5 sekunžu laikā Lindai bija jāpieņem viens no dzīves svarīgākajiem lēmumiem
“Skolā visu laiku viss ir jauns, viss mainās, piedzīvojumi ir uz katra soļa!” Tā savu darbu pēdējā pusotra gada laikā intervijā portālam Jauns.lv raksturoja Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas angļu valodas skolotāja Linda Sausiņa. Viņa par skolotāju skolā sāka strādāt kovida pandēmijas laikā, bet jau pēc dažiem mēnešiem piekrita negaidītam piedāvājumam kļūt par klases audzinātāju.
“Šobrīd jau otro gadu strādāju valsts skolā. Iepriekš nepilnus četrus gadus strādāju privātā izglītības uzņēmumā, tur vairāk darbojos ar pieaugušajiem. Braukāju pa uzņēmumiem un tādā veidā mācīju angļu valodu. Tad pievērsos tulkošanai kā projektu vadītāja, bet paralēli tāpat turpināju mācīt angļu valodu arī vasaras nometnēs, strādājot tieši ar jauniešiem.”
Arī iepriekš Lindai patika darboties ar cilvēkiem. “Es zināju, ka nevaru būt tas cilvēks, kurš viens pats sēdēs vienā mazā, tukšā telpā. Man visu laiku ir vajadzīgs kontakts ar cilvēkiem.
Kovida pandēmijas laikā kļuva par skolotāju
Es arī biju tā, kura iepriekš teica: “Es nekad mūžā nebūšu skolotāja!” Man padodas valodas, tas sākās diezgan agrā vecumā, un mani tā laika skolotāji rādīja ar pirkstu un teica: “Tu būsi mūsu kolēģe!” Bet es atbildēju: “Nebūšu gan!” Redz, kā viss ir sanācis.
Kāpēc es esmu skolotāju izglītības projektā “Mācītspēks” un skolā? Tas viss ir kovida nopelns. Tolaik jutos rutīnā, bet man ļoti nepatīk rutīna. Tobrīd man gribējās kaut kādas pārmaiņas. Es meklēju un skatījos, varbūt ir laiks pārvākties uz Rīgu un padzīvot tur vai izmantot kādas citas iespējas.
Mēģināts nav zaudēts!
Tieši tad mana draudzene, kura arī ir “Mācītspēka” projektā un strādā skolā, vadīja “Facebook Live” par savu pieredzi. Es klausījos, un man visu laiku pakausī skanēja: “Tūlīt ir pieteikšanās.”” Tas notika pirms aptuveni diviem gadiem.
Tad Linda iedomājās, ka varbūt jāaizpilda pieteikums projektā. Viņa sazvanījās ar draudzeni, kura teica: “Mēģināts nav zaudēts! Tu aizpildīsi. Ja tiksi, tad tiksi, ja netiksi, tad arī viss būs kārtībā. Ja netiksi, tā būs zīme, ka tev tur nevajag būt.”
Varbūt skola ir īstais virziens, kurā jādodas?
Kas Lindu uzrunāja draudzenes stāstā, liekot aizdomāties, ka varbūt viņai arī vajag kļūt par skolotāju? “Mēs esam ļoti, ļoti līdzīgas. Mēs iepazināmies iepriekšējā darba vietā. Mūsu ceļi bija diezgan līdzīgi. Mūs vienmēr sauc par māsiņām, jo arī pēc sejas esam līdzīgas. Viņa arī ir pozitīva un ar dzirksteli. Viņa arī iet un dara.”
Klausoties draudzenes stāstā, Lindai mazinājās šaubas par to, kāda būtu dzīve skolā. Draudzenes pieredzes stāsts lika domāt, ka varbūt skola ir virziens, kurā arī Lindai jādodas. Kovida pandēmijas laikā skolotājas darbs arī solīja lielāku stabilitāti, jo nav noslēpums, ka dažādie ierobežojumi negatīvi ietekmēja privātos uzņēmumus.
Piedzīvojumi uz katra soļa
“Es teicu: “Labi, es pildu pieteikumu.” Drīz vien – mēneša laikā – es biju tikusi cauri visām kārtām. Līdz vasarai vēl biju iepriekšējā darba vietā. Bija satraukums, jo vasarā bija apmācības, viss sākās, skola jau bija sameklēta, bija gaidāmi jauni piedzīvojumi.
Man vienmēr gribas meklēt kaut ko jaunu. Skolā visu laiku viss ir jauns, viss mainās, piedzīvojumi ir uz katra soļa!” Linda teica.
Darāmo lietu plauktiņš bija diezgan pilns
Vai šo gandrīz divu mācību gadu laikā piedzīvojumu nav par daudz? “Katrs piedzīvojums ir citādāks. Es teikšu godīgi, pirmais gads nebija vienkāršākais, jo tās bija ļoti lielas pārmaiņas kopā ar universitāti, mācībām. Plauktiņš bija diezgan pilns ar visu to, kas ir darāms un par ko ir jādomā. Man bija diezgan daudz stundu.
Esmu pieradusi pie slodzes. Labāk, lai man ir pilnākas rokas, nekā tās ir tukšākas. Vienkārši nebija viegli visu vadīt un pārvietoties pa skolu. Pēc pirmā semestra jutos labāk, viss likās skaisti. Bet tad sākās mans nākamais lielais piedzīvojums.
Vai tu gribētu būt klases audzinātāja?
Trīs dienas pirms pirmā semestra beigām man piezvanīja skolas direktors un prasīja: “Ir tāda situācija, ka vienai klasei nav audzinātājas. Mēs esam dzirdējuši, ka tu ar viņiem strādā, vai tu gribētu būt viņu audzinātāja?” Man bija aptuveni 5 sekundes laika padomāt, es piekritu. Tas bija pirmais lielākais piedzīvojums.
Es savās domās biju ieplānojusi, ka tūlīt beigsies pirmais mācību semestris, es varēšu mazdrusciņ atpūsties. Bet man bija jāsāk domāt par liecībām un klases vakariem. Tas notika ļoti ātri.
Skolotāja lepojas ar saviem audzēkņiem
Nākamajā semestrī piedzīvojumi bija ar uzviju. Skolēni bija tik ļoti enerģiski, gribēja izlikt visas savas emocijas visādos veidos. Kā viņus savākt kopā, mazdrusciņ nomierināt, notušēt un ievirzīt mācībās?
Līdz šim gadam es varu ļoti lepoties ar savas klases audzēkņiem! Skolēni ir tā saņēmušies un nedaudz nomierinājušies! Bet tāpat ar viņiem ir visvisādi piedzīvojumi.” Patlaban Linda ir klases audzinātāja 8.klases skolēniem, un izaicinājumu viņas darbā netrūkst.
Lai bērni saprot, ka skolotājai var uzticēties
“Viņi bija ļoti, ļoti emocionāli. Viņi ļoti strādāja ar emocijām, reakcijām uz visiem lēmumiem, kas attiecas arī uz skolu. Viņiem audzināšanas ceļš bija visvisāds. Viņi bija padzīvojuši pie dažādiem cilvēkiem. Tas, protams, visu varēja ietekmēt.
Galvenais ir atrast kopēju valodu ar skolēniem. Es vienmēr cenšos personiski pieiet, lai viņi var saprast, ka esmu cilvēks, kam var uzticēties, pie kā var nākt parunāties, jo citreiz ir jūtams, ka bērniem pietrūkst kāda cilvēka, kurš ir gatavs pasēdēt ar viņiem, padzert tēju un parunāties. Tad viņiem veidojas pilnīgi cita attieksme pret skolu, mācībām. Viņiem parādās neliela motivācija.
Kamēr varu, tikmēr došu
Kamēr man ir spēks un enerģija to dot, es došu uz pilnu klapi, lai bērni iet un dara! Šogad man viņu ir drusciņ mazāk, jo pāris skolēnu kovida ietekmē aizgāja tālmācībā, bet tāpat man viņu ir pietiekami daudz, lai būtu darba pilnas rokas.
Jūtu izmaiņas jau šajā gadā. Šogad vispār jūtos daudz stabilāk un drošāk. Protams, ir visādas lietas. Kā jau skolā, nekad nav garlaicīgi. Tāda mierīga ikdiena nekad mūžā nav piedzīvota.
Tikai tajās dienās, kad visi skolēni ir brīvlaikā un mēs, skolotāji, esam sapulcēs, ir mierīgi. Bet man patīk, ka mazdrusciņ ir haoss, kuru var savākt un redzēt rezultātu. Zinu, ka pamodīšos un nebūs sajūtas: “Šodien īsti nekas nenotiks.”” Sarunas brīdī Linda bija klases audzinātāja 18 skolēniem.
Sākumā mēģina kāpt uz galvas
Vai nav tā, ka skolēni dažkārt izmanto skolotājas jaunību, kāpjot uz galvas un mēģinot vadīt pedagogu? “Viņi mēģina. Tas nav tikai ar audzināmo klasi. Tas ir pilnībā ar jebkuru jauno klasi. Šajā gadā man pienāca klāt divas jaunas klases, un atkal bija jāsāk viss no jauna. Pagāja laiks, kamēr attiecības sastrīķējās. Viņi centās pārņemt kontroli pār klasi, pār stundām.
Bet jau kopš pirmās dienas skolotājam ir jābūt ar stingru roku. Šajā brīdī varu teikt paldies saviem vecākiem un vecvecākiem, ka viņi izaudzināja mani par patstāvīgu cilvēku. Tāpēc es nebaidos no stingrības mazdrusciņ vairāk. Tajā pašā laikā mēģinu atrast labo vidusceļu, lai viņiem neliekas, ka esmu nīgrā, dusmīgā angļu valodas skolotāja, kas neko neļauj darīt.
Skolēni ar laiku saprot, ka tieši ar robežām ir daudz labāk. Ja ir kāda situācija, kad notiek haoss vai kaut kas nelabs, viņi zina, ka man pašai nesāksies liela trauksme un es varēšu gan viņiem palīdzēt, gan noorganizēt mieru. Ja viņi ir pārņēmuši klasi, tās kontroli un vadību, tad klasē sākas pilnīgs haoss. Tad priekšā nav cilvēka, kurš var visu savaldīt. Tad arī viņiem nav nekādas drošības.
Svarīgi nepazaudēt sevi un nepavadīt vakarus strādājot
Runājot par lielāko izaicinājumu skolotājas darbā, Linda sacīja: “Es teiktu, ka tas ir nepazaudēt sevi tajā visā. Man ir 150 vai vairāk skolēnu pa visām klasēm kopā, un tas ir liels skaits cilvēku, ar ko ikdienā strādāt.
Darba slogs ir pietiekami liels, un gribas pavadīt darbā garus vakarus, jo liekas: “Labāk pastrādāšu šovakar līdz vēlai naktij, lai rīt būtu mazāk darba.” Bet tā tas gluži nenotiek. Pagājušajā gadā ar mani tā gandrīz notika. Ģimene un draugi mani maz redzēja.
Taču šogad noteicu sev uzdevumu, pienākumu – darbu atstāju darbā, bet mājās esmu mājās, lai man ir savas aktivitātes, lai varu darīt savus hobijus. Es katru dienu eju uz sporta zāli, jo tur varu atslēgties no visa. Tas man palīdz sabalansēt dzīvi, lai mentāli justos labi un nepaņemu visu slogu no bērniem uz mājām, bet pēc tam novadītu uz saviem tuvajiem cilvēkiem.”
Robežas starp privāto un darba dzīvi
Linda piekrita, ka ilgtermiņā ir vajadzīga robeža starp darbu un privāto dzīvi. “Noteikti! Domāju, ka jebkuram tā vajadzīga. Zinu, ka tā ir diezgan liela problēma. Runāju ar dažādiem kolēģiem, arī kursabiedriem, un ne vienmēr visiem izdodas ļoti ātri atrast veidu, kā mājās novirzīties no darba un noslēgt sevi, bet tas ir tiešām ļoti svarīgi.
Citādāk: ja tu būsi tikai kā skolotājs, nevis arī cilvēks, tu nedaudz zaudēsi savu identitāti, jo būsi visu savu laiku atdevusi tikai darbam. Kādreiz tev patika spēlēt klavieres, bet tagad tu pat neatceries, kad to pēdējo reizi darīji, jo vienkārši nav laika… Tu neesi savu laiku noteikusi kā prioritāti.
Domāju, ka tad sākas izdegšanas un viss pārējais. Tu neesi pietiekami labā omā, lai ietu katru dienu strādāt ar jauniešiem un būtu pozitīvs, nebūtu dusmu, neapmierinātības, kas iet pāri jauniešiem.”
Skolēniem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi
Protams, gan skolotāji, gan skolēni ir cilvēki, un katram reizēm gadās pa kādai sliktai dienai. Tāpēc Linda cenšas ar skolēniem runāt cilvēciski, lai viņi saprot abas puses. Dažkārt skolēniem patīk iebilst, ka skolotāja kaut ko nedrīkst darīt. Viņi mēdz atgādināt par savām tiesībām, bet tad skolotāja vērš uzmanību arī bērnu pienākumiem.
“Jāsaprot, ka pieaugušo dzīvē viss būs daudz, daudz citādāk, tāpēc skolēniem ir jābūt spēcīgiem, saprotošiem un atvērtiem. Skolēni ir ļoti, ļoti emocionāli, un viņu emocijas skolotājs vienmēr dabūs pirmais.
Kā “neuzsprāgt” līdz ar skolēnu?
Bet tāpēc skolotājam ir vajadzīgs izlādes veids, lai neuzņemtu visu personīgi. Viņi tomēr ir bērni, kas vēl mācās savas emocijas savākt, interpretēt. Dažkārt viņi paši nesaprot, kāpēc tā īsti dara.” Gadās, ka bērni emocionāli “uzsprāgst”, bet tad pasēž, padomā un saprot, kā vajadzēja smukāk izturēties pret skolotāju. Tad var parunāt nopietnāk.
Ja tajā brīdī skolotājs būs izdedzis un viņa emocijas būs ļoti piesātinātas, viņš nebūs spējīgs objektīvi uztvert bērnu, parunāties ar viņu un iemācīt vajadzīgo. “Viņam viss būs bijis par daudz, tāpēc ir vajadzīga vieta, kur izlikt visu un atšķirt [privāto no darba dzīves].”
Ārkārtas situācijā droši var zvanīt skolotājai arī vēlu naktī
Protams, gadās dažādas izņēmumu situācijas, kad bērnam jāpalīdz arī vēlu vakarā pēc skolotājas darba laika. “Kad bija kovida laiks un biežās slimošanas, arī vecākiem teicu, ka tiešām ārkārtas situācijā, piemēram, kāds ir saslimis, nevar sazvanīt bērnu vai kaut kas cits noticis, droši var zvanīt vai rakstīt.”
Arī skolēni saņēma vēsti no skolotājas, ka ārkārtas situācijā noteikti var viņai zvanīt ārpus darba laika.
Jociņus paskatīsies rīt no rīta
Vienlaikus Linda izteica atzinīgus vārdus par dažādām viedierīcēm, piemēram, pulksteni, kurā var redzēt visas ienākošās ziņas un e-pasta vēstules. “Es izlasu un saprotu: ja tas ir kaut kas ārkārtējs, es atveru un atbildu.
Bet, ja tas ir kaut kas, kas var gaidīt līdz rītdienai, tad arī gaidu līdz rītdienai. Tāpat arī visas e-pasta vēstules pēc pulksten 17 vai 18 vaļā neveru, ja vien tie nav ļoti svarīgi ziņojumi no vadības par rītdienas izmaiņām.”
Pēc darba laika Linda cenšas darba lietas risināt pēc iespējas mazāk. Nav labi, ja skolēns skolotājam drīkst zvanīt pusnaktī. “Protams, ja tu esi palicis ārpus mājas, netiec mājās un kaut kas ir noticis, droši zvani! Es braukšu pakaļ, viss būs kārtībā! Bet, ja tu gribi atsūtīt kaut kādus jociņus, es paskatīšos tos no rīta!”
Brīnās, ka skolotāja pa nakti nav izlabojusi darbus
Dažkārt ir situācijas, kad skolēni atsūta savus darbus vēlu vakarā (vēlākais bijis pulksten pusvienos naktī), bet bērni jau uzreiz no rīta vaicā skolotājai, kāpēc viņa vēl nav izlabojusi aizsūtītos darbus un ielikusi atzīmi.
Tad skolotājai nākas ar humoru skaidrot, ka viņa pusvienos naktī guļ, nevis strādā un labo skolēnu darbu, Linda stāstīja par savu skolotājas ikdienu.
