Latvijas padomju republikas fenomens: absurdais ģerbonis, ar ko mēs izkritām no "brālīgās saimes"

Visi Padomju Savienības “brālīgo republiku” ģerboņi bija taisīti pēc vienas šnites un modes. Tajā bija neatņemami simboli – sarkanā zvaigzne un uzlecoša saule, ko ietvēra lauksaimniecības produkcijas kūļi, kas nu katrai republikai bija noteicoša: kokvilna Centrālāzijas republikām, vīnogas Moldovai (toreiz – Moldāvijas PSR) un labība Eiropas daļas republikām (arī Latvijai). Un, protams, sakramentālais sauklis: “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” gan nacionālajā, gan krievu valodā.

Sirpja un āmura sakrālās kaujas

Un bija vēl viena neatņemama sastāvdaļa – sirpis un āmurs, kas simbolizēja zemniecības un strādniecības vienotību cīņā par gaišo nākotni. Pēc padomju impērijas heraldikas speciālistu uzstādījuma teju visām republikām (PSRS sabrukuma brīdī tādas bija 15) sirpjāmura atveidojums bija vienveidīgs: sirpis, kas simbolizēja zemniecību, bija otršķirīgs, bet āmurs bija pirmšķirīgs, par ko liecināja tas, ka sirpis bija uzlikts virsū āmuram (to skaidri varēja redzēt attēla kontūrlīnijās). Tas simboliski liecināja, ka proletariāts (strādniecība) ir galvenais, un sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” ir loģiski pamatots.

Tikai uz katras republikas ģerboņa mazliet atšķīrās sirpja un āmura lielums un forma. Bet bija trīs republikas, kuras no šiem striktajiem padomju heraldikas normatīviem izkrita – Kirgīzijas PSR (tagad Kirgizstāna), Tadžikijas PSR (tagad – Tadžikistāna) un Latvijas PSR.

Pirmā pretrunā ar pieņemto padomju ikonogrāfiju izcēlās Kirgīzijas PSR, uz kuras “valstiskā simbola” dīvainā kārtā sirpis un āmurs bija attēlots nevis ģerboņa augšgalā, bet apakšdaļā. Iespējams, tas tā notika tāpēc, ka Kirgīzijas ģerboni izstrādāja nevis pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā, kā vairumu “veco republiku” simbolu, bet gan 1936. gadā, kad, reorganizējot PSRS administratīvo iedalījumu, tika nodibināta Kirgīzijas PSR. Un viskliedzošākais sakrālais pārkāpums: uz šī ģerboņa āmurs ar sirpi bija apmainījušies vietām – galvenais bija sirpis, uz kura virsū uzlikts āmurs!

Otra PSRS republika, kuras ģerboņa ikonogrāfija neatbilda impērijas principiem, bija Tadžikija, kuras simbolu arī izstrādāja vēlāk nekā pārējo republiku ģerboņus – 1929. gadā. Uz šī ģerboņa bija sirpis un āmurs, bet nevarēja saprast, kurš ir dominējošais, jo nebija striktas kontūras, zeltainais krāsojums bija vienlaidus, neatdalīts ar kontūrām.

“Šķībā” padomju Latvija

Un tad nāca Otrais pasaules karš, kad padomju impērijai pievienoja jaunas okupētās teritorijas – Karēliju, Moldovu, Lietuvu, Igauniju un Latviju. Šo republiku ģerboņi tika izveidoti pēc viena unificēta parauga. Tomēr Latvijas PSR emblēma, kuras apraksts tika ietverts 1940. gada 25. augustā “tautas Saeimas” apstiprinātās Latvijas PSR konstitūcijas 116. pantā (“ģerbonis attēlo vārpās ietvertu zelta sirpi un veseri no jūras lecošas saules staros”), bija visnotaļ absurda.

Pirmāk jau Latvijā saule no jūras nelec, bet gan tajā noriet (tie, kas pārzina Latvijas ģeogrāfiju, it labi zina, ka Baltijas jūra ir Latvijas rietumos). Šis apstāklis padomju laikā radīja nevienu vien anekdoti, ka Latvijas PSR ģerbonis aprāda, kā Latvijā sociālisma saule noriet. Bet otra mazāk ievērota nianse bija tā, ka uz ģerboņa sirpis un āmurs atšķirībā no citām PSRS republikām bija apmainījušies vietām – āmurs uzlikts virsū sirpim (tā bija vēl tikai Kirgīzijas PSR).

Tas nozīmē, ka, sekojot padomju sakramentālajām dogmām, Latvijas PSR sauklis “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” neatbilda pastāvošajai ideoloģijai, un tam vajadzētu skanēt: “Visu zemju zemniecība, savienojieties!”

Mazliet dīvaini varētu izklausīties, ka šāds Latvijas PSR ģerboņa izskats tapis analfabētisma un nezināšanas dēļ, jo tā zīmējuma autors ir savulaik atzīts mākslinieks – Arturs Apinis (1904-1975), Latvijas valsts ģerboņa autora Riharda Zariņa (1869-1938) skolnieks. Tā kā Arturam Apinim - stājgrafikas, lietišķās grafikas un grāmatu grafikas meistaram – heraldika nebija sveša lieta, ņemot vērā arī to, ka viņš 1928. gada uzsāka darbu Valsts Vērtspapīru spiestuvē Riharda Zariņa vadībā.

Pret abstraktiem izkropļojumiem

Padomju laikā Arturs Apinis bija pasniedzējs Mākslas akadēmijā, tās Grafikas katedras vadītājs un profesors. Īsi pirms aiziešanas mūžībā viņam arī piešķīra godpilno Latvijas PSR Tautas mākslinieka titulu.

Artura Apiņa radošajā biogrāfijā ir vairāki visiem labi zināmi veikumi, kuru autorību, iespējams, ne visi zina. Viņš, piemēram, noformējis gan Edvarta Virzas “Straumēnu”, gan Raiņa kopotu rakstu izdevumus. Vecākā un vidējā paaudze noteikti atceras kādreiz Latvijas PSR vadošo laikrakstu “Cīņa”, kura stingros un noteiktos titula burtus zīmējis Arturs Apinis. 

Tai pašā laikā Arturs Apinis bijis spiests pakļauties padomju ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Piemēram, 1963. gada 16. martā “Rīgas Balsī” viņš raksta: “Mēs, latviešu padomju mākslinieki, Valsts mākslas akadēmijas pedagogi, apsveicam padomju valdības un partijas skaidros norādījumus, kas vērsti pret dažādiem abstrakcionistiskiem izkropļojumiem tēlotāja mākslā. Šie partijas norādījumi dod mums jaunu stimulu reālistisko tradīciju saglabāšanā, jaunu spēku cīņā par mūsu reālistiskās mākslas uzplaukumu. Mākslas akadēmijas mācības spēku uzdevums ir nodot šīs tradīcijas jaunajiem, topošajiem māksliniekiem - komunisma sabiedrības māksliniekiem.”

Atzīts vecmeistars

Arturs Apinis ir bijis ražīgs mākslinieks. Viņš, piemēram, bijis viens no pirmās brīvvalsts laika latu banknošu autoriem. Tāpat viņš veidojis gan neatkarīgās Latvijas, gan jau okupētās Latvijas pastmarku dizainu. Artura Apiņa talants izpaudās jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās – viņš guva atzinību ar vēsturiskā žanra ofortiem un litogrāfijām, kā arī grāmatu vinjetēm. Stājgrafikas sižetos viņš labprāt izmantoja dabas un sadzīves ainas. Tādas pašas ievirzes darbu viņš turpināja padomju laikā. Latvijas PSR ģerboņa izveides uzticēšana bija apliecinājums, ka Arturs Apinis tolaik skaitījās labākais lietišķās grafikas meistars. 

Pirms 18 gadiem Valsts Mākslas muzejā (tagad – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) notika grafikas darbu izstāde “Arturam Apinim – 100”, un toreiz Mākslas muzeja izstāžu kuratore Irēna Bužinska pauda:

“Arturs Apinis ir viens no ievērojamākiem latviešu oforta vecmeistariem, kura daiļradi raksturo vienkāršība un atturība, formas skaidrība un profesionāla kultūra. Stājgrafiku galvenā tēma – Latvijas ainava, ko autors realizējis gan plašās, panorāmiskās kompozīcijās, gan liriski noskaņotos tēlojumos. Arturs Apinis ir atstājis bagātu darbu klāstu grāmatu un lietišķajā grafikā. Nozīmīgs ir mākslinieka ieguldījums arī pedagoģiskajā darbā – no 1944. līdz 1974.gadam viņš strādājis Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas katedrā.

Arturs Apinis mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā (1923–1932) profesora Riharda Zariņa vadītajā Grafikas meistardarbnīcā. Vienlaikus strādājis Valsts Vērtspapīru spiestuvē, kur apguvis grafikas tehnikas pielietojumu praksē. Izstādēs piedalījies kopš 1928.gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1945.gada. 

Artura Apiņa darbi daudzkārt eksponēti gan Rīgā, gan bijušās PSRS pilsētās – Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā, Taškentā, Viļņā, Tallinā un ārzemēs – ASV, Austrālijā, Indonēzijā, Vjetnamā, Zviedrijā.”

Mākslas vēsturnieks Māris Brancis 2004. gadā Amerikas latviešu laikrakstā “Laiks” raksta, ka, caurlūkojot Artura Apiņa biogrāfiskos datus, var padomāt, ka viņš pratis pielāgoties jebkurai varai. “Bet tāds viedoklis ir tikai šķitums. Mākslinieku, kā liecina arhīva materiāli, pat izslēdza no Mākslinieku savienības. Pagātne padomju laikā mūždien viņam sekoja kā smaga ēna. Tā iedragāja šī spožā grafiķa radošo garu.

Būdams lielisks sava skolotāja Riharda Zariņa skolnieks, Arturs Apinis turpināja klasiskās ainavas tradīcijas grafikā. Viņa vienkāršās, atturīgās, formā skaidrās, romantiski ievirzītās ainavās atklājās dzimtās zemes dabas nemākslotais skaistums. Smalki izstrādātas, tās lika nojaust ikviena Latvijas nostūra neatkārtojamo burvīgumu. Te nebija nekā no lišķības kādai varai. Savu mīlestību pret tēvzemi viņš nekad nav nodevis.”