Ukrainas vēstnieks Latvijā: parādot noziegumus Ukrainā un Latvijā, var atklāt patieso Krievijas seju

Viņš norādīja, ka Krievijas vara stāsta par tās vēlmi atbrīvot Ukrainu no nacisma, bet, ja uz iedzīvotājiem tiek raidītas raķetes, par kādu glābšanu Krievija var runāt. Miščenko minēja, ka, piemēram, Maskavā apcietināts cilvēks par to, ka viņš dziedāja ukraiņu dziesmu.

"Kas ir nacisms? Viņiem nacisms nozīmē visu to, kas nav [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins. Krievi paši ir nacisti, tomēr, liekot lietā propagandu, viņi cenšas uzspiest, ka viņi ir atbrīvotāji," sacīja Ukrainas vēstnieks Latvijā.

Viņš atzīmēja, ka salīdzinoši nesen tika atklāta vēsturnieka Jāņa Riekstiņa grāmata par PSRS armijas noziegumiem Latvijā.

Grāmatā atspoguļoti dokumenti, kas ilgti turēti noslēpumā.
Grāmatā stāstīs par to, ka 54 karavīri apvienojās grupējumā, lai varētu veikt noziedzīgas darbības. Grupa izvaroja cilvēku ar invaliditāti un kādu meiteni 15 gadu vecumā. Pēc vēstnieka paustā, grāmata ir dokumentāls apliecinājums noziegumiem, ko pastrādāja tie, kas "it kā" atbrīvoja Latviju no nacisma, ieviešot rašismu un komunismu.

Viņš arī pievērsās jautājumam par ielu pārdēvēšanu. Miščenko norādīja, ka ir daži spēki, kas tam pretojas, lai slēptu rašisma un komunisma patieso seju. Vēstnieka ieskatā, tiek piesaukta kultūra, lai slēptu patieso barbaru sejas.

Vēstnieks uzsvēra, ka Ukrainas kara sākumā Latvija Ukrainai piegādāja pretgaisa raķetes "Stinger" un visa tauta turpināja palīdzēt tik, cik ir tās spēkos, kamēr Vācija aizliedza Igaunijai piegādāt Ukrainai džavelīnus.

"Kas notika un kāpēc Vācija tagad Ukrainai piegādā tankus un dažādas sistēmas?! Mainījies ir tas, ka iepriekš vācu sabiedrība domāja, ka Krievija ir bagātīgā kultūra. Jā, kaut kur ir arī bandīti un noziedznieki, bet tie ir kaut kur tālu," sacīja Miščenko, piebilstot, ka notikumi Bučā un Irpiņā ir likuši ieraudzīt, kāda patiesībā ir Krievija.

Tāpat vēstnieks retoriski jautāja, kas vēl ir vajadzīgs tām valstīm, kas joprojām nepalīdz Ukrainai un lai tās rīkotos kā Latvija kara pirmajās dienās. Savā uzrunā vēstnieks pieminēja arī Romas pāvestu, kurš sacījis, ka netic krievu briesmīgajiem nodarījumiem, pēc kā viņš saņēma daudz kritikas un mainīja paša sacīto, demonstrējot necieņu, un viņu nevar salīdzināt ar tiem cilvēkiem Latvijā, kas atdeva ukraiņiem pēdējo cimdu pāri.
Vēstnieka ieskatā, arī Romas pāvests saista Krieviju ar krievu rakstnieku Fjodoru Dostojevski un komponistu Pēteri Čaikovski, un tad, kad pāvestam stāsta par zvērībām Ukrainā, viņš netic, jo dzīvo miglā.

Miščenko uzsvēra, ka viss, ko Latvija ir iesākusi, sākot ar pieminekļu demontāžu un ielu pārdēvēšanu, ir pareizi, jo ir jāparāda Krievijas patiesā seja. Viņš uzsvēra, kamēr citi domās par to, vai krievi ir cietsirdīgi, vai nav, vai piegādāt Ukrainai ieročus, vai nē, palielināsies uzbrukumi - Kijivas virzienā lidos arvien vairāk raķetes un pieaugs upuru skaits

Pēc vēstnieka paustā, viņš netic, ka politikā darbojas idioti un tie, kas nesaprot, ko tie dara. Ja kādas valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs var pateikt, ka Krima ir Krievijas sastāvā, tas nenozīmē, ka šis cilvēks nesaprot, ko viņš runā.

Tas, vēstnieka ieskatā, ļauj izteikt minējumus, ka viņa personīgajā lietā ir kaut kas tāds, kas neļauj atteikt Krievijai, un kas liecina, ka viņš baidās no Krievijas varas daudz vairāk, nekā no Latvijas. Miščenko pauda nostāju, ka tas ir jautājums Latvijas drošības dienestiem, jo, ja cilvēks tik atklāti neievēro valsts oficiālo nostāju, tad jājautā, ar ko šis cilvēks patiesībā nodarbojas.

Vēstnieks uzsvēra, ka gan Ukrainā, gan Latvijā rusifikāciju īstenoja, pielietojot visus iespējamos instrumentus. Viņš retoriski jautāja, vai kāds tiešām tic, ka tikai demokrātiskā ceļā izdosies atjaunot identitāti kā Ukrainā, tā Latvijā. Miščenko pieminēja arī laiku, kad sākās aktīvas diskusijas par pieminekļa Uzvaras parkā demontāžu, pieļaujot, ka tūkstošiem cilvēku nāks protestēt.

"Bet, kas patiesībā notika? Nekas nenotika! Ja cilvēki Hersonā bija gatavi stāties pretim tankiem ar tukšām rokām un cīnīties par savu identitāti, tad Latvijā praktiski neviens neizrādīja aktīvu protestu, kas nozīmē, ka tā nav piemiņa vai identitāte, bet gan okupācijas piemineklis," teica vēstnieks, vēršot uzmanību uz to, ka tikko valdība nolēma rīkoties atbilstoši likumiem, zuda pieminekļa "sakrālā jēga", kas bija bezmaksas koncerti un alkoholiskie dzērieni.