Meža un medību skarbā poēzija. REPORTĀŽA no Vidzemes meža

Poētiskais apzīmējums zaļais zelts precīzi raksturo meža nozari kā valsts tautsaimniecības galveno balstu. Un nav jau brīnums, jo mežs, kā Imants Ziedonis rakstīja Zaļajā pasakā, ienāk pilsētā, aizņemot pusi mūsu valsts teritorijas.

Kaudzītēs sakrauta nauda

Ir viena no tām drēgnajām pavasara dienām, kad vējš jandalē, dzenājot sažuvušas pērnā rudens lapas, no gaisa krīt mazītiņas sniega pikas, pārvēršot laukus baltos, piemirkušos palagos. Nekādas ziemas vairs nebūs – tā, gaisā paceļoties, vēsta meža zosis. Netālu no Meņģeles pabraucam garām divām kailcirtēm, kur meža izstrāde jau pabeigta, nozāģētie koki ceļa malā sakrauti kaudzēs.

Mūsdienās Latvijā kailcirtes tiek cirstas ar kombinētām meža mašīnām – harvesteriem, kas gan nozāģē koku, gan atzaro un sagarumo. Cīruļputenis ir pieņēmies sparā, izcirtumi līdzinās šaha galdiņam – balts, melns. Esam ieradušies kopā ar LTV jaunatklāšanas raidījumu TE!, kuri ar laika apstākļiem ir rēķinājusies vairāk nekā mēs – puiši tērpušies tā, ka slapjā putra ne gaisā, ne zemē viņiem nekaitē. Kamēr Marta ar Gustavu apses stumbrā skaita gadskārtas, salīdzinot ar cilvēka mūžu, mēs dodamies aplūkot 16,5 tonnas smago kokmateriālu pievedējtraktoru, tā saukto forvarderu (tas ierodas pēc pieminētā harvestera).

Josla, pa kuru pārvietojusies jaudīgā meža tehnika, pārvērtusies nebeidzamā dubļu jūrā. Māris paskaidro, ka darbi notiek visu diennakti, lai dārgā tehnika nestāvētu dīkā. Mežstrādnieki treilerā pusdieno, tāpēc īstos vīrus nesatiekam. Vēlāk forvarders ierūksies un kā skaliņus gaisā pacels daudzgadīgu koku ķermeņus. Tie tikai izskatās trausli, īstenībā koks ir viens no vieglākajiem un izturīgākajiem materiāliem pasaulē. Ar visu smalko filmēšanas aparatūru, grīļodamies uz slapjajiem baļķiem, televīzijas puiši tiek pāri pamatīgam meliorācijas grāvim un aizskrien pa kailcirti, laikam jau filmēt tālumā bubinošo traktoru.

Kaudzēs sakrautie baļķi reibinoši smaržo – šajā cirsmā valdošais koks bijusi apse, nedaudz citi lapu koki un egle. Māris paskaidro, ka pēc kokmateriāla nogriežņa koka patieso vecumu nemaz nevar noteikt, tāpēc gadskārtas jāskaita uz celma. Pārlaižot skatienu baļķu uzkalniņiem, nojaušu, ka to vērtība mērāma desmitos tūkstošos. Tātad mežā vidū kaudzītēs sakrauta nauda. Viens no mežistrādes riskiem ir zādzības, ko īpašumu apsaimniekotāji cenšas novērst, gan pašiem izstrādātājiem pieskatot krautuves, gan veicot videonovērošanu, gan no abām pusēm marķējot baļķus, stāsta Māris. Tomēr viens no efektīvākajiem līdzekļiem esot mikročipi, kas, paslēpti kokmateriālos, ļauj izsekot kravas pārvietošanās gaitai.

Vai mežs kļūst jaunāks?

Es zīlēju, ar ko īsti nodarbojas mežizstrādes meistars. Vai viņš ir tas, kas nosaka, kurš meža gabals pārvērtīsies zaļajā zeltā, kurš turpinās vilināt sēņotājus, ogotājus un medniekus? Tik vienkārši vis nav. Māris skaidro: “Ar meža kopšanu, atjaunošanu, uguns apsardzību nodarbojas mežkopības daļa, savukārt plānotāju bloks, vadoties pēc normatīviem, koku sugas, vecuma un citiem rādītājiem, raugās, vai konkrētais apgabals ir cērtams.” Ir kailcirtes un sanitārās cirtes, kuru jēga ir izvākt no meža bojātos kokus – sausstāvošus, ar lauztām galotnēm, kurās pēc gadiem iemetīsies kaitēkļi. Ejot pa mežu, reizēm var redzēt ar koši oranžu marķējumu atzīmētus kokus. Par ko zīmes liecina? “Ja nav skaidri saprotams, ka koks ir bojāts, to marķē, bet tikpat labi zīmes var liecināt par cirsmas robežām vai pievešanas ceļu,” paskaidro Māris.

Un tā mežizstrādes meistaram katru sezonu tiek piešķirta teritorija un noteikts plānotās cirsmas apjoms. Viņam jāsadarbojas ar kontraktoriem, ar kuriem noslēgts līgums par cirsmu izstrādi. Meistars ir tas, kurš uzbūvē modeli, pēc kura vajadzētu strādāt, lai viss noritētu gludi. Turklāt viņam jāņem vērā daudzi faktori: laiks ir slapjāks vai sausāks, kādā dabas aizsardzības teritorijā atrodas cirsma, kādi ir sezonālie mežsaimnieciskās darbības aizliegumi, vai tuvumā ir citu īpašnieku platības, kāda nestspēja ir ceļiem utt. Vēlāk kopā ar loģistikas kolēģiem meistars seko līdzi kokmateriālu plūsmai, lai nekas nepazustu. Pēc tam tiek organizēta cirsmu sakopšana un risu līdzināšana. Jauno mežu stāda kolēģi.

Esmu dzirdējusi baumas, ka mežs kļūstot aizvien jaunāks, jo izcērtamo koku vecums tiekot samazināts, tāpēc stingri noprasu, kāds ir meža vidējais vecums. Dabas draugus un sazvērestības teoriju mīļotājus varu nomierināt – cirtmets (vecums, no kura ļauts cirst konkrēto koku sugu) nav mainījies jau ļoti sen, kopš laikiem, kad normatīvi tika izstrādāti, un arī tuvākajā laikā netiks samazināts. Ministru kabineta noteikumi par koku ciršanu mežā un Meža likums, vadoties pēc valdošās koku sugas, kas ir nogabalā, un bonitātes (mērvienība, kas nosaka, kādā kondīcijā ir mežs: cik gari ir izstiepušies koki konkrētajā vecumā), nosaka, no kāda vecuma var cirst mežu galvenajā cirtē. Piemēram, ja nogabalā dominējošais koks ir priede, kailcirtē mežu iespējams nocirst tikai pēc 101 gada, ja egle – pēc 81, ja bērzs – pēc 71, ja apse – pēc 41 gada. Koku vecums nav tāpat vien pagrābts no zila gaisa un uzrakstīts uz papīra, tas balstās zinātniskos pētījumos, skaidro Māris. “Robeža ir noteikta brīdī, kad koks sāk samazināt pieauguma tempu un koksne, ilgāk atrodoties mežā, sāk bojāties.”

Kailcirtēs var redzēt slejamies pa vientulīgam kokam. Man, nezinītim, tie vienmēr šķituši pamesti izdzīvotāji.

Kad ekokoks nogāzīsies, tas pārvērtīsies kritalā, kas kļūs par mājvietu noteiktām sūnu, ķērpju un kukaiņu sugām. Par ekoloģisko koku parasti kļūst bērzs, priede vai apse, bet ne egle, kurai ir virspusēja sakņu sistēma, līdz ar to vējš to ātri izgāž. “Ja izraudzītais koks ir, piemēram, priede, tad tā šajā platībā ir ne vien ekoloģiska vērtība ar savu biomasu, bet arī sēklas koks, ap kuru 50–70 metru attālumā veidojas jaunaudze.”

Tālumā meliorācijas grāvi sparīgi pārvar divi melni, saraini radījumi. Tiem seko bars lielāku un mazāku meža cūku, kas tālumā izskatās kā kustīgas bildītes. Piegājuši tuvumā, pētām cūku pēdas sniegā. Māris rāda, ar ko tās atšķiras no visai līdzīgajām staltbrieža pēdām. Cūkai atnadži ir sānos, briedim – aizmugurē. Atkarībā no barības bāzes un, ja tā var teikt, dzīves komforta cūku māte vienā metienā pasaulē laiž 4–10 sivēnus. Ar bērnišķīgu prieku iekāpju dubļainā kakao krāsas peļķē. Dubļi ir visur – uz ceļa, mašīnām, zābakiem, lietussarga.

Mežs – tas tik ir kosmoss!

Vidējam latvietim par mežu ir visai maza nojēga, toties ir viedoklis, parasti divējāds: mežus izcērt, un lauki aizaug. “Patlaban pusi no valsts teritorijas klāj meži, bet pirmās Latvijas brīvvalsts laikā meži klāja ceturto daļu teritorijas, tātad platības ir dubultojušās. Pēc kara daudzas viensētas kļuva tukšas, notika kolektivizācija, un mazās laucītes un pļavas aizauga ar mežu. Tie, kas apgalvo, ka Latvijā mežus iznīcina un to kļūst mazāk, lai pavēro pamestās ražošanas teritorijas – nepaiet ilgs laiks, kad tās aizaug, mežs nāk aizvien tuvāk, pat uz betona aug koki,” stāsta Māris. Pusi mežu – tātad ceturto daļu Latvijas – apsaimnieko Latvijas Valsts meži. Otra puse pieder privātajiem īpašniekiem. Apmēram 17 procentos Latvijas Valsts mežu apsaimniekoto teritoriju ir dabas aizsardzības pazīmes, un tajās nenotiek saimnieciska darbība.

Kas tas mežs vispār ir? Gārša, sils, dumbrājs, lāns! Nē, tie nav vārda mežs sinonīmi, bet gan augšanas apstākļu tipu nosaukumi. “Latvijas mežu tipoloģijā kopumā ir 23 mežu augšanas tipi. Nosaukumi radīti tā, lai ikvienam mežsaimniekam, izdzirdot vienu vārdu, uzreiz būtu skaidrs, kas ar to domāts. Piemēram, gārša nozīmē platlapjus – ozolu, osi, kļavu, ļoti blīvu pamežu ar lazdām, pīlādžiem, bagātīgu zemsedzi ar augiem, kas aug kaļķainā augsnē. Sils ir monolīta priežu audze bez pameža, ar nabadzīgiem augšanas apstākļiem. Turklāt priedes ir zarainas, ar dažādām vainām, kas augušas caur sāpēm,” skaidro Māris. Izrādās, ka meža zinātne ir pamatīgs kosmoss!

Akciju sabiedrība Latvijas Valsts meži vienmēr uzsver, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur mežā atļauts brīvi pārvietoties, vākt ogas, sēnes, kurināt ugunskuru tam paredzētās vietās un nakšņot – kaut vai uzsliet zaru būdu un nodzīvot nedēļu kā Henrijs Deivids Toro grāmatā Voldena jeb dzīve mežā, vērojot skudru kaujas, lielā ūdra gaitas un jenota smilkstēšanu. Jā, un valsts mežā drīkst bez maksas vākt ciršanas atliekas malkai (piesakoties pie meža iecirkņa vadītāja un saņemot atļauju) un doties pēc Ziemassvētku eglītes. “Tiek darīts viss, lai valsts mežu apsaimniekotās teritorijas būtu atpazīstamas, pie robežām ar citu īpašumu tiek ierakti robežstabi un uzliktas marķējuma plāksnītes, kas norāda, kur sākas Latvijas Valsts meži. Mēs mudinām – brauc un sameklē savu eglīti, nevis pērc tirgū. Tomēr ir jāievēro noteikumi, citādi labo praksi nāksies pārtraukt. Eglīti nedrīkst cirst jaunaudzē, kurā kociņš ir kopts, ar skaistu vainagu, lai veidotu nākamo mežaudzi, jaunā jauktu koku mežā, piemēram, zem bērziem. Eglīti drīkst nocirst meža ceļu un grāvju malās, uz stigām, zem elektrolīnijām, kā arī pieaugušā mežā zem lielajiem kokiem.”

Mežs sauc atpakaļ

Kad Ūdru apgaitas mežzinis Rūdolfs Gackis mežam bija nokalpojis 52 gadus, kolēģi nolēma, ka pienācis laiks viņam uzstādīt piemiņas zīmi. Tā nu 1996. gadā ilggadējam mežsargam burvīga meža ielokā svinīgi tika uzstādīts piemineklis. Tomēr Gackis pensijā neaizgāja un mežā nostrādāja vēl četrus gadus, līdz pat tūkstošgades mijai. “Tā nu iznāk, ka viņam, aktīvi strādājošam, bija uzstādīts piemineklis,” par vecotēvu stāsta Māris. Patlaban patriarham ir deviņdesmit, un viņš dzīvo turpat meža ielokā – simtgadīgajās Rozēnu mājās, ko apkārtējie kopš seniem laikiem zina kā mežsarga māju. To cēlis Māra vecāsmātes tēvs – mežsargs.

“Kopš bērnības mans dzīves gājums savijies ar mežu,” Māris nosaka kā vecs vīrs. No skarbi autentiskās meža pasaules esam atgriezušies civilizācijā, pa ceļam atvadījušies no filmētāju komandas un malkojam kafiju Vidusdaugavas mežniecībā, kas iekārtota kādreizējā Kokneses muižas pārvaldnieka ēkā, kurā no 1885. līdz 1887. gadam dzīvojis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Iepretim atrodas no laukakmeņiem celts mūra stallis, bet bijušajā muižas veļas mazgātavā krodziņš – Rūdolfs.

“Rozēni atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no meža. Kādreiz tur bija nomales centrs ar pienotavu, skolu, smēdi un pastu. Daļa no viensētām ir saglabājušās,” saka Māris. Seno māju tagad apdzīvo vecaistēvs ar vecomāti un Māris ar dzīvesbiedri Ievu Akeldamu un divus gadus veco dēlu Kārli. “Pusaudža gados man bija visādas domas par nākotni, bet ikdiena mežā bija pietiekami raiba un dažāda, lai no meža nekur prom neaizietu. Tajā nebija tikai ogošana un sēņošana, bet arī koku ciršana un stādīšana, taču galvenais – medības. Tieši medības mežam piešķīra papildu vērtību. Mežs ir glābiņš un atpūtas vieta, kur, neviena netraucēts, vari būt ar sevi un dabu.”

Tieši iespēja medīt noteica to, ka pēc vidusskolas Māris iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, kur studēja mežkopību. Pabeidza maģistrantūru un turpināja studēt doktorantūrā. Trīs gadus Māris universitātē strādāja par pasniedzēju. Tituls labs, bet atalgojuma sistēma ne visai konkurētspējīga.

Tā jau dabas un cilvēku pētnieki apgalvo, ka mežs mūsu ģenētiskajā atmiņā ierakstījies kā īstās mājas, jo pilsētās cilvēce dzīvo relatīvi nesen, tāpēc dabā jūtamies tik labi. Dvēsele veldzējas, sirds aprimst.

“Strādājot augstskolā, ģimeni bija grūti uzturēt, nācās meklēt papildu darbus, vienlaikus raujoties trijos virzienos. Kad Latvijas Valsts meži izsludināja konkursu uz mežizstrādes meistara vietu, es pieteicos un 2013. gadā aizgāju no universitātes. Sākumā strādāju Dienvidlatgales mežniecībā ar centru Līvānos, bet kopš pagājušā gada jūlija pēc divpadsmit gadu klaiņošanas pa valsti esmu atgriezies mājās,” tāds ir Māra īsais vēstījums.

Medības – tas ir pa īstam!

Kas medību procesā ir tāds, ka spēj ietekmēt profesijas izvēli un pat cilvēka mūža gājumu? “To ir pagrūti izstāstīt cilvēkiem, kas dabā uzturas reti un mežā ierodas kā viesi, tiem, kam nav zināšanu, bet ir viedoklis un noliedzoša attieksme pret medībām.” Runājam, ka medības ir karsts debašu objekts, bet tajās toni nosaka pilsētnieki, kas sevi dēvē par zaļajiem un klaigā par meža dzīvnieku tiesībām. Viņiem un viņu vecākiem mežs ir sveša pasaule no bilžu grāmatām.

Tā ir: uz bruģa auguši, daudzstāvu akmens mājās dzīvojuši, spilgti izgaismotos birojos strādājoši, pilsētnieki laka kurpēs ieiet parkā, pieglauž vaigu pie koka stumbra un nolemj: ek, būšu zaļais, ekoloģiskais stils ir modē. Medības viņiem asociējas ar beigtiem dzīvnieciņiem, asinīm un salkanām šausmām. Viņi izbužina matus, nēsā lina maisiņus, brauc ar dārgiem velosipēdiem un bazūnē, ka ir zaļi domājoši. Patiesībā no dabas procesiem un dzīvi vienotā ritmā ar dabu viņi nejēdz neko. Lauku viensētā labi ja nedēļu izturētu. Mārim ir cita pieredze: “Ja raugos uz savu dzimtu, visi ir saistīti ar mežu. Medībās mani ņēma līdzi no četru gadu vecuma, tāpēc manī ir iekodējies, ka medīt dzīvniekus ir normāli, tā ir viena no senākajām cilvēces pamatnodarbēm. Laika gaitā ir mainījusies medību kultūra, apjoms un ideja, ar kādu cilvēki dodas medībās. Medības vairs nav eksistences avots un nomedītais dzīvnieks – gaļa, kas ģimenei ļaus kādu laiku nenomirt badā.”

Runājam, ka medības ir vaļasprieks, kas prasa līdzekļus, laiku, enerģiju, un bez ārkārtīgi lielas vilkmes neviens nebūs pierunājams kļūt par mednieku. Vērotājam no malas ir grūti saprast, kā drēgnā slapjdraņķī vai ziemas spelgonī, kad saimnieks suni ārā nelaidīs, mednieks ar degsmi acīs var doties uz nožēlojama paskata (nesapratēju acīs) brikšņiem, lai dažas stundas pasēdētu tā sauktajā kancelē (individuālās medības) vai paložņātu pa bebru sagāztu koku krāvumiem mazas upītes līkumos. Baudījums visfantastiskākais, apliecinās mednieki, bet, kur tieši, paskaidrot nevarēs.

“Viss sākas ar apmācībām, eksāmeniem, tad vajadzīgs ekipējums, ierocis un, ja gribi izbaudīt procesu pilnībā, pa riktīgo, šķirnes medību suns.” Mārim ir divas Rietumsibīrijas laikas – suņi, kuru stihija ir mežs un medības. “Tās tiek arī bebru alās un izdzen dzīvniekus laukā. Laikām ir raksturīgi, ka viņi patstāvīgi, klusējot pārmeklē apkārtni un sāk riet tikai tad, kad redz dzīvnieku. Vērtējot medību suņu šķirnes, laiku īpašību neradīt mežā bezjēdzīgu troksni uzskatu par vērtīgu. Riešanas ir fons, kas dzīvniekam apgrūtina saklausīt mednieka tuvošanos.”

Starp citu, medības nav tikai vaļasprieks, bet arī pienākums. Pašreizējos apstākļos vēsturiskā nodarbe no gaļas ieguves veida pārtapusi mērķtiecīgā un plānotā dzīvnieku skaita regulēšanā. “Lauksaimnieciskās darbības veidi nav atrauti no medību saimniecības, jo dzīvnieki robežas nepazīst, un tikai mums šķiet, ka mūsu saimniekošanas zonā dzīvniekiem nav vietas. Patiesībā mēs esam ienākuši meža dzīvnieku teritorijā – tās ir viņu mājas, tāpēc ir jāmāk sadzīvot. Medību organizēšana ir vērsta uz to, ka neviena suga nedrīkst tikt izmedīta, bet dzīvnieku skaits ir jāregulē, saglabājot noteiktā apjomā. Pārnadžu – aļņu, staltbriežu, mežacūku un stirnu – nomedīšanas apjoms ir stingri limitēts. Lai nomedītu katras sugas vienu dzīvnieku, ir atsevišķa atļauja. Valsts meža dienests atļaujas izsniedz, pamatojoties uz dzīvnieku uzskaites datiem un ņemot vērā iepriekšējās sezonas sekmes. Piemēram, Kurzemē vidēja lieluma kolektīvam ir vairāk meža cūku medību atļauju nekā Vidzemes vai Latgales kolēģiem.”

Randiņš ar meža zvēru

Māris ir medījis arī reti sastopamo lūsi. Uzreiz jāteic, ka lūsis un vilks ir Eiropas Savienībā aizsargājami dzīvnieki. Latvijā tos atļauts medīt vienīgi tāpēc, ka mums ir pētījumu bāze. Māris stāsta, ka lūšus dabā vieglāk pamanīt nekā vilkus. Plēsēji ir tādi kā mednieku kolēģi. “Lūsis kā jau kaķis no cilvēka nemaz tik ļoti nebaidās – ietur distanci, bet seko līdzi situācijai. Katru gadu zinātnieki cenšas savākt maksimāli daudz nomedīto dzīvnieku ķermeņu, lai pētītu, kāda ir to dzimuma un vecuma struktūra, kāda bijusi barības bāze, cik nomedītajām mātītēm šogad un iepriekšējos gados dzimuši mazuļi, to iespējams noteikt.” Ko iesāk ar medījumu? “Gribētos ticēt, ka 99 procentos gadījumu lūsis un vilks kļūst par mednieka trofeju – nonāk pie taksidermista un pārtop izbāznī vai kvalitatīvi apstrādātā ādā, kas nebojājas. Apstrādāts, izbalināts galvaskauss nonāk medību trofeju izstādēs vai skolās par uzskates līdzekli.”

Katru gadu Latvijā drīkst nomedīt 150–250 vilku un lūšu. “Ja vilks tiek nomedīts, sākoties dzinējmedībām, kad vēl sniega nav, tā ir negaidīta veiksme (atļauja jau ir). Tomēr īstā vilku un lūšu medību sezona sākas līdz ar sniega uzkrišanu, kad, ejot pa stigām, var redzēt pēdas. Tad var noteikt, kurā meža masīva pusē plēsējs iegājis un vai ir no tā izgājis. Vilks ir ātrs bēdzējs, tāpēc jālenc lielas platības, vajag vairāk cilvēku, lai nosegtu visu perimetru. Ar lūsi ir citādi – tas savam dzinējam var sākt pats sekot, tas iet projām, met loku un atnāk atpakaļ pēc savām, līdz ar to arī dzinēja, pēdām. Ja mežs ir nepārskatāms ar mazām eglītēm un sagāztiem kokiem, var sanākt, ka riņķosies viens ap otru.”

Prasu, cik bieži Māris iet uz gaides medībām tā sauktajā kancelē. Viņš nopūšas: viss atkarīgs no darba daudzuma. Sieva sakot, ka viņš atnāk mājās no darba mežā un atkal prom uz mežu. “Ja mednieka pamatdoma ir aiziet nomedīt gaļas porciju, tad, nosēžot trīs četrus vakarus pa tukšo, var uznākt kreņķis.” Ne vienmēr, gaidot dzīvnieku medību tornī, mednieks izšauj, jo gadās, ka vakars ir tik kluss un skaists, ka negribas to pārtraukt ar šāviena troksni. “Ja esi nosēdējis līdz vēlam vakaram un rīt ir darbdiena, sāc rēķināt, ka septiņos jāceļas un jāiet uz darbu. Reizēm individuālās medības pārvēršas par nenotikušu randiņu – jūs viens otru pamanāt, satiekaties, pavadāt vakaru un tad klusi un nemanāmi katrs aizejat uz savu pusi.”

Kas mednieka liktenī ir sliktākais? “Trakākais ir tad, kad nevari dzīvnieku atrast pēc šāviena. Iespējams, ka savainotais dzīvnieks mokās un vēlāk aiziet bojā. Situāciju gan var labot spējīgs asinspēdu suns. Nomedīta dzīvnieka ķermenī gadās ieraudzīt veca šāviena pēdas, kas reizēm ir labi sadzijušas. Tomēr tas nenozīmē, ka dzīvnieks nav kādu laiku mocījies. Ir dzīvnieki, kam šāviens rada iekaisumus. Ja mednieks ir saprātīgs, viņš ilgu laiku pārdzīvo un sapņos redzēs ievainoto dzīvnieku.” Viens no nopietnākajiem dabas draugu pārmetumiem ir vērsts pret pīļu medniekiem, kas nošautos putnus pamet meldros, jo nespēj atrast. Māris saka: uz putnu medībām ir prātīgi ņemt līdzi putnu medību šķirnes suni, azartisku peldētāju.

Māris teic: kopš mazotnes viņā ieaudzināts neizdarīt pārsteidzīgu šāvienu – labāk nešaut nekā šaut. “Ikdienā strādājot mežā, es dzīvniekus redzu pietiekami daudz. Līdz ar to, medībās pamanot zvēru, manī nav tā satraukuma, kas pilsētniekos. Medību brīdī esmu pilnīgi mierīgs.”

Runājam, ka ikvienam medniekam, lai cik intensīvi un labi viņš medītu, vismaz reizi gadā jādodas uz šautuvi patrenēties. Sekmīgs šāviens ir atkarīgs no daudzu faktoru kopuma – ieroča un munīcijas kvalitātes, šāvēja prasmes, vides, redzamības, temperatūras. “Medību kulminācija ir viens sekmīgs šāviens pa skaidri redzamu mērķi, kas nav siluets aiz koka, bet skaidri saskatāms dzīvnieks. Šāvējam jāizvērtē, kas atrodas aiz mērķa, jo šāviņš var iziet cauri dzīvniekam un aizlidot tālāk. Var gadīties rikošets – atsitiens pret objektu un virziena maiņa.”

Tā tie mednieku stāsti rodas...

Kad Māris sāk stāstīt par vēl kādu senu medību veidu, proti, ar slazdiem, man sametas šķērma dūša. Kur kaifs? Māris skaidro, ka ar slazdiem var medīt vairākās vietās vienlaikus, tos jāprot pareizi uzstādīt, lai tajos neiekristu cits dzīvnieks un lai konkrētais uzreiz būtu beigts. “Peļu slazdu esat likusi,” viņam šķiet, ka nu es beidzot apjēgšu. Fū, nemūžam, novelku. Šī nu reiz esot joma, kurā latvieši, lietuvieši un igauņi lieliski sadarbojoties. Igauņi ražojot lamatas, latvieši medījot, lietuvieši pērkot ādas. Visiem labi, it īpaši zaķiem, irbēm un rubeņiem, kuru populācija pieaug, ja tiek izmedītas lapsas, caunas un jenotsuņi.

Atšķirībā no medniekiem mēs, veikalā nopērkamo karbonāžu ēdāji, neko nezinām par dzīvnieku, kas sevi ziedojis mūsu maltītei. Turpretī mednieki nomedīto dzīvnieku godina – daļa kolektīvu ar taures skaņu, kas diemžēl latviešu mednieku kultūrā esot nozaudēta tradīcija. Lietuvā, tāpat kā Vācijā, tā tiek stingri uzturēta. “Neatkarīgi no tā, vai nomedīts zaķis, alnis vai lapsa, dzīvnieks tiek godināts. Pirmām kārtām ar attieksmi un sekojošo fotografēšanos. Labs mednieks nekad nesēž uz nomedītā dzīvnieka, kas pret objektīvu tiek pagriezts tā, ka izskatās iesnaudies, nevis beigts. Kadrā nevajadzētu būt redzamām asinīm, toties dzīvniekam mutē tiek ielikts pēdējais kumoss – egles vai ozola zariņš. Tāds pats zariņš tiek novietots uz dzīvnieka pleciem – pret sirdi, kur būtu jātrāpa lodei. Veiksmīgajam medniekam pie cepures piesprauž egles zariņu, viņš tiek sumināts un aicināts pastāstīt, kā tas viss notika. Tā arī tie mednieku stāsti rodas.”

Rozēnu mājās gaļa no veikala laikam gan simt gadu nav bijusi, smejos. Jā, medījumu gaļas ēdieni izbaudīti vissmalkākie. Piemēram, marinēts un uz uguns kūpināts bebrs. “Tagad reizēm ir tā, ka pēc medībām tikt pie svaigas gaļas ir problemātiski, jo jāņem vērā vairākuma viedoklis – ja nododam desās, tad desās.” Māra mājās ir viņa medījumu trofejas, starp tiem arī divi skaisti aļņu buļļa ragi, mežakuiļu ilkņi un vairāki medījamo putnu un mazo kažokzvēru izbāžņi. Atvadoties Māris piebilst, ka mežinieka skatījumu uz mežu trāpīgi raksturo īss citāts no kādas vecas latviešu filmas: “...bet mežs jau nav tikai koki vien!”

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no Māra Gacka privātā arhīva