Miljonārs Jānis Dāvis intervijā pirms mēneša: "Latvijā arī nomiršu!"

Pirms atklāsmēm žurnālā „Telegraf” plašākā sabiedrībā Dāvja vārds izskanēja pagājušā gada septembrī, kad atklājās, ka viņš Ingunas Sudrabas jaundibinātajai partijai „No sirds Latvijai” ziedojis 15 500 eiro. Pirms tam par Dāvi nekas nebija dzirdēts vairākus gadus.

1992. gadā Dāvis nodibināja azartspēļu tīklu „Admirāļu klubu”, kuru 2008. gadā pārdeva konkurentiem, austriešu kompānijai „Austrian Gaming Industries”, kura kontrolēja spēļu zāļu tīklu „Fenikss”. Kopš tā laika Dāvis publikā parādījies visai maz. Martā viņš beidzot atkal atgādināja par sevi, sniedzot interviju „Telegraf”. Par likteņa ironiju var uzskatīt Dāvja teikto:

„Tagad valstī strādā tikai apbedīšanas bizness. Visa mūsu valsts ir kapsēta. Tāpēc ar biznesu nenodarbojos. Un maksāt nodokļus zagļiem netaisos. Man ir ļoti mierīga dzīve.

Valdība dara visu, lai cilvēki nestrādātu. Likumdošana neļauj atvērt biznesu. Bet tas, ka politiķi visu laiku melo par to, ka mums viss ir normāli, man liek atcerēties vecu anekdoti: Kad mazais tārpiņš prasa papum: „Vai tu esi bijis plūmē?”, viņš atbild - jā dēliņ, plūme ir tik salda, tik garšīga! Tas pats atkārtojas arī runājot par ābolu un ķirsi. Un tad tārpiņš prasa: „Bet, tēt, kāpēc mēs dzīvojam mēslu čupā?” Atbilde skan: „Tāpēc dēliņ, ka tā ir mūsu dzimtene”.”

„Mana zeme ir Latvija, te arī nomiršu”

Jautāts, vai Dāvim nav bijusi doma pārcelties uz dzīvi ārzemēs, siltajām dienvidu valstīm – tur jau būtu daudz jaukāk, viņš atbild:

„Esmu padomju laika produkts. Esmu audzināts ar izpratni, ka mana zeme, mana dzimtene ir tur, kur esmu dzimis un kur dzīvoju. Mana zeme ir Latvija. Es tajā esmu dzimis un tajā arī nomiršu”.

Dāvis, kā sacīja pats, apmierinājumu dzīvē guva no tenisa spēles un daiļā dzimuma: „Apmierinājumu gūstu, spēlējot tenisu. Un no peņa (smejas) – tas ir no sievietēm. Kaut kā nodzīvoju, esmu jau vecs, man gandrīz 60. Kas attiecas uz apmierinājumu ar dzīvi... jāsaka, ka pati dzīve ir bauda. Bet kā tu to izmanto, tas jau ir tavās paša rokās”.

Par to, kā viņš dzīvi uztver emocionāli, psiholoģiski, Dāvis teica: „Psiholoģija ir smalka lieta, no tās patīkami nav. No psiholoģijas iegūstam gudrību, nevis apmierinājumu. Bet gudrība ir bēdīga. Taču domāt vienalga vajag visu laiku Man ir ļoti skumji skatīties uz mūsu ekonomiku – latviešu biznesā gandrīz vairs nav. Visi strādā kaut kā labā. Tāpat kā pirms simt gadiem”.

Bet arī pats Dāvis savu biznesu pārdeva ārzemniekiem. Uz to viņš bilda: „Bet kas, vai tad latvieši ir pircēji? Protams, ka ne. Latvieši ir tikai pārdevēji. Un nenožēloju, ka izdevīgi pārdevu”.