram? Nē! Mājās viss esot vislabākajā kārtībā. Viņa paņēmusi ātro aizdevumu – 200 latu... lai būtu ko ziedot žēlsirdības maratonā. “Saproti mani,” aizrautībā mirdzošām acīm paziņa skaidroja, “tie taču ir bērni. Viņiem vajadzīga palīdzība. Nu kā var neziedot?!”

Vairākas minūtes apstulbusi blenzu uz šo jaunizcepto žēlsirdības eņģeli un viņas sejā mēģināju atrast atbildi uz jautājumu, vai viņa vispār maz apjēdz, ko tikko ir pateikusi? Ņemt aizdevumu, lai ziedotu, tā ir katra paša privāta darīšana. Bet kurš šiem ļautiņiem ir atļāvis savus ziedojot radītos budžeta iztrūkumus lāpīt uz citu cilvēku budžeta rēķina? Nenocietos un atklāti pajautāju, uz kā rēķina viņa ietur pusdienas un vakariņas. Vai varbūt šajās ēdienreizēs dodas ciemos ar visu ģimeni?

Šis gadījums man atgādināja kādu notikumu no manas bērnības. Kāda skolasbiedrene bija izslavēta kā “baigi foršā meitene, kas vienmēr kādam kaut ko uzdāvina”. Pašsaprotami, ka viņai netrūka draudzēties gribētāju, jo kuram gan padomijā nekārojās flomāsterus, penāli ar uzrakstiem importa valodā vai automātisko matu sprādzi. Cik gan atviegloti jutās visi tie, kas nebija iekļuvuši populārās meitenes draugu sarakstā, kad viņas vecāku pacietības mērs bija pilns un viņi ieradās skolā, lai tiktu skaidrībā, kādēļ skolas vadība necīnās pret nemitīgajām zādzībām. Dāsnā dāvinātāja vecākiem bija aizbildinājusies, ka reti iegūstamās un vecāku ar mīlestību sarūpētās lietas viņai ir nozagtas.

Labdarības organizācijas izmanto ikvienu iespēju caur plašsaziņas līdzekļiem atgādināt mums, morālajiem sabiedrības locekļiem, ka ziedot var ne tikai naudu (tās, kā zināms, nevienam nav un nekad nebūs), bet arī sadzīves tehniku, apģērbu, apavus un visu citu, kas vien ģenerālās tīrīšanas laikā atzīts par pašiem vairs nevajadzīgu. Es gan to par ziedošanu nesauktu, jo viedas grāmatas un sirdsgudri ļaudis māca, ka ziedot – tas nozīmē liegt kaut ko sev pašam par labu citiem. Turklāt tā, lai, kā mācījuši senatnes skolotāji, pat labā roka nezina, ka kreisā ir pasniegusi ziedojumu. Bet, ja jau šīs biedrības to vēlas dēvēt par labdarību pī-āra nolūkā, lai tām tiek.

Ikviena sieviete, kurai pa māju skraida „augoši organismi”, zina, ka nereti vienas sezonas laikā nākas divas trīs reizes nomainīt meitu/dēlu garderobi, jo izmēri mainās straujāk nekā laikapstākļi mūsu klimatiskajā joslā. Bieži vien apģērbs vai apavu pāris ir uzvilkts vienu reizi. Īpaši tas attiecas uz puišu izejamajām kurpēm, kas, apautas pēdējā skolas dienā, 1. septembrī jau ir divus izmērus par mazu. Tā nu arī manā dzīvē ienāca šis straujo pārmaiņu laiks. Kamēr vēl ritēja mācību gads, skapja saturam bija iespējams atrast izmantojumu skolā. Sociālie pedagogi šādos gadījumos parasti ir ļoti atsaucīgi.

Gandrīz jaunas drēbes. Bija...

Taču viss labais kādreiz beidzas, un šajā gadījumā beidzās arī mācību gads. Lai dzīve kļūtu vēl jautrāka, paziņa, kurai ir savs „humpalu” bizness, atveda sešus simtlitrīgos maisus ar drēbēm, piebilstot: lai tava jaunatne izpēta, varbūt kaut kas iekrīt acīs. Mana jaunatne, kurai jau tā teju vai katru mēnesi nākas veikt revīziju savos drēbju skapjos, maisu virzienā pat paskatīties nebija pierunājama. Sākumā vēl domāju, ka nenāktu par ļaunu tos maisus izpētīt. Ja nu iegadās kāda jaka vai džemperis, kuru var pārvērst dzijā. Tā saimniecībā vienmēr noder. Taču, izvērtējusi prioritātes, nolēmu, ka man ir daudz cita darāmā. Tā nu palika atklāts jautājums, kur visu šo bagātību likt.

Pavērusi vienu maisu, secināju, ka apģērbi ir gandrīz jauni. Iespējams, pat ne reizi nevilkti. Paņēmu pauzi darbu gūzmā, izlodāju tīmekli un sameklēju labdarības organizāciju kontaktus. Ja pašam nevajag, nekur jau nav teikts, ka nevienam nevajag. Ir taču cilvēki, kas tiešām nonākuši īslaicīgās, pārejošās grūtībās. Nu, kaut vai visi tie, kam sarkanais gailis jumtā ieskrien.

Pirmā organizācija, kam piezvanīju, paziņoja skaidri un nepārprotami, ka viņi ziedojumus pieņem tikai naudā. Tas gan šķita nedaudz absurdi, bet, lai jau paliek uz katra paša sirdsapziņas. Otrajā, kuru izdevās sazvanīt (jo tas nepavisam nav viegli), man paskaidroja, ka apģērbus viņi ņemot gan, bet tikai jaunus, ar redzamām cenu zīmēm vai vismaz pirkumu apliecinošiem čekiem komplektā. Trešajai un ceturtajai mans piedāvājums bija “kā Dieva svētība”, ja vien... sameklēsiet transportu un atvedīsiet mums savu ziedojumu. Mēle tā vien niezēja pajautāt: varbūt vēl piemaksāt? Kāpēc man būtu jāsarūpē vēl arī transports un jāsedz visi ar to saistītie izdevumi?

Beidzot, pēc ilgiem mēģinājumiem, izdevās sadabūt organizāciju, kas atzina šādu ziedojumu par labu, taču, atrodoties no manis aptuveni 40 kilometru attālumā, apsolījās sazināties ar savu sadarbības partneri, kas atrodas man daudz tuvāk. Atviegloti nopūtusies, vēl piekodināju labdariem, ka telpu trūkuma dēļ maisi ar apģērbiem ir novietoti manā pagalmā un, ņemot vērā, ka sinoptiķi sola lietavas, tos būtu vēlams aizvākt iespējami drīz, lai neaiziet postā. To man apsolīja, un sāku nepacietīgi gaidīt zvanu no šiem partneriem.

Aizritēja viena diena, otra, un, kā leģendārajā dziesmā teikts, “dienas skrien un sastājas nedēļās”. No labdariem ne ziņas, ne miņas. Nogāž viens pamatīgs gāziens, otrs, nograuj pērkona negaiss... Un pēkšņi, pēc gandrīz trim nedēļām, mani aplaimoja labdaru zvans: “Mums te teica...”

Jautāju: “Mīlīši, kur tad jūs tik ilgi bijāt, ka tik ātri atjēdzaties? Visi maisi lietū stāvējuši.” Ak, man saka, ja jau tā, tad laikam nekā. Bet tas taču pat ezītim skaidrs, ka vairs nekā. Nu atliek gaidīt pēc divām dienām oranžo sapni, lai nogādā šos maisus tur, kur visu ņem pretī un neko nesmādē. Bet bija iespēja apģērbt no galvas līdz papēžiem vismaz četras piecas ģimenes.

Vairāk atbildības, mazāk nelaimju

Visa šī pēdējā laikā par modes lietu kļuvusī ziedošana bezmāmiņu bērniņiem, bezsaimnieku sunīšiem, šādai operācijai, tādai operācijai un kam tik vēl vedina uz dažām pārdomām. Un vispirms par to, kāpēc ir jāvāc ziedojumi, lai cīnītos ar sekām, bet neviens nevāc ziedojumus un nerod finansējumu, lai novērstu cēloņus?

Dzīvnieku patversmes, veco ļaužu pansionāti, aprūpes centri, trūcīgas vai sociāli nelabvēlīgas ģimenes, bērnunami un neskaitāmas citas vātis uz sabiedrības miesas patiesībā ir tikai šīs sabiedrības slimības ārējās izpausmes. Ja cilvēki apgūtu vienkāršāko pamatpatiesību, ka ikvienam ir jāuzņemas atbildība, pa ielām neklaiņotu pamesti, līdz plēsoņas stāvoklim novesti suņi, nebūtu nepieciešamas glābējsilītes un neviens savu vecīti nesēdinātu ragutiņās, lai vestu uz mežu. Atvainojiet, uz pansionātu.

Vecāki pat nespētu iztēloties, ka ir iespējams nopirkt pudeli šņabja, ja mājās ir diennakti vai ilgāk neēdis bērns, un tā tālāk, un tā bez gala. Cīņai ar sekām tiek izmantoti ne tikai ziedojumi, bet arī visai lieli līdzekļi no valsts budžeta, taču cēloņu novēršana paliek aiz borta. Rodas iespaids, ka no visas šīs ziedošanas kāds gūst labumu sev, ka tas kādam ir visai ienesīgs bizness.

Un ja vēl padomājam, cik daudzām sabiedrībā pazīstamām personām tā ir iespēja uz labdarības fona spodrināt savu tēlu... Ir taču tik lieliski aizlūstošā balsī aicināt citus būt dāsniem, spēlējot uz cilvēku hormonālajām reakcijām, ko sauc par emocijām! Kļūt par svēto ir vieglāk par vieglu un bez lieliem izdevumiem.

Aizrautība, ar kādu ļaudis metas ziedot, pat krīzes laikā ziedojumu maratonos savācot desmitus un simtus tūkstošus latu, grozi, kā gribi, liek jautāt: ja jau mūsu sabiedrība ir tik aktīva ziedojot, kāpēc tad šī pati sabiedrība nav tikpat aktīva negrēkojot? Atbilde ir ļoti vienkārša. Nav jēgas nopūlēties, dzīvojot saskaņā ar dažādu mācību itin līdzīgajiem ētikas priekšrakstiem, ja indulgenci var nopirkt tikai par dažiem ziedojumu kastītē ieslidinātiem vai pa tālruni ziedotiem latiem.

Sabīne Jākobsone/Foto: Rojs Maizītis