"Arī dejošanā jāprot zaudēt!" Normunds Sebris caur deju iepazinies ar sievu un daudziem jaukiem cilvēkiem

“Es dejoju horeogrāfes Guntas Skujas vadītajā Mārupes novada senioru deju kolektīvā “Klasesbiedri”. Pie Guntas mēs dejojam jau sen, bet, kļūstot vecākiem, sanāk pārvietoties pa deju grupām. Senioru deju kolektīvs Mārupē ir kopš 2020. gada,” stāsta Normunds. Kolektīva dejotāji ir vecumā virs 50 gadiem, bet Normunds ar sievu Velgu ir vieni no jaunākajiem – viņiem ir 54 gadi.

Studiju gados sadejojās ar sievu

“Mēs ar sievu iepazināmies dejošanā. Tas notika tautas deju ansamblī “Nākotne” studiju laikā. Kādreiz bija slavens un bagāts kolhozs “Nākotne”, kas varēja atļauties turēt pašdarbnieku kolektīvus un nomāt viņiem telpas Jelgavā. Tas notika 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā,” teic Normunds.

Viņš jau pamatskolā bija iemācījies polku, galopu un citu tautas deju pamatsoļus, dejošanā iesaistījās no 6. klases, nākamā sieva sāka dejot 10. klasē. Pēc tam viņi dejoja vēl vairākos tautas deju ansambļos, līdz nonāca Mārupes “Klasesbiedros”.

Tur ir kas vairāk!

Kāpēc Normunds un Velga dejo? “Droši vien tas nav ieradums. Nedejojam tāpēc, ka pierasts. Tur ir kaut kas vairāk! Es kādreiz jaunībā esmu dejojis rokenrolu. Tas arī bija aizraujoši, bet pietrūka vienas lietas – kolektīva. Šeit ir kolektīvs, kopā būšana, kopīga deju stādīšana, augstāka līmeņa sasniegšana, tiekšanās pēc labāka rezultāta un pieslīpēšanās citam pie cita. Kad pirms diviem gadiem sanācām kopā, sākām dejot katrs atsevišķi. Vadītāja mums ļoti, ļoti dzina iekšā elementāras lietas pa apli, diagonālēm, lai mēs sāktu just cits citu un organiskāk un līdzīgāk dejotu,” atceras Normunds.

Gluži kā sportā

Normundam dejošanā patīk kopības izjūta: “Pirmkārt, ir vajadzīgs labs līderis. Gunta kā vadītāja ir prasīga, ļoti stingra. Neraugoties uz to, ka esam seniori, vienmēr mēģinājumos tā saucamā iesildīšanās stunda ir pilna stunda. Tā notiek pilnā kājā un pilnā slodzē. Iesildām galvu, plecus, rokas, vidukli, ceļus, potītes, visu ķermeni. Nekad nav tā, ka sanākam kopā un uzreiz mācāmies vai dejojam deju. Pirmajā vietā ir fiziskā forma, tad ir koordinācijas un elpas treniņi. Pirmais, kas man ļoti patīk, ir ārkārtīgi kvalitatīvā iesildīšanās.”

Nākamais ir deju stādīšana, bet pēdējais ir rezultāts. Tas var būt dažādos veidos – gan skatītāju aplausi, gan vērtējums konkursā vai deju skatē, kur piešķir punktus.

“Latvijā situācija ar dejošanu ir īpaša, jo kolektīvi traucas uz priekšu, uzlabo savus sastāvus, cīnās par simtdaļām. Gluži tāpat kā sportā. Visi grib arvien labāku rezultātu, vairāk punktu, pašapliecināties, iegūt atzinību publikas un profesionālu vērtētāju acīs. Jā, ir tiekšanās pēc rezultāta!”

Normunds piekrīt, ka savā ziņā dejošanu var uzskatīt par sporta veidu. “Futbolā saskaita gūtos vārtus, 100 metru sprintā elektroniski tiek uzņemts laiks distancē un ir precīzi zināms rezultāts, bet deju mākslā ar vērtējumu ir mazliet sarežģītāk. Vērtējums ir vairāku vērtētāju subjektīvais lēmums. Vienmēr ir diskusijas, kas tika vērtēts, kas netika ņemts vērā. Dejotāji pārspriež, kurš bija labākais un kas aiz tā vērtējuma ir.”

Konkurence ir milzīga

“Konkurence Latvijā ir milzīga. Nezinu, no kurienes nāk visi dejotāji, kāpēc viņu ir tik daudz. Domāju, ka tas ir no padomju laikiem, kad skolēniem bija pieejami daži pulciņi: dziedāšana, dejošana un orientēšanās. Nekā daudz nebija, tāpēc bērnus sūtīja dziedāt vai dejot, līdz ar to tika izaudzināta ļoti liela labu dejotāju paaudze. Tagad viņi ir pārvietojušies uz vidējās paaudzes vai senioru deju kolektīviem, bet neviens netaisās mest pie malas dejošanu. Viņi turpina dejot,” spriež Normunds. Atbilstoši savām spējām, vēlmēm un veselības stāvoklim katrs atrod sev piemērotāko deju kolektīvu un grupu.

Ar paklanīšanos vien nepietiek

Nākamvasar gaidāmi lielie deju svētki, un, tuvojoties tiem, dejotāju aktivitāte palielinās. “Cilvēki ir ieinteresēti, nāk klāt un grib dejot. Taču pirms diviem gadiem, kad dibinājām “Klasesbiedrus”, tā mērķis nebija deju svētki, bet vēl viena deju kolektīva izveidošana Mārupē, lai tajā varētu dejot tie, kas vairs nevar nodejot vidējās paaudzes kolektīvā, jo tur ir par ātru. Pa gadiem muskuļi ir noguruši, arī dažādas veselības lietas neļauj dejot tik strauji, tāpēc daļa turpina dejot senioru kolektīvā.”

Dejot senioros nenozīmē, ka dejotāji iznāk uz laukuma, kungi paceļ cepures, paklanās sievām, noiet nost no skatuves, un publika aplaudē. “Absolūti nē! Tagad arī senioriem ir tādas dejas, ka, lai gan man ir 54 gadi, es dejojot esmu piekusis, kaut man vajadzētu teikt: “Kas tad man senioros nenodejot!””

Pusmūža pārdomas

Normunds nav novērojis, ka deju kopās īpaši trūktu vīriešu, viņa kolektīvā sarunas brīdī dejoja 12 vīrieši un 14 sievietes. “Domāju, ka puišu problēma drīzāk ir vīriešu pārejas vecumā starp 35 un 45 gadiem. Tad normāls vīrietis sāk domāt: “Vai man to vajag? Tomēr baigā ņemšanās… Varbūt vairs nedejot?” Atceroties sevi, secinu, ka vīriešiem tajā vecumā ir šādas domas. Es arī teicu: “Pielieku punktu, tagad gribu atpūsties.” Tad dažus gadus mēs ar sievu nedejojām, bet atkal uznāca klikšķis: “Nē, mums tomēr patīk dejot, ir jāiet atpakaļ.”

Normunds zina arī pārus, kas atnāk dejot, un jau pirmajā mēģinājumā, kad jāiepazīstina ar sevi, vīrietis saka: “Viņa gribēja, es nāku līdzi.” Vai šādus vīriešus izdodas ilgstoši noturēt un viņi uz nākamajiem mēģinājumiem iet ar prieku?

“Mums dejošanā kā magnēts bieži izveidojas foršais kolektīvs ar pasākumiem, ar ārzemju braucieniem, ar dažādiem notikumiem. Mēs organizējam pārgājienus, braucam uz Daugavas lokiem, laivojam. Tas reizēm sasien cilvēku tā, ka, lai gan viņam ir grūti dejot, viņam patīk dejotāju vidē. Tā ir vēl viena sociālā grupa, kur satiecies ar savējiem. Neatkarīgi no tā, kurš kurā vietā ir direktors, kāds kuram ir amats, kāds materiālais stāvoklis. Vienkārši visi novelk bikšeles, uzvelk šortus un dejo ar vienādiem noteikumiem.”

Ja dejo sieva, arī vīrs paliek

Parasti pat tad, ja sieva ir atvilkusi vīru uz pirmo mēģinājumu, kolektīva dalībniekiem izdodas iesaistīt vīrieti dejošanā. “Izņemot gadījumus, kad tas ir darījums, kurš ir noslēgts šādā veidā: “Es iešu, ja tu man kaut ko izdarīsi.” Tad gan droši vien tas nav uz ilgu laiku. Mana pieredze rāda: tajos pāros, kur sieviete ir dejošanas iniciatore, vīrs dejo tik ilgi, kamēr sieva dejo. Viņam tur nemaz tik traki nav!” novērojis Normunds.

Viņš norāda uz vēl kādu aspektu – parasti vidējās paaudzes un senioru deju kopās piedalās precēti pāri. Protams, ir arī vientuļie un šķirteņi, gadās, ka no dzīvesbiedriem dejo tikai viens. “Tomēr liela daļa ir tie dejotāji, kas ir vīrs un sieva.”

Dejojuši arī Normunda dēli. “Kaut arī viņi patlaban nedejo, deju pamatus viņi apguva. Tagad es otrdienās vedu mazdēlu dejot. Viņam ir pieci gadi. Mūsu ģimenē ir pēctecība – visi iet cauri tautas deju skolai. Ja aizķeras un ļoti patīk, tad paliek, ja ļoti neaizķeras, arī nekāda vaina! Vismaz ir iemācīti pamati un zina, kā meitenei roku pasniegt. Bērnībā, jaunībā ielikt pamatus ir vieglāk, piemēram, pareizi iemācīties polku, galopu. Ne katrs nobriedis vīrietis, kurš tagad izdomā, ka grib dejot tautas dejas, var iemācīties šīs it kā elementārās kustības. Cits var uzreiz, bet esmu arī redzējis, ka cilvēks polku var nodejot, bet nevar nostiept purngalu, jo tas vairs nesanāk.”

Gadās arī pa asarai

Tomēr Normunds nevēlas, lai viņa stāsts par dejošanu izskatās pārāk salds, tāpēc piemin arī vairākas rūgtās puses, ar ko noteikti jārēķinās. “Pirmkārt, iekšējā konkurence. Latviešu tautas dejas dejo astoņi pāri, bet kolektīvs nevar pastāvēt ar astoņiem pāriem, jo vienmēr var gadīties kādam komandējums, slimība un vēl kas, tāpēc jābūt 10 līdz 12 pāriem. Tas, protams, rada iekšēju konkurenci.

Vīrieši gan parasti ir apmierināti, ja tikuši kaut pie vienas dejas, bet sievietes, kas sevi uzskata par labu dejotāju, nejūtas labi, ja izkrīt ārā no kādas dejas, ko paredzēts izpildīt, piemēram, Mežaparka Lielajā estrādē.

Arī dejošanā jāprot zaudēt, kā tas notiek jebkurā jomā. Ir forši sagatavoties, iziet uz skatuves, nodejot, dabūt labus punktus, bet tajā pašā laikā var nepaveikties. Kolektīvam kopumā var aiziet centrs pa pieskari, proti, visi sāk dejot ne centrā. Var krasi kaut ko sajaukt, un tad iestājas pilnīgi nekāds raksts. Tad, protams, ir jāsamierinās ar zaudējumu. Tie ir rūgtāki brīži.”

Normunda pieredzē ir gadījums, ka meitenei, skatē dejojot, aizķērās kurpe aiz svārku malas un viņa nevarēja to dabūt ārā. “Tas notika uz lielās skatuves kultūras namā. Pēc šī notikuma viņa vairs nekad nav nākusi dejot… Arī nevienā citā kolektīvā. Pārdzīvojums bija tik liels! Es gan teiktu, ka kādam bija jāpasaka: “Kam negadās?! Tā sanāca!” Tas būtu jāmet pie malas, bet ir cilvēki, kuri to uztver kā milzīgu savu neizdarību. Dejošanā ir jārēķinās arī ar neveiksmēm, ne tikai labu rezultātu.”

Svētkiem gatavojas vairāk nekā 1700 kolektīvu

Gaidāmajiem XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem gatavojas vairāk nekā 1600 kolektīvu Latvijā un vairāk nekā simt ārvalstīs.

Svētki norisināsies no 30. jūnija līdz 9. jūlijam Rīgā, galvenais akcents būs dziesmu svētku tradīcijas 150 gadu laikā. Būs vairāk nekā 60 pasākumu un koncertu daudzās vietās galvaspilsētā – Mežaparka estrādē, Daugavas stadionā, Arēnā Rīga, Ķīpsalas hallē, Rīgas Latviešu biedrības namā, Viestura un Vērmanes dārzā, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Nacionālajā operā un baletā, Latvijas Universitātē, Hanzas peronā, Rīgas Domā un citos dievnamos.

Pirmssvētku gadā Latvijā svētkiem gatavojās un šobrīd mērķdotāciju saņem 1604 kolektīvi – 343 kori, 602 deju kopas, 56 pūtēju orķestri, 64 koklētāju ansambļi, 74 vokālie ansambļi, 29 tautas mūzikas ansambļi, 112 tautas lietišķās mākslas studijas, 190 folkloras kopas, 59 amatierteātru kolektīvi un 75 mazākumtautību kolektīvi.