Māksliniece Katrīna Neiburga: "Cilvēk, atsaucies!"

­

Par laikmetīgās mākslas objektu var tapt viss, kas ap mums, – ēka, mēstules, rotaļlieta, dzeja, pat necilākā runa. Bet tieši laikmetīgajā mākslā bieži vien ir daudz spekulāciju. Nesaproti? Nu, muļķis! Pilnīgs oldskūls! Un tad atliek vai nu gudri smaidīt un izlikties, ka saproti, vai, tāpat smaidot, iet prom. To, kas ir tas zelta grauds starp pelavām, ar mednieka jutīgumu var noteikt tikai mākslinieks. Katrīna Neiburga ar pārliecinātas režisores vērienu galveno lomu iedala Dzīvei. Un tikai viņas pievēršanās vienam vai otram tās aspektam kā ar koncentrētu gaismas kūli izgaismo nelielu daļu tās megasarežģītā organisma. Ja stars krīt uz meiteņu rokassomiņām, tad ieskatāmies tajās. Ja uz taksometru pasažieriem, iejūtamies šajā slēgtajā telpā, kas dreifē Rīgas ielu labirintos. Ja runā mazdārziņu īpašnieki, ieklausāmies brūkošajā un leknajā zaļumā. Ar pateicību izdzīvojam savādo pasauli, kas šķiet pat atkailinoši dokumentāla, taču visos šajos videostāstos ir arī kas iracionāli pievelkošs, un tā ir mākslinieka personības pamatīgā klātbūtne.

Uzlikusi lielās, stiegrainās plaukstas uz mašīnas stūres, Katrīna atzīstas, ka viņai ļoti patīk braukt. Ļoti. Viņas auto nespīd un nelaistās, gluži otrādi, izskatās, ka brīvdienās tas baudījis lauku bezceļus – dubļu pēdas uz tā sāniem liecina par īstu dzīvi. Lielo namu Antonijas ielā cēlis Katrīnas vecvectēvs, un augšējā stāvā ir divi viņas dzīvokļi – viens sadzīvei, otrs mākslas virtuvei. Pavisam normāli, ikdienišķi tas iztiek bez remonta, elpo dabiski, bez lieka glancējuma. Vai šajā mājā sienas palīdz? Katrīna nopēta griestus – tā sanācis, ka te dzīvo daudz draugu: scenogrāfe Monika Pormale, ar kuru Katrīna strādājusi pie izrādēm  Jaunajā Rīgas teātrī, un Reinis Suhanovs, ar kuru kopā patlaban top Valmieras teātra izrāde Maija un Paija.

Katrīna stāsta, ka reiz ar vīru, mākslinieku Andri Eglīti, lai­ apvienotu divas istabas, jaukuši starpsienu un tajā atraduši vecus dēļus vēl no vecvectētiņa laikiem – ar zīmogiem. Nav varējuši izmest, un Andris tiem devis otru dzīvi, uztaisot puķu podus lielajiem augiem.

Tajā laikā cilvēkiem nepiederēja nekas, ja nu vienīgi domas. Un arī tās, ja personības čaula bija pietiekami cieta, lai glabātu tās stipras un neskartas. Tieši šī suverēnā iekšējā pasaule arī ir vislabvēlīgākā augsne mākslinieka personībai. Tolaik Neiburgi dzīvoja Āgenskalnā, un doma par lielu namu bija tikpat tāla un nereāla (tāpēc nesāpīga) kā, teiksim, latvieša neesošās ilgas pēc Beverīnas pils. Kā var sāpēt tas, kā tev nekad nav bijis? Kā var sāpēt neesoša brīvība, mīlestība, Dievs, mazdārziņš vai garāža? Izlasot mūsdienu latviešu literatūras neapšaubāmi augsto pilotāžu – Andras Neiburgas stāstu krājumu „Stum, stum”, apmēram var nojaust saknes, no kurām augusi Katrīna.

Katrīna izpaužas vēl nepieradinātākā veidā – caur laikmetīgo mākslu, kas bieži vien ir neērta, jo nav gana skaista, ir nesaprotama, dzīves prozu rādoša. Jo kāds gan skaistums tualetēs, piedzērušos pasažieros un vecīgu cilvēku pļāpās? Katrīna atzīstas, ka šīs tēmas ir tikai veids, kā vispār likt cilvēkiem stāstīt: “Nav svarīga tā garāžas tēma, nav svarīga tējas sēnes tēma, tas īstenībā ir āķis, uz ko noķert cilvēku. Tā ir atslēga, ar ko pieiet viņam klāt. Jo kāpēc gan lai viņš citādi atsauktos? Tu taču nevari vienkārši teikt – cilvēk, atsaucies!”

Vērotāja pulsa paātrinājums

Lai arī pēc dabas savrupa, iekšup vērsta, Katrīna sevī ir izkopusi izcilu komunikācijas prasmi. Mākslas zinātniece Ieva Lejasmeijere par šo viņas īpašību teic: “Katrīnai cilvēki atveras.” Tā ir dokumentālistam tik nepieciešamā uzticēšanās, un top varoņa iekšējās pasaules rentgens. Kā mazliet apsmaidot pati sevi, Katrīna ir rakstījusi: “Esmu bijusi Tējas sēnes audzētāju asociācijas dibinātāja, taksometra šofere, dokumentālā kino filmētāja, dziedātāja, scenogrāfe, kurpju pārdevēja, un man nekad nav bijis garlaicīgi. Taču cilvēki mani nez kādēļ sauc par mākslinieci. Bijuši dažādi gadījumi, kā mani interpretē, – vai mani uzskata par karojošo feministi vai vienkārši feministi, vai kaut kādu antropoloģiski ievirzītu sociālu mākslinieci. Varu teikt, ka es ar interesi vienmēr izlasu, bet vai ar mani tam ir kāds sakars? Nu, tikai ar kādu manu ārējo tēlu. Man patīk, ka es kā māksliniece drīkstu interesēties par visu. Būtu jocīgi, ja, piemēram, kāds pārdevējs teiktu, ka grib apskatīt cita vīrieša garāžu. Tas izraisītu daudz vairāk jautājumu, bet, tiklīdz kāds mākslinieks uzrunā, cilvēkiem ir skaidrs, ka viņš ir jocīgs un viņu varbūt tas patiešām interesē. Un tad ir daudz vienkāršāk piekļūt. Tāpēc man šī profesija ir izdevīga, jo es varu interesēties, pētīt un gūt patiešām arī kādu baudījumu no citu cilvēku dzīvēm.”

2003. gadā kādā pasākumā, kur Katrīna vīdžejoja (atšķirībā no dīdžeja, kurš miksē skaņu, viņa to darīja ar attēlu), viņu ievēroja Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars. Arī viņam tas bija nozīmīgs laiks, jo viņš stāvēja uz jauna savas karjeras sliekšņa, gatavodamies iestudēt pirmo operu – Vāgnera Klīstošo holandieti. Iecerētā skatuve atradās Zviedrijā, zem klajas debess, dolomīta karjerā pie ezera, kā atceras Andrejs, ārkārtīgi skarbā, bet vienlaikus maģiskā vietā. Scenogrāfijai vajadzēja kaut ko tikpat jaudīgu, un režisors ar labu intuitīvo maņu nojauta, ka to var uzticēt jaunajai māksliniecei Neiburgai. Vizuālie tēli, gaismu izmantošana naktī bija ļoti efektīgi – Katrīna varēja atvēzēties, videoprojekcijām izmantojot ne tikai ierobežoto skatuves telpu, bet visu karjera dabisko, industriālo robustumu. Bija satikušies divi plaša mēroga gari, kuriem patīk iet pāri robežām – gan fiziskām, gan cilvēcisku un tradicionālās mākslas sterotipu uzliktām.

Andrejs atzīst, ka īpaši pēc pirmizrādēm jūt Katrīnas lielo pieķeršanos operas žanram. Līdztekus satraukumam par prezentāciju Katrīnu pārņem jauns nemiers, un viņa Žagaram klusi atzīstas, ka atkal “ļoti, ļoti, pat traki vēlētos strādāt pie kādas jaunas operas scenogrāfijas”. Opera kā kaislību māksla spēj atkausēt pat bezkaislīgā vērotāja sirdi, un Katrīna neslēpj: “Reizēm esmu iedomājusies – ja nu pēkšņi man vairs nebūtu nekādu piedāvājumu no operas puses, tas būtu ļoti bēdīgi. Nu, man vienkārši liktos, ka man viena roka ir nokaltusi.”

Lai gan vārds Katrīnas darbos ir dažādos veidos klātesošs, viņa teic: “Operā man svarīga ir mūzika, vizuālais tēls. Ja padomā, tēmas un sajūtas cilvēkiem vienmēr bijušas vienas un tās pašas – mīlestība, kaisle... Protams, operā tas viss ir tā kā pārmēru, brīžam šķiet – kā sliktos seriālos. Taču šajā mākslas žanrā galvenais nav saturs, bet mūzika. Un, ja tu vēl spēj tam pielikt vizuālo tēlu, kas rada kairinājumu, tad ir ideāli.”

Katrīna atzīstas kādā ķecerīgā domā – viņa allaž sev uzdevusi jautājumu, kā izstādē skatītāju pie kāda no darbiem noturēt ilgāk. Nav taču tādas burvju nūjiņas, vai ne? Bet, lai saprastu būtību, bieži vien nepietiek ar pārdesmit sekundēm vai pat minūti, būtu jānoskatās viss klips līdz galam. Taču operā cilvēks ir nopircis biļeti un spiests tavu ideju noskatīties, tātad, cerams, saprast. Tas esot patīkami.

Neparasta pieredze radošajam tandēmam – Neiburga un Žagars – bija ar Leļļu operas iestudējuma kailo puisēnu tā plakātā. Notikumu hronoloģija vēsta, ka to lidmašīnā ieraudzījis kāds somu pasažieris un uz karstām pēdām ziņojis tajā pašā reisā lidojušajam policistam. Tika ierosināta krimināllieta par bērnu pornogrāfiju. Žagars šo incidentu atceras ar smaidu, sakot, ka tā bijusi provokācija un viņš nedomājot, ka lielākā sabiedrības daļa tajā saskatītu netikumību: “Kailķermeņa – bērna, vīrieša, sievietes – izmantošana bijusi, kopš tēlotāja māksla vispār radusies. Tad jau mums visa viduslaiku altārglezniecība jāaizliedz! Tā Operai bija kā reklāma, un incidentu mēs tā īpaši nopietni neuztvērām.”

To gan nevar teikt Katrīna – viņa atzīst, ka notiekošais viņu nopietni traumējis: “Naktīs nevarēju gulēt, mani no līdzsvara spēja izsist aiz loga skanošas sirēnas – vienmēr bailēs sarāvos, jo likās, ka man brauc pakaļ. Fantāzija man darbojas lieliski, spēju sevi ietekmēt, un biju pilnīgi pārliecināta, ka mani var apcietināt. Man tiešām bija ļoti bail. Likās, tas ir tik absurdi – gribi darīt tikai labu, bet esi nonācis tādā situācijā. Tagad tas jau ir pagājis, bet domāju, ka trauma, kāds neatsiets mezgls manī ir palicis uz mūžu... Šie pārdzīvojumi rezultējās sajūtās, ka jebkurā brīdī kāds var ielauzties tavā kārtībā un to izjaukt. Un ar to ir jāsamierinās. Es jūtu – ir manī viens tāds nobijies nabadziņš, kurš domā – kāpēc es vispār atkal sāku kaut ko darīt, priekš kam man tas vajadzīgs, kāpēc atkal braucu, meklēju garāžas, taisu Lietu atmiņu...? It kā vieglāk būtu saiet kūniņā, nekustēties, neko neiespaidot... Bet tad ir otra puse, kad saproti, ka tu bez tā vienkārši nevari, un tas tik dabiski notiek. Tas otrs ir stiprais, izaicinošais, kurš iet un dara. Reizēm sašūmējos, bet vispār nav manā garā cīnīties ar vārdiem. Man šķiet, esmu pazemīgs cilvēks. Varu uzrakstīt uz krekla, bet, tiklīdz nonāku personiskā kontaktā ar cilvēku, kas domā citādi, mēģinu paklusēt. Es nevarētu būt politiķe, kas kaismīgi aizstāv viedokli.”

Pirms trim gadiem laikmetīgās mākslas centrā kim? notika kāda Katrīnai ļoti nozīmīga izstāde – Lietu atmiņa. Tā izraisīja plašu profesionāļu rezonansi, un, jāteic, tas bija pat mulsinoši, ņemot vērā, cik atkailinoši personīga tā bija. Lūk, piemērs – Katrīnas teksts darbam Trīs paaudžu pedikīrs: “Jau vairākus gadus vienreiz mēnesī pie mums, trīs paaudžu sievietēm – mātes, meitas un omas, nāk pedikīre Aleksandra. Katrai no mums tiek veltīta apmēram stunda. Tā kā manas pēdas ir visbriesmīgākās, tad ietaupīto omas laiku pedikīre atvēl man. Omas pēdas ir gandrīz kā zīdainim – nekādu īpašu ādas sabiezējumu, nekādu varžacu. Turpretim mums ar māti viss ir nepareizi, pat pirkstu forma kā vardēm. Aleksandra mums taisa sauso pedikīru, viņai ir speciāla izglītība, turklāt viņa ir māsiņa trako namā Tvaika ielā. Ar mazu skalpelīti kā tēlnieks viņa katru mēnesi no jauna izgriež manu pēdu formu. Pēc Aleksandras aiziešanas uz grīdas mētājas trīs paaudžu kāju vecās ādas skaidas, un viss apkārt ir klāts ar ādas putekļu kārtu. Pēc manām domām, to visu vajadzētu sadedzināt, jo tā vienkārši miskastē tiek iesviesta milzīga bioloģiska informācija par mums trijām. Kad uz šaufeles saslaucīto ādu metu miskastē, man vienmēr sažņaudzas sirds.”

Andrejs Žagars gan teic, ka viņu aizkustinājis, cik mīļi un asprātīgi māksliniece runājusi par saviem radiniekiem, taču jāatzīst – tajā ir arī kas satraucošs. Jau tā mākslinieka iekšējā pasaule ir kā uz delnas, bet parasti viņš var aizslēpties aiz tēliem, abstrakcijas. Katrīna ļaujas šim ekshibicionismam sāpīgi un kaisli vienlaikus: “Man ir diezgan daudz darbu, kuros par tēlu izmantoju sevi, savu privāto dzīvi, jo vienmēr esmu domājusi, ka vissvarīgāk un vispareizāk ir runāt par to, ko tu zini, un tā, kā pazīsti. Šķiet, man būtu ačgārni taisīt filmu, teiksim, par indonēziešiem, jo tā es nekad nedabūtu pašu būtību. Tad sanāk, ka varu strādāt ar sevi, jo sevi vislabāk pazīstu. Ar to, ko esmu pieredzējusi un apkārtējo. Ar kaut kādām šausmām, pārdomām un sajūtām.”

Vēl joprojām nakts murgos Katrīna sevi redzot stāvam pie molberta ar krāsu paleti rokā. Protams, akadēmijas laikā esot bijis arī jāglezno, taču tas neesot viņas: “Laikam sanāk, ka mani neinteresē krāsa, tās laukumi. Un es laikam arī nevarētu palikt pie apstādinātā laika. Man tomēr svarīga ir kustība, iespēja strādāt ar laiku, kurā kaut kas notiek. Uz priekšu.”

Nozīmīgs Katrīnas dzīvē bija gads Karaliskajā mākslas akadēmijā Stokholmā. Katrīna uzrakstījusi iesniegumu, pat īpaši necerot, jo konkurss bijis ļoti liels. Viņa uzņemta. “Iekļuvām abi ar Pēteri Ķimeli, kurš vēlāk kļuva par vienu no maniem dzīves skolotājiem. Man šķiet, ir ļoti svarīgi satikt tādus īstos cilvēkus īstajā brīdī – tu no viņiem kaut ko noskaties, saproti, jā, tā ir tā dzīve, ko tu gribētu vai tā tu gribētu domāt, un tad vienkārši seko. Zviedrijā es iemācījos patstāvīgi strādāt, ciest, izmantot savu vientulību lietderīgi, kā arī tādu tīri tehnisku lietu – montēšanu.” Atgriezusies no Stokholmas, Katrīna iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas jaundibinātajā Vizuālās komunikācijas nodaļā – sabiedrībā bija sabiezējusi nepieciešamība pēc profesionālas laikmetīgās mākslas.

“Ja domāju, kāpēc nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos, nevar aizmirst, ka man ģimenē bijuši radoši cilvēki – tēvs mākslinieks un māte rakstniece,” atzīst Katrīna. “Pieņemu, ka bērnība noteikti devusi kādu iespaidu. Es pat teiktu, ka tolaik tas viss likās briesmīgi, šausmīgi... Bija pilnīgi dažādas sajūtas par tā laika bohēmu un cilvēkiem. Un pat tas nekas, ka iestājos Mākslas akadēmijā, – tajos laikos bija ļoti daudz studentu, kas tā arī Mākslas akadēmijas kafejnīcā kaut kur zem galda pakrita, izgaisa, nu – vienkārši izplēnēja.”

 Pagātnes iespaidi atbalsojas arī vienā no Katrīnas pazīstamākajiem darbiem – 2003. gada projektā Traffic (Satiksme). Mākslinieci iedvesmojusi bērnības kaimiņiene Mildas tante, kura visu mūžu, līdz pat 89 gadu vecumam, strādājusi par taksometra vadītāju. “Mildas tantei bija fantastiska, grumbu izvagota seja, un taksometrā viņai vienmēr sēdēja vilku šķirnes suns un reizēm arī divas zosis, pasažieriem nācās samierināties ar šo kompāniju,” atceras māksliniece. Katrīna nolēma to izmēģināt uz savas ādas – dabūja vecu volgu (tādu pašu kā Mildas tantei), aprīkoja ar vairākām novērošanas kamerām un divas nedēļas braukāja par taksisti. Šefību pār Katrīnu uzņēmās pazīstami Āgenskalna taksisti, piespēlējot interesantākos klientus un bīstamākās situācijās braucot līdzi – drošībai. Jo, kā zināms, ne vienmēr interesnatākie klienti ir skaidrā, toties viņiem ir pilna sirds dzīvesstāstu.

“Pati braukšana bija diezgan sarežģīta,” atceras Katrīna. “Volgai bija mehāniskā kārba – kloķis jārausta, stūre bez pastiprinātāja, turklāt visu laiku jāpārslēdz kameras – jāsaprot, ko kurā brīdī filmēt. Visiem pasažieriem teicu, ka strādāju pirmo dienu, tāpēc Rīgas ielas pārzinu slikti un tagad viņiem pašiem būs jāstāsta, kā nonākt galamērķī. Gadījās arī nepieklājīgi piedāvājumi, bet visumā ļoti interesanti. Godīgi sakot, tie cilvēki nezināja, ka es viņus filmēju. Katru dienu intervēju arī citu taksometru šoferes, mēģinot saprast, kāpēc sievietes izvēlas šādu nodarbošanos. Materiālu samontēju 18 minūšu garā filmā, un taksī, kurš stāvēja Āgenskalnā pie manas bērnības mājas, to varēja noskatīties. Tur sēdēja arī Mildas tante, un varēja ar viņu parunāt. Man patīk, ka manos darbos viss ir no tādām sievišķīgām pozīcijām. Sievietes mani interesē vairāk, lai arī tam nav nekāda sakara ar feminismu.”

“Ir tēmas, caur kurām varu pētīt, domāt, izaicināt. Un vajadzīgs arī diezgan liels aktierdarbs, lai dotos filmēt, teiksim, meiteņu somiņas tualetēs. Tās bija visdažādāko slāņu kafejnīcas – ne tikai intelektuālais Pulkvedis, bet arī tādas, kurās uzturas pilnīgi citi sociālie slāņi, ar kuriem man īsti nekad nav bijis sakara. Bet es varu pārģērbties un tajā brīdī būt savējā.” Gadās arī pa pārsteigumam – gaišmataina meitene, uzrunāta kluba tualetē un lūgta parādīt, kas ir viņas somiņā, no tās izvelk Sartra grāmatu un stāsta, ka tā ļoti palīdzot sabiedriskajā transportā, ja blakus nosēžoties kāds uzmācīgs vecis. Tā varot ieiet savā pasaulē.

“Varētu padomāt, ka man to vien gribas, kā iet ārā un ar kādu runāties. Tā nav, vajadzīga milzīga saņemšanās,” teic Katrīna. “Bet pēc tam, kad esi nomedījis materiālu, ir pilnīga bauda, pat ekstāze.”

Viens no Katrīnas darbiem, kas tapis kopā ar vīru Andri Eglīti, vēl atrodas Ganību dambī bijušās tekstilrūpnīcas Boļševička teritorijā – stipri pārveidots un papildināts, tas pārstāvēs Latvijas mākslu Venēcijas 56. biennālē. Apjomīgais objekts tapa festivālam Survival Kit un tika izrādīts tā laikā pērn septembrī. Video un skaņas instalāciju iedvesmojušas Katrīnas sarunas ar vīriem garāžās, kurās viņi no nederīgām lietām mēģina sameistarot ko jaunu. No veciem ledusskapjiem, kuri, pēc šo vīru vārdiem, esot ideāls siltuma izolators, skaidu plātnēm un vecām mazdārziņu sētām tapa kupolveida būve, kuru Katrīna lepni salīdzina ar baznīcu. No televizoru ekrāniem tajā vīri stāsta par savu darbošanos ar dzelžiem un garajām garāžās pavadītajām stundām. Par blakus objekta centrālo asi izmantots tanka zobrats. “Tas ir tāds vīriešu pētījums,” ar bijību nosmaida Katrīna, “par to nereālo būvniecības pasauli, kurā viņi iegrimst. No vienas puses, tā ir zēnu spēlēšanās, no otras, viņi var nokļūt līdz atombumbai un izmantot to karā. Arī Macintosh taču tika izdomāts garāžā.

Par Solitude mākslas zinātniece Solvita Krese rakstījusi: “Kopā salipušu mirkļu plūsmā slīdošā telpas panorāma fiksē to, no kā summējas eksistences stāvoklis. Pieskaras tam, ko sauc visbanālākajā vārdā – par dzīvi. Gara, bezgalīga diena... It kā viss kārtībā, bet tu jūties tik ļoti ārpus jēgpilnās vai bezjēdzīgās pasaules, ka jāmēģina sevi savākt kopā pa druskām – stikla atspīdumos, drēbju skapjos, aiz segas malas. Skatiens aptausta un pietuvina istabas priekšmetus, vientulība sabiezē un ieslēpjas starp apģērbu krokām, cigarešu dūmiem, grāmatu rindām, tā saritinās pagultē un nelien ārā.”

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve”  / Foto: no Katrīnas Neiburgas privātā arhīva