Mākslas skandāls Daugavpilī: no izstādes aizvāc "dzimumorgānu krucifiksus". FOTO

Kultūras pārstāvji, tostarp arī Latvijas Muzeju biedrība, šādu laicīgās varas pakļaušanos garīgās varas subjektīvām prasībām uzskata par atgriešanos drūmajos padomju gados, kad valdīja totāla cenzūra. Jāteic, ka šādas cenzūras nepieciešamību vietējos plašsaziņas līdzekļos paudis arī Daugavpils vicemērs Aleksejs Vasiļjevs (Latvijas Krievu savienība), kurš vēl pavisam nesen pa Daugavpili staigāja ar rašistu simbolu – Georga lentīti pie krūts. Te nu jāteic, ka šoreiz vienotā cīņas frontē nostājušies gan Latgales baznīcu konservatīvie kristieši, gan proklemiskie spēki.

Daugavpils vicemērs draud Rotko mākslas centram

Jauns.lv jau rakstīja, ka oktobra beigās Marka Rotko centrā atklāja igauņu keramiķa Sandera Raudsepa izstādi, kurā bija ietverts arī darbu cikls “Mans alternatīvais Jēzus”. Izstādē igauņu mākslinieks centies meklēt atbildes uz cilvēces mūžīgajiem jautājumiem par to, kas gaidāms viņpus šīszemes esības sliekšņa, un apkopo savas pārdomas par nāves neizbēgamību, vēstīja “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” reklāma.

Vietējais pilsētas ziņu portāls gorod.lv vēstīja, ka “Daugavpils dome saņēma virkni reliģisko konfesiju, dažādu kultūras biedrību un iedzīvotāju vēstules ar šīs izstādes nosodījumu un aicinājumu ekspozīciju noņemt”. Rezultātā Rotko centrs no ekspozīcijas izņēma trīs Raudsepa darbus – krusta zīmes/krucifiksus, uz kuriem dažādās formās atveidoti vīriešu falli

Par šādu māksliniecisko interpretāciju savu sašutumu gorod.lv pauda deputāts Vasiļjevs: “Cilvēkiem vairāk nav interesanti, cik maksāt par dzīvokli, bet cik ilgi vēl šī izstāde strādās. Tik milzīga ažiotāža sabiedrībā un augstākstāvošo garīdzniecības pārstāvju iesaistē izstādes darbu apspriešanā un aicinājumā izstādi slēgt vēl nav pieredzēta.

Mēs parunājām ar Marka Rotko mākslas centra vadītāju, un viņš piekrita, ka Daugavpils nav gatava šādai izstādei. Bet, ja Daugavpils nav gatava, tad kam paredzēta šī izstāde, kas atrodas Daugavpilī. Mēs neaizliedzam visu izstādi, tā ir ļoti liela, tur ir divi stāvi piepildīti ar eksponātiem.”

Vienlaikus deputāts arī izteica vāji slēptus draudus Rotko centram: “Mācības ir gūtas, vadība ir brīdināta, un, ja tas atkārtosies, tad būs pavisam citi secinājumi un pilsētas vadība kopā ar Kultūras pārvaldi izvērtēs, ņemot vērā pilsētā dzīvojošo cilvēku vēlmes nākamās izstādes, kas tiks gatavotas.” Te jāpiemin, ka Marka Rotko mākslas centrs ir Daugavpils pašvaldībai pakļauta iestāde.

Kristiešu bīskapi pret igauņa keramiku

Vienlaikus uzbrukumus igauņu keramiķa izstādei pirmāk veica kristīgo Baznīcu vadītāji. Pāris dienas pirms valsts svētkiem Rēzeknes-Aglonas katoļu diecēzes bīskaps Jānis Bulis, Daugavpils diecēzes luterāņu bīskaps Einārs Alpe, Daugavpils un Rēzeknes diecēzes pareizticīgo bīskaps Aleksandrs un vecticībnieku Centrālās Padomes priekšsēdētājs Andrejs Sokolovs Daugavpils mēram Andrejam Elksniņam adresēja kopīgi parakstītu vēstuli, kurā bija teikts: 

“Mēs uzskatām par nepieņemamu šo darbu izstādīšanu publiskā vidē un uzskatām to par iejaukšanos sakrālajā dzīvē. Uzskatām, ka darbi veicina naidu pret kristietību un rada disonansi starp tradicionālajām kristīgajām vērtībām, kas ir visas sabiedrības pamatā.”

Reaģējot uz aicinājumu, no izstādes tika izņemti trīs no trīsdesmit igauņu mākslinieka Sandersa Raudsepa darbiem – cikla “Your own alternative Jesus” jeb “Tavs alternatīvais Jēzus” darbi “Tauta ir aunu bars”, “Juzy” un “Dicksus”.

“Kuri vairāk ir tādi domas raisoši un kas var vēl vairāk provocēt nesagatavoto skatītāju,” par to sacījis Marka Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka, kuram, pakļaujoties savu saimnieku – pašvaldības vēlmēm igauņu keramiķa izstādi nācās “saīsināt”. Tagad šī “nepilnīgā ekspozīcija” – “saīsināta” par desmito tiesu - bez tās redzamākajiem darbiem būs aplūkojama līdz nākamā gada 19. februārim.

Krievijas cenzūras naratīvs Daugavpilī

Notikušais Daugavpils mākslas dzīvē raisījis plašu sabiedrības rezonansi. Komponists, kultūras žurnālists un cenzūras pētnieks Edgars Raginskis sociālajā tīklā “Facebook” ierakstījis: “Varētu jau pasmīnēt par provinciālu šaurpierību, liekulīgu sašutumu un māksliniekam piedāvāto papildu publicitāti, taču smieklīgi nav.

1. LR Satversme vēstī, ka cenzūra mūsu valstī ir aizliegta. Un nav svarīgi, kuram kuras pašvaldības darbonim kas nepatīk.
 
2. LR Satversme vēstī, ka mūsu valstī Baznīca ir šķirta no valsts. Šajā gadījumā pašvaldības struktūrvienībā izstādīts mākslas darbs, lai cik provokatīvs, ir mākslinieka radošās brīvības neaizskarama izpausme. Mani varbūt aizskar pusplika, noasiņojoša, pie krusta pienaglota vīrieša atveids, bet tādēļ es nepieprasu baznīcās to novākt.

3. “Ticīgo jūtu aizskaršana” ir paņēmiens pa taisno no Krievijas federācijas pseidoargumentu vācelītes plurālisma un ideju dažādības iznīdēšanai un viena “pareizā” naratīva stabilizēšanai. Tam ir vieta totalitārā, noziedzīgā, terorismu atbalstošā režīmā, proti, Krievijas federācijā, bet ne pie mums.

Tāpēc gribētos redzēt kādu reakciju tiklab no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī no Kultūras ministrijas. Mākslas darbam jāatgriežas savā vietā!”

Uz to mākslas centra vadītājs Čačka atbildējis: “Pilnībā piekrītu Edgara uzskaitījumam. Cik bijis manos spēkos esmu runājis par mākslas uzdevumu un tās nozīmi kultūrtelpā. Esmu nosodījis un nosodu joprojām mākslas cenzūru! Mani sarūgtināja pavirša garīdzniecības nostāja šajā jautājumā, nevis palīdzot komunicēt par mākslu un vērtībām, bet pretnostājoties. Paldies par laikmetīgu dzīves izpratni un uz dialogu to izprotot tālāk, iedziļinoties un analizējot.”

Viņš izteicies arī Latvijas Radio: “Pirmkārt, šī ekspozīciju sezona kopumā ir par vērtībām, kādas tās ir mums katram savas individuālās, kādas vērtības ir mūsdienu sabiedrībā, par vērtībām un to pārvērtēšanu vai nenovērtēšanu, un arī viens no izstāžu projektiem ir igauņu mākslinieka gan keramikas, gan gleznieciskie un grafiskie kompozīcijas risinājumi.

Šī izstāde šo neizpratni varbūt sabiedrībā un arī garīdzniecībā izsauca tādu kā pretreakciju, izrietot no tā, ka – vai nu cilvēki nebija šo izstādi redzējuši, vai arī redzot uztvēruši attēlotos kompozīcijas elementus kā burtiskas lietas. Protams, atsevišķos gadījumos, neiedziļinoties līdz galam, un izraujot vienu vai divus atsevišķus darbus no konteksta, nu šie pārpratumi mēdz rasties.”

Padomiskā cenzūra Daugavpilī

Ar nosodījumu mākslas darbu “aizvācējiem” neskopojās arī interneta komentētāji:

Voldemārs Ivdris: “Analoģija ar padomju laikiem, kuros man nācās strādāt kultūras namā. Veicām lielu remontu, pie krāsu salikumiem uzaicināju profesionālus māksliniekus. Kad remonts bija pabeigts, nāca vienīgās partijas komisija, un kādas tik muļķības nevajadzēja uzklausīt. Pat stendu saturiskajā noformējumā viena partijas dāma saskatīja buržuāzisko nacionālismu, jo izlasot latviešu tautas dziesmas rindas, uzšņāca – “ну вот этот стишок то мог быть все же по русски” (“vai tad šis dzejolītis nevarēja tomēr būt krieviski”). “Sovetskie” recidīvi diemžēl dzīvi arī mūsdienu Daugavpils domē.”

Baiba Renerte: “Izdabāt katram pārjūtīgam mākslas mīļotājam ir smieklīgi. Es biju uz šo izstādi un pati VISU redzēju. Un vēl dzīva, un acu gaisma arī uz vietas.”

Ellen Avdeyev: “Tieši tā, cenzūra! Mietpilsoņi arī par minisvārkiem šausminās, atkal sāks diktēt, ko sievietēm vilkt mugurā? Ar izstādēm tas arī sākas!”

Muzejnieki nosoda Daugavpils domi

Daugavpilī notikušos ārkārtas cenzūras precedentu nosodījusi arī Latvijas Muzeju biedrība (LMB). Tās valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde parakstījusi atklāto vēstuli sabiedrībai “Pret mākslas cenzūru Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā”:

“Mēs stingri nosodām pret mūsu biedru – Daugavpils Marka Rotko mākslas centru – vērsto Daugavpils pašvaldības pārstāvju cenzūru, kuras rezultātā centrs bijis spiests noņemt mākslinieka, mākslas maģistra keramikā Sandera Raudsepa trīs mākslas darbus.

LMB aicina Daugavpils pašvaldības pārstāvjus ievērot Latvijas Republikas Satversmi un nodrošināt trīs cenzēto mākslas darbu atgriešanos izstādē.”

Savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce izteikusies, ka saistībā ar notikušo var runāt par cenzūras gadījumu, kad amatpersonas iejaucas mākslas institūcijas darbā, kurai dod naudu. Viņa atsaucas uz Satversmes 100. pantu, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, un cenzūra ir aizliegta. LNMM direktore domā, ka arī Kultūras ministrijai būtu jāiesaistās šī jautājuma risināšanā: ja netiks pievērsta uzmanība šim gadījumam, šādu situāciju skaits var augt un var tikt zaudēta mākslinieciskā brīvība.

Likteņa ironijas jeb sakritības dēļ Daugavpils mērs Andrejs Elskniņš savā jaunākajā “Facebook” ierakstā kā “labāko grāmatu” reklamē britu mediju tiesību profesora Ērika Barenda moogrāfiju “Vārda brīvība”. Tajā profesors reflektē par jautājumu: “Kāpēc aizsargāt vārda brīvību?”

Jaunā esības forma

Jauns.lv jau rakstīja, ka pastiprinātu uzmanību izstādei ““Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” pievērsa Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags savā 18. novembra svētku sprediķī: “Pirms divām nedēļām kādā vēsturiskā Eiropas rātsnamā notika G7 valstu ārlietu ministru tikšanās. No sapulču zāles tika aizvākts krucifikss, kurš tur bija atradies piecus gadu simtus, kura pavēnī tika parakstīts miera līgums, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu. Kādam likās, ka senais mākslas darbs neiederas mūsdienīgā līderu sanāksmē. Ap to pašu laiku Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā tika atklāta igauņu keramiķa Sandera Raudsepa izstāde, kurā ir izlikts krucifikss, kur pie krusta Kristus tēls ir aizstāts ar reālistiski atveidotu vīrieša dzimumorgānu.”

LELB virsgans retoriski jautāja: “Kādam acīmredzot likās, ka šāds mākslas darbs nevainojami iederas mūsdienu kultūrtelpā. Divi atsevišķi notikumi? Vai divas laikmeta zīmes?”

Bet igauņu mākslinieka mājaslapā varam redzēt vairākus viņa izkropļotos krucifiksus – gan Ziemassvētku krustu, gan divdimensionālo Jēzu, gan uzpūtīgo dzimumlocekļa krucifiksu – “Dicksus”, kurš tiek ironiski reklamēts:

“Sabiedrība, kurā ikvienā ir iesakņojusies pašapmierinātība: dariet tieši to, kas jums nepieciešams, lai piepildītu savas vēlmes. Lai tas būtu prieks, slava, veiksme… Jūs varat būt milzīgs dižgalvis un tikt par to slavēts.”

Marka Rotko mākslas centrs par igauņu keramiķa izstādi ar provocējošo nosaukumu vēsta: “Vairumā uzskatu sistēmu neizbēgami gaidāmās dzīves beigas ieved jaunā esības formā. Vai nu tā būtu paradīze, reinkarnācija vai izkušana visvarenā gaismas straumē, vai arī pārtapšana… par jebko!

Izstāde vizualizē autora personīgo ceļojumu – no bailēm nezināmā priekšā līdz pieņemšanai, ka viss ir iespējams. Tajā pašā laikā stingru, neapgāžamu secinājumu māksliniekam pavisam noteikti nav.”

Igauņu mākslinieks Sanders galvenokārt pazīstams ar savām smalki izstrādātajām keramikas skulptūrām. Katra no tām ir kā kadrs no pasakas vai smīkņājošs personāžs ar savu – nereti pagalam muļķīgu – stāstu. Starp saviem galvenajiem iedvesmas avotiem mākslinieks ierindo nepiedienīgus jokus, konspirācijas teorijas, psihodēliju, bērnības maldus, dzīvi un nāvi, reliģiju un nejaušas domas, kas ienāk prātā, mazgājoties dušā.

Marka Rotko mākslas centra jaunā izstāžu sezona: