Latvijā apzagtā ukraiņu uzņēmēja lieta: lielas pretenzijas pret tiesu arī apsūdzētajam - skandalozajam biznesmenim Gulami

Viņš un viņa aizstāvji uzskata, ka divu pirmo instanču tiesas ir ignorējušas lietas materiālos esošos pierādījumus, un pret Stepoviju ir izrādīta neizprotama labvēlība.

120 kilogramu skaidras naudas darījums

2021. gada maijā Rīgas Apgabaltiesa Gulami piesprieda 6 gadu un 4 mēnešu cietumsodu, kā arī 9 miljonu atmaksāšanu cietušajam Stepovijam. Nu lieta ir nonākusi izskatīšanai Augstākās tiesas Senātā, taču tās materiāli liecina, ka iepriekšējās instances tiesas ir ignorējušas acīmredzamu jucekli amatpersonu parakstos un zīmogos, kā arī nenoliedzamu viltojumu pazīmes dokumentos un ekspertu slēdzienos.

Pēc Gulami stāstītā, notikumu secība ir bijusi sekojoša. Viņš ar kokvilnas tirdzniecību nodarbojies jau kopš 1996. gada, kā Uzbekistānas Valsts transporta kompānijas aģents.

Tolaik caur Odesas ostu uz Eiropu tika eksportētas milzīgas kokvilnas partijas, savukārt viņam bijis biznesa partneris Vācijā, kurš darbojies Brēmenes kokvilnas biržā un meklējis iespēju attīstīties. Pēc viņa lūguma Gulami sācis meklēt transportēšanas iespējas Ukrainā, un kāds paziņa, kurš strādājis ostā, viņu ar Stepoviju tad arī 2004. gadā iepazīstinājis.

Stepovijs sevi pasniedzis kā cilvēku ar labiem sakariem pilsētu mērijās un bankās, tādēļ nolemts ar viņu sadarboties. Stepovijs piedāvājis iegādāties biznesa vajadzībām atbilstošu termināli Iļjičevskas ostā – par to vairākos veidos un daļās tad arī samaksāti 12,5 miljoni ASV dolāru. Diemžēl, aizbildinoties ar dažādiem iemesliem, terminālis vairāku gadu gaitā tā arī netika iegādāts.

Gulami stāsta: "Tagad viņš noliedz, ka no manis būtu kaut ko saņēmis, stāstot, ka 120 kilogramu naudas piegāde ir absurds pasākums. Man gan ir jāsaka, ka divtūkstošo gadu sākumā skaidras naudas norēķini Ukrainā, Krievijā un sevišķi Āzijas valstīs bija parasta prakse - tur apgrozījās un joprojām apgrozās vēl lielākas summas. Tieši tā arī Stepovijs naudu no manis arī saņēma, tikai nekas no solītā netika izdarīts.”

2009. gada 11. februārī šīs parādsaistības starp Stepoviju un Gulami uzņēmumu "Silver Star International L.L.C" tika juridiski noformētas, taču tagad ukraiņu uzņēmējs šādas vienošanās esamību noliedz, apgalvojot, ka dokumenti ir viltoti.  

Nespējot naudu atdot, Stepovijs esot Gulami informējis, ka noliktavā ievedīs 20 tūkstošus tonnu kokvilnas no Tadžikistānas, un daļu no tās viņš varēs paņemt kā parāda atmaksu. Viņš vēl arī Stepovija Igaunijas kompānijai pārskaitījis 5,5 miljonus ASV dolāru, un šis fakts esot dokumentāli pierādāms.

Kokvilnas bizness Vidusāzijā ir visai specifisks - no ražotājvalstīm to atļauj izvest tikai pēc 100 procentu priekšapmaksas saņemšanas un 10% nodokļa nomaksas valstij, tātad teorētiski Latvijā var nonākt tikai pilnībā apmaksāta prece. Gulami tādēļ arī nav radušās šaubas, ka kokvilna tiešām pieder Stepovijam, un, īstenojot vienošanos, viņš arī sācis tās realizēšanu. Beigās gan izrādījies, ka patiesībā kokvilna piederējusi tā arī līdz šim līdz galam nenoskaidrotiem Tadžikistānas pilsoņiem.

“Tagad, protams, es saprotu, ka šis darījums jau no paša sākuma bija iecerēts kā krāpniecisks, jo biju visai labs kumoss – man pieder nekustamie īpašumi aptuveni 100 miljonu eiro vērtībā. Es tos neslēpju zem svešiem vārdiem vai ārzonas uzņēmumiem un godīgi maksāju nodokļus, ar kontrabandu arī nenodarbojos – tad vai es tiešām smērētos ar tiem pāris miljoniem? Caur šo manu noliktavu katru gadu gāja kokvilna 100 – 150 miljonu dolāru vērtībā, un es pēkšņi izdomāju piesavināties šādu sīku partiju, riskējot pamatīgi sabojāt savu reputāciju, kas kokvilnas biznesā ir zelta vērta?” saka Gulami.  

Lietas interesantā priekšvēsture un kukulis tiesnesim

Intervijā Jauns.lv Gulami arī apgalvo: “Vēl pirms visiem šiem notikumiem pie manis bija atnākuši labi zināmie Juris Jurašs (tolaik vēl Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks) un Aigars Sparāns no Satversmes aizsardzības biroja (SAB). Sarunā viņi man visai uzstājīgi piedāvāja sadarbošanos jeb, runājot skaidrā terminoloģijā, – “jumtu”. Es pieklājīgi atteicos, jo ne ar ko nelikumīgu nenodarbojos, un nekādos valsts iepirkumu procesos nepiedalos. Turklāt, ja mani biznesa partneri uzzinātu, ka šādā veidā sadarbojos, mana reputācija būtu pagalam.

Ja atceramies, tad Sparānu no trases faktiski noņēma tikai 2018. gadā, un līdz tam laikam šai viņa grupai bija milzīga ietekme. Arī Rīgas reģiona kriminālpolicijas priekšnieks Andrejs Sozinovs bija viņu cilvēks, tā kā, manuprāt, visa tā ir šīs grupas safabricēta lieta. Klāt tam visam vēl nāca pamatīgi organizēta kampaņa masu medijos. Jau pēc lietas ierosināšanas man ļoti uzstājīgi ieteica paņemt par advokāti Allu Jurašu, un ar pamatīgas naudas summas palīdzību visas nepatikšanas nokārtotos. Vēl varu atgādināt arī šī grupējuma mēģinājumu reiderisma ceļā atņemt manu viesnīcu Vecrīgā."

Savukārt uz jautājumu, kāpēc, būdams pārliecināts par savu taisnību, viņš tomēr izšķīries par kukuļa došanu tā arī izmeklēšanā nenoskaidrotam tiesnesim, viņš atbild: "Bija tāda izbijusi prokurore Irina Bogdanova, kas man kādu laiku palīdzēja risināt dažādus juridiskos jautājumus, un tieši viņa visu to noorganizēja. Nevaru no sevis vainu pilnībā noņemt, bet esmu pārliecināts, ka arī šī kukuļa došana, kopā ar visu atmaskošanu, bija labi ieplānota provokācija."

Dīvainības tiesas procesos

Dīvainības sākušās jau ar pirmo tiesa sēdi, kas ilgusi vien četrdesmit minūtes, un tā arī bijusi vienīgā reize, kad tiesas sēdē ir piedalījies Stepovijs.

Gulami ir neizpratnē: “Es un mana sieva piedalījāmies visās abu instanču tiesu sēdēs un tādu bija vairāk nekā divdesmit. Stepoviju es redzēju tikai vienu šo reizi, kā rezultātā ne man, ne maniem juristiem nav bijusi iespēja uzdot viņam nevienu jautājumu. Otrās instances tiesas laikā viņam pat bija organizēta iespēja ierasties vienā no Kijivas rajona tiesām un to izdarīt, bet viņš šo iespēju ignorēja. Man viņam būtu daudz jautājumu, kas šo lietu parādītu pilnīgi citā gaismā, bet izskatās, ka šīs atbildes nevienu neinteresē.

Tagad Stepovijs apgalvo, ka es procesu laikā 22 reizes esmu nelikumīgi bijis Ukrainā, lai viņu iebiedētu. Tie ir meli – visi šie mani darījumu braucieni ir bijuši tiesībsargu akceptēti, bet Stepoviju es vienu reizi neplānoti satiku publiskā vietā un pat klāt nepiegāju. Vai tā ir iebiedēšana? Savukārt otrās instances tiesā, kura faktiski bija “copy paste” pirmajā instancē lemtajam, man pat neiedeva iespēju teikt pēdējo vārdu. Bet ko teikt man būtu.”

Pretrunas dokumentos

Aizstāvība kasācijas sūdzībā norāda uz sekojošiem momentiem: "Lietā atrodas 2018. gada 29. maija Kriminālistikas pārvaldes atzinums. Ekspertīzei tika pakļauti dokumenti, kurus pats cietušais iesniedza kā oriģinālus dokumentus. Eksperti konstatēja, ka paša A. Stepovija lietā iesniegtajos dokumentos viņa paraksts ir viltots – un, iespējams, to viltoja tā pati persona, kas viltoja arī apsūdzētajam inkriminētos dokumentus, tajā skaitā rīkojumu Nr. 437 par kravas atkraušanu. Šis ekspertu atzinums pilnībā apstiprina G.M. Gulami sniegtās liecības un aizstāvības konsekventi uzturētu aizstāvības pozīciju par to, ka pats Stepovijs ir atsavinājis Tadžikistānas pilsoņiem piederošo kravu, lai norēķinātos ar Gulami, bet, apzinoties savu atbildību viņu priekšā, veica manipulācijas lai apsūdzētu Gulami par kravas piesavināšanos.”

Kaut arī eksperta slēdziens liek noprast, ka šie viltotie paraksti, visticamāk, ir paša Stepovija veikti, tiesa uzskatīja, ka tie vienkārši ir līdzīgi izmantotajam paraugam. Viltojumu pazīmes ir konstatētas arī vairākos citos dokumentos, kā arī ir neapgāžami konstatēts, ka Stepovija uzņēmumam ir bijuši divi dažādi zīmogi, no kuriem viens varētu būt apzināti viltots. Pretrunu ir ļoti daudz, taču tiesa patiesības noskaidrošanā ir devusi priekšroku Stepovija sniegtajām liecībām, ekspertu iesniegtos slēdzienus vērtējot visai virspusēji.

Stepoviju var saprast, jo savas kombinācijas rezultātā viņš ir radījis pamatīgus zaudējumus Tadžikistānas uzņēmējiem, un naudas iztiesāšana no Gulami faktiski šobrīd ir viņa vienīgais glābiņš.  

Cer uz patiesības noskaidrošanu

Pats Gulami saka: “Es dzīvoju Latvijā jau četrdesmit gadu, esmu ļoti daudz palīdzējis valstij dažādu Āzijas valstu kontaktu iedibināšanā, tostarp arī bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizīšu organizēšanā. Mana sieva ir ukrainiete jau vismaz septītajā paaudzē - tas tā, lai saprastu, kāpēc man ir daudz darīšanu Ukrainā. Esmu pārliecināts, ka visa šī lieta ir safabricēta, un jau sākotnēji bija iecerēta, lai mani apkrāptu. Diemžēl pirmo divu instanču tiesas nav objektīvi izvērtējušas visus lietā esošos pierādījumus, tāpēc ļoti ceru, ka pēdējā instance to izdarīs."