Uzticamā Zuze kalpo kā acis
Rīdziniece Lolita Korjapina (49) ir redzes invalīde, un ikdienā viņu pavada suns pavadonis, labradoru meitene Zuze. Lolita savu draudzeni ir ļoti iemīļojusi un pat smejas, ka tas ir viņas trešais bērns bez meitas un vīra. Sarunas laikā kafejnīcā pavadone pat neliek par sevi manīt, ir klusa kā pelīte.
Līdz septiņu gadu vecumam Lolitai bija pilnīgi laba redze. Ārsti minēja par iemeslu piecu gadu vecumā smagi pārslimoto plaušu karsoni, bet tas īsti nav apstiprinājies. “Iespējams, tīklene bija par švaku skolas pienākumu slodzei, un es pārgāju mācīties uz Strazdumuižas internātskolu tieši mācību gada vidū, kur pabeidzu pamatskolu. Mācības turpināju vakarskolā, pēc tam aizgāju strādāt. Redze visu laiku pasliktinājās,” stāsta Lolita.
Pirms apmēram četrarpus gadiem viņas meita Alise ieteikusi, ka noteikti vajag suni. Lolitai iepriekš jau bijuši divi jauktenīši, jo toreiz vēl nebijis vajadzīgs suns pavadonis un pati par šiem īpašajiem palīgiem īsti neko vēl nav zinājusi.
“Toreiz vēl strādāju Latvijas Neredzīgo biedrībā kā subsidētā darbiniece, un servisa suņu biedrība “Teodors” bija līdzās. Tīri uz emocijām uzrakstīju iesniegumu, jo redzēju, ko šie suņi spēj, ko dara, cik ir paklausīgi. Pagāja tikai daži mēneši, un man teica, ka ir jau suns. Tas gan man bija kā sniegs vasaras vidū, jo nesapratu, ko darīt. Citi iedrošināja: neuztraucies, mēs tev visu sagādāsim! Tā es iemetos aukstā āliņģī, un sākās triju nedēļu ļoti intensīvs apmācību kurss,” turpina Lolita.
Pēc darba dienas notikusi aktīva darbošanās Vērmaņdārzā, pa Barona ielu, Bastejkalnā. “Mēs ar suni staigājām, un es tiešām sākumā biju ļoti uztraukusies, nesapratu, kādas komandas ir jādod. Pēc trim nedēļām man teica, ka varēšu suni ņemt uz mājām un darboties. Pierašanas periods gan bija ļoti ilgs – apmēram deviņi mēneši. Zuze arī sākumā bija sevī ļoti ierāvusies. Kad suns pie mums ieradās, viņai bija divi gadi un trīs mēneši, šogad jūlijā apritēja seši gadi,” teic Lolita.
“Tagad Zuze prot komandas pa labi, pa kreisi, pāri ielai, taisni, sēdēt, gulēt, atnest mantu, pienest klāt, iedot rokās, meklēt vietu, viņai ir jāatrod brīvā vieta transportā, meklēt pieturu, pāreju labajā vai kreisajā pusē. Transportlīdzekļa numuru, protams, viņa nenosauc, tas man ir jāsaprot vai kādam jāpajautā. Tagad ir labi, ka transportlīdzeklī visa informācija tiek pateikta skaļi, un mēs lielākoties pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem braucam,” priecājas Lolita.
Vairāk lasiet jaunajā žurnālā “Likums un Taisnība” – arī, kam pieder Latvijas zeme un meži; Babītē jau 20 gadu cīnās pret nelegālu stāvvietu; vai pabalsts pienākas, ja malku gādā pats; kādas ir kompensācijas par aizsargjoslām; ko no Latvijas meklē Eiropols.
