"Esmu iemācījies runāt stipri klusāk." Latvijas libānietis ārsts Basels par mīlestību, auksto zupu un robežsargu pamācīšanu

Basels jau 23 gadus dzīvo Latvijā. Viņš kā 17 gadus vecs jaunietis kopā ar vecāko brāli Rīgā ieradās 1999. gadā, īsti pat nezinādams, kas tā tāda Latvija ir. Tolaik arī nebija pieejams tik daudz informācijas par Latviju, globālais tīmeklis vēl bija bērnu autiņos un tajā varēja atrast vien kādus četrus teikumus par Latviju: zemi, kas reiz bija Padomju Savienības sastāvā. Un viss…

Savējais no libāniešu “geto”

Tagad viņš sajūsmā sniedz interviju un ir sevišķi priecīgs, ka stāsts parādīsies rubrikā “Mūsējie”. Viņš ne tikai tekoši runā latviski, kaut arī saka, ka nākas saskarties ar dažiem “gramatikas fīreru” aizrādījumiem, bet jau kopš pērnā gada pavasara ir Latvijas pilsonis un sevi uzskata par simtprocentīgi Latvijai piederīgu. Arī sarunai ir laiks – sieva Agnese (viņa strādā kosmētikas izplatīšanas biznesā) aizlidojusi uz Stambulu iepirkties, bet meitai Jasmīnei būs miers no tēva “uzraudzības”.

Kad ieminos, ka Latvijā ir teju vai libāniešu ārstu “mafija”, Basels vārdu “mafija” izlabo uz “geto”. Un atzīst, ka tik tiešām Latvijas slimnīcās strādā vairāki pazīstami libāniešu izcelsmes ārsti, kuri jau trešo gadu viens otram sola sarīkot kopēju “tusiņu”, jo kovidlaiks aprāvis kopīgos saviesīgos pasākumus. Bet gan jau pienāks laiks…

Tālā un nezināmā sapņu zeme - Latvija

Basels Latvijā kopā ar vecāko brāli ieradās studēt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Brālis izstudēja, kļuva par gastroenterologu un tagad dzīvo Amerikā, kur arī nodibinājis ģimeni. Savukārt Baselam ģimenes māja ir Latvijā – Tukuma pusē, Tumē.

Vecākais brālis jau bija uzsācis studijas Amerikas universitātē Beirūtā, bet pēc bioloģijas studijām netika tālāk mācīties par ārstu, neizturēja konkursu: uz 280 studiju vietām bija ap 2800 gribētāju. Tad nu sākās meklējumi, kur mācības turpināt. Likteņa sakritības dēļ tika atrasta Latvijas Universitāte. Arī Basels gribēja studēt par ārstu, bet tēvs teica, ka nespēs Beirūtā uzturēt divus medicīnas studentus, jo tur viens semestris (neskaitot dzīvošanu un mācību līdzekļus) izmaksāja 50 000 ASV dolāru. Ja gribot, lai braucot līdzi brālim uz Latviju un tur studējot par ārstu. Ja nē, mediķa karjerai jāpieliek punkts, būšot jākļūst vai nu par arhitektu vai inženieri (jomas, kurās tolaik strādāja Basela tēvs). 48 stundu laikā tika pieņemts lēmums braukt uz “tālo un nezināmo sapņu zemi” Latviju.

1999. gadā nepilngadīgo Baselu pat negribēja ielaist Latvijā, bet, paldies Dievam, viņš brauca kopā ar vecāko brāli, kurš varēja noformēt “aizbildniecību” pār brāli, līdz viņš sasniedz 18 gadu vecumu.

Kļūst par ārstu, pateicoties brāļiem

Uzsākt studijas Rīgā Basels varēja, pateicoties vecākajam brālim, bet kļūt par ārstu viņam “palīdzēja” vēl nedzimušais jaunākais brālis, kuru dzīves gaitas arī nu atvedušas uz Latviju.

“Kad mamma taisījās dzemdēt jaunāko brāli, man bija kādi četrarpus gadi. Sapratu, ka viņai jābrauc uz slimnīcu, un viņai tur varētu būt grūti. Nav jau man vairs tādas domas, kā bija toreiz – uzspiedīs pogu, “attaisīs” mammas vēderu un izņems bērnu. Tagad, protams, ir cita domāšanu, bet tad nolēmu, ka kļūšu par ārstu – lai palīdzētu mammai. Tad, kad sapratu, ka vairs kā dzemdību speciālists mammai nebūšu vajadzīgs, izvēlējos citu medicīnas profilu. Bet man vienmēr šķitis pareizi mēģināt citiem palīdzēt, cik vien varu,” saka Basels.

Ne ar medicīniskiem padomiem, bet cita veida ieteikumiem Basels tagad palīdz arī jaunākajam brālim, kuru darba gaitas kopš pagājušā gada aprīļa “pavisam nejauši” atvedušas uz Rīgu – viņš kompānijas “Bererix” sastāvā piedalās “Rail Baltica” būvniecībā.

Lai arī Latvija ar Libānu atrodas vienā laika joslā, libānietim nepanesama šķiet Latvijas aukstā ziema. “Izkāpjot no automašīnas, skrien ātri, lai nenosalsti kā Džeks Nikolsons filmā,” pieredzē ar brāli, kā izdzīvot Latvijā, dalās Basels.

“Iemācījos runāt stipri klusāk”

Kas vēl viņu pārsteidz Latvijā? Tas ir klusums un skaļums. Ārstam ir diezgan skaļš balss tembrs un, ienākot palātā, bērniem sakot “Labdien!”, vienam otram mazajam liekoties, ka viņš bļaujot un kliedzot. “Bet tad viņi nezina, kā ir tad, kad es patiešām kliedzu,” smejot nosaka Basels un piebilst, ka nu jau pieradis pie klusuma:

“Sākotnēji šķita, ka te ir klusāk, kad iziet ārā, ielās, viss ir klusu, ne tā, kā es biju pieradis. Ja tur, kur es dzīvoju Beirūtas pievārtē, kādu vajadzēja sameklēt, nekur negāja: mēs vienkārši kliedzām no vienas vietas uz otru, kamēr atsaucās. Visi dzirdēs!

Bet šeit viss klusāks. Varbūt tas klusums saistās ar to, ka latvieši to siltumu grib paturēt “iekšā”, lai tas nepazūd aukstumā. Latvieši ir sirsnīgi cilvēki. Kad 2002. gadā iepazinos ar savas sievas radiem, sapratu, ka viņi ir vienkārši vissirsnīgākie cilvēki pasaulē. Domāju, ka man ir nolaimējies.

Tagad esmu iemācījies runāt stipri klusāk. Tagad, kad vasarā dzirdu bērnus laukā rotaļājamies un ir troksnis, jau nodomāju - kur ir tas miers, pie kura esmu pieradis.”

Bez kafijas dūmo krāsns

Basels “pieradis” pie Latvijas, un viņam pat iznācis pie tās “pieradināt” arī Latvijas robežsargus. Kad viņš vēl nebija Latvijas pilsonis, viņam nācās atbildēt uz robežsargu standartjautājumu – kur viņš Latvijā dzīvo? Atbildējis – Tumē, bet robežsargi to jaukuši ar Tomi, pagastu Ogres novadā. Tad nu libānietim latviešu robežas sargiem nācies skaidrot, ka Tome un Tume ir divas dažādas vietas.

Dzīvošana Tumē Baselam rosinājusi iemīļot arī novadnieka – dzejnieka Imanta Ziedoņa vārsmas. Tā kā daktera tēvam ir zinātniskais grāds arābu literatūrā, tad loģisks jautājums: “Kas arābu literatūras profesora dēlam patīk no latviešu literatūras?” Atbilde:

“Laikam jau sievas dzimtās puses ietekmē man mīļa arī ir tukumnieka Imanta Ziedoņa dzeja. Viņam tik skaisti uzbūvēti teikumi, tādas mīlestības sajūtas! Uzreiz “sit” pie sirds stīgām. Arābiem ir tāds jēdziens: “nepārspējami viegls”, tieši tā kā ir Ziedonim. Mīļākās rindas no dzejoļa “Bez mīlestības nedzīvojiet”: “Bez mīlestības dūmo krāsnis/ Un maizi negriež nazis ass”, bet es vārdu “mīlestība” nomainu un tad skan: bez kafijas dūmo krāsns.”

Dīvainās dilles un aukstā zupa

Viens no galvenajiem indikatoriem, kas norāda uz to, cik lielā mērā citas kultūras cilvēks ieaudzis latviskajā dzīvesziņā, ir dilles. Tieši dilles ir tās, bez kuru pieminēšanas neiztiek teju neviena nopietnāka saruna par Latvijas “īpatnībām”. Basels saka:

“Runājot par dillēm, jāsaka, ka Libānā ir kaut kas līdzīgs – mēs tās saucam par “šumar”. Praktiski tā ir tā pati diļļu suga, tikai no Vidusjūras, nedaudz atšķiras un ir vēl iespaidīgāk. Bet, būšu atklāts, - man tās nekad nav garšojušas. Mana mamma ēdienos tās šad tad izmanto, var paciest, bet, lai pateiktu, ka es mīlu dilles – to gan nē. Bet Latvijā praktiski katru otro ēdienu rotā ar dillēm!

Bet tas nav “baigi dīvaini”. Dīvaināka šķiet aukstā zupa. Kā tas var būt: ne tikai auksta zupa, bet vēl ar kaut kādu piena produktu un bietēm!? Bet nu tā ir viena no manām mīļākajām zupām. Es vairs nevaru bez aukstās zupas!” 

- Kas vēl fascinē Latvijā?

- Varu teikt, ka no Libānas aizmuku politikas dēļ. Politika man ir tabu tēma – nekad skaļi par to neizteikšos. Ja jāvērtē – politika ir slikta vai laba, es teiktu, ka slikta, jo vienmēr politikā kāds ir protestējis, tā šķēlusi tautu. Ne jau politiķi, bet gan pati tauta šķeļ. Viena no manas dzimtās tautas lielākajām kļūdām ir tā, ka tā visu laiku vadās pēc politikas, savas piederības, sektām, domām. Ir bēdīgi, ka musulmanis neieredz kristieti, un otrādi, un bieži vien arī vienā sektā neieredz viens otru.

Politikā esmu “glups”, un te varu patverties no politikas. Man patīk vienkārša dzīve.

Vizītkarte: Basels Jakubs Vahbi

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurģijas profila virsārsts un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta specializētā medicīnas centra bērnu neiroķirurgs.

Pagājušā gada aprīlī Saeima nolēma par Latvijas pilsoni atzīt ārstu Baselu Vahbi, kurš bērniem veicis unikālas operācijas. Deputāti norādīja, ka, izvērtējot ieguldījumu bērnu neiroloģijas un neiroķirurģijas attīstībā, palīdzību jauno speciālistu apmācībā, bērnu neiroķirurģijas slimību pētniecībā, diagnostikā, ārstniecībā un profilaksē, Pilsonības komisija politiski izšķīrās un sagatavoja likumu par viņa atzīšanu par Latvijas pilsoni.

2005. gadā viņš ieguva ārsta grādu, bet 2013. gadā - ārsta speciālista kvalifikāciju neiroķirurģijā.

“Vahbes ārsta darbības izcilību apliecina arī viņa vadībā Latvijā veiktās unikālās operācijas bērnu neiroķirurģijas jomā, kas Baltijā un pasaulē tiek atzītas par vienām no sarežģītākajām operācijām neiroķirurģijā,” bija teikts Saeimas likuma anotācijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi"