Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Pēc teju 20 gadus ilgas bēguļošanas Malaizijas psihiatriskajā klīnikā uzradies deviņdesmito gadu vidū bankrotējušās TOP bankas prezidents Boriss Osipovs. Viņš sirgstot ar šizofrēniju. Kur pazuduši savulaik pagaisušie miljoni neviens joprojām nezina.

Ieva savu tēvu baņķieri atrada pēc 20 gadiem Malaizijā. Un uzņēma par viņu kino! 261

Kultūra
2015. gada 4. maijā 06:15 2015. gada 4. maijā 06:15
Pirms 20 gadiem ar it kā daudziem noguldītāju miljoniem no Latvijas caur Seišeļu salām uz Malaiziju aizlaidās bankrotējušās TOP bankas prezidents Boriss Osipovs. Daudzus gadus par viņu nekas nebija dzirdēts. Nu viņu Malaizijas psihiatriskajā klīnikā uzgājusi meita un par to uzņēmusi filmu, kurai pirmizrāde paredzēta šodien, 4. maijā.

Šis ir fantastisks, pat neticams stāsts. Pagājušā gadsimta pārmaiņu laikos – astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā Politehniskā institūta (tagad - Rīgas Tehniskās universitātes) ekonomikas pasniedzējs Boriss Osipovs sāka nodarboties ar biznesu – dibināja vienu uzņēmumu pēc otra, līdz kļuva par TOP bankas prezidentu. TOP banka bija viena no piramīdas tipa kredītiestādēm, kuras noguldītājiem solīja pasakainu peļņu – 100% un pat vairāk. 1994. gadā banka bankrotēja un tās prezidents ar, kā runā, sešiem miljoniem latu pagaisa tālēs zilajās. Viņu Interpols izsludināja starptautiskajā meklēšanā… Nu baņķieris atradies.

Bankrotējušās bankas prezidents pēc 20 gadiem uzrodas Malaizijas klīnikā

Osipovs uzradās pēc 18 gadiem. Malaizijā, psihiatriskajā klīnikā. Vīrietis par sevi ziņu deva tieši tai brīdī, kad iestājās noilgums un viņu vairāk nevarēja saukt pie kriminālatbildības.

Vēl pirms bankas dibināšanas Osipovs dzīvoja kopā ar savām divām meitām un viņu māti. Līdzko viņam parādījās nauda, baņķieris ģimeni pameta, atrada jaunu sievieti, pārvācās uz savrupmāju Babītē. Tomēr arī par iepriekšējo ģimeni viņš neaizmirsa. Savai vecākajai meitai Ievai viņš uz kāzām uzdāvināja māju, un pazuda no Latvijas.

Pēc 18 gadus ilgas neziņas Osipova meita Ieva Ozoliņa, māksliniece, kas strādā ar mālu, veidošanas skolotāja, uzzināja par tēva likteni. Atklāsmes bija satriecošas. Par tām tad arī Kasjauns.lv saruna ar Ievu Ozoliņu.

Par „fašistu līdzskrējēju ģimeni” Osipoviem, kurai no Kabardijas nācās bēgt uz Latviju. Par skarbo deviņdesmito gadu biznesu, kas bija balstīts Krievijas melnajā tirgū. Par Osipova vēlmi aizbraukt no Latvijas, lai piramīdas banku izveidotu Maurīcijā. Par viņa 15 vientuļnieka gadiem Malaizijā, kad viņš studēja visu reliģiju svētās grāmatas. Un beidzot – par viņa šizofrēniju un dzīvi psihiatriskajā klīnikā.

Ieva Ozoliņa bērnībā kopā ar tēvu vienā no pārgājieniem.

Policijas pārsteidzošā ziņa: tēvs atrodas Malaizijas psihiatriskajā klīnikā

- Vai tik tiešām visus šos astoņpadsmit gadus nezinājāt, kur ir jūsu tēvs?

- Tik tiešām nezinājām, kur bija tētis, un labi, ka tā. Viņš taču bija izsludināts Interpola meklēšanā. Mūs sauca uz prokuratūru un pratināja. Biju priecīga, ka par viņu neko nezinu, jo diez vai man izdotos kaut ko noslēpt, ja es kaut ko zinātu.

Kaut kādas baumas par viņu jau klīda, it kā bija uzradies tēva kādreizējais miesssargs, kurš paziņojis, ka tētis miris, bet nekādu skaidru ziņu nebija.

Mana māsa, kurai bija 13 gadi, kad tētis pazuda, un kura ārkārtīgi mīlēja tēvu, visu to ļoti pārdzīvoja. Viņa gribēja uzzināt, vai tētis vismaz ir dzīvs. Nebija citu variantu un viņa gāja pie visādiem pseidospeciālistiem un pareģiem, tas bija tāds izmisuma solis. Var jau būt, ka kādam no šiem cilvēkiem ir īpašas spējas, bet šoreiz viņiem nebija izdevies noteikt patiesību, visi viņi stāstīja, ka tētis ir miris. Viens klāstīja – es redzu lodes, otrs – viņš guļ jūras dzelmē, un ko tik visu vēl ne.

Un tad pirms trim gadiem saņēmām policijas ziņu, ka tēvs ir Malaizijā, par ko bijām lielā neizpratnē. Bija vairākas sakritības.

Pirmām kārtām, tēvs uzradās tieši tad, kad viņa nodarījumam iestājās noilgums, viņu vairs nevarēja tiesāt. Domājām, ka tas tik tiešām varētu būt viņš, un viņam nav citu veidu, kā nokļūt mājās, kā vien ieejot psihiatriskajā klīnikā un par sevi dodot ziņu šādā veidā.

Tai pašā laikā vīrietim, kurš uzdevās par manu tēvu un nosauca viņa personas kodu, nebija nekādu dokumentu. Cita versija bija – kāds nezināmu iemeslu dēļ uzdodas par manu tēvu.

Un trešais variants - viņš ir sataisījis pamatīgas ziepes un šis ir vienīgais veids, kā viņam glābties. Tas izskatījās pēc viņa. Deviņdesmito gadu lielajā trakumā bija tāds raksturīgs gājiens – ja tu kaut ko nošauj greizi, uztaisi balto lapu. Biju dzirdējusi, ka arī tēvs savā biznesā izmantoja šādus gājienus.

Boriss Osipovs vēl pirms lielajiem pārmaiņu laikiem kopā ar savu pirmo sievu un abām meitām.

„Mans tēvs ģimenē bija elle”

- Kā radās ideja uzņemt filmu par tēvu?

- Atceros brīdi, kad pienāca ziņa, ka mans tēvs ir dzīvs. Strādāju Jumpravas mākslas skolā, braucu mājās ar vilcienu un lasīju žurnālu „Rīgas Laiks”. Tajā izlasīju tādu teikumu – ja tu kaut ko nesaproti, taisi par to filmu. Un man radās nojausma, ka par šo jātaisa filma.

Biju beigusi Mākslas akadēmiju, visi mani draugi bija mākslinieki, bet nekādas saprašanas par filmu veidošanu man nebija. Tai vasarā iestājos Kultūras akadēmijā, lai saprastu, kā veido kino.

Gribēju doties uz Malaiziju ar konkrētu mērķi, nevis braukt vienkārši kā meita, kura interesējas par tēvu. Savā ziņā braukt ar kamerām un filmēšanas komandu  kaut kādā veidā bija aizsardzība gan man, gan viņam. Un tas bija pareizi, mūs tā vienkārši nevarēja „atšūt”.

Vēl viens pamudinājums filmēšanai bija mani četri bērni (jaunākajam no kuriem ir tikpat, cik filmai – trīs gadi). Skolas vecuma bērniem skolā jātaisa ciltskoks. Vienam no bērniem 5. klasē bija jāaizpilda ciltskoka lodziņš „vectēvs”. Viņš prasa, ko rakstīt, kā viņu sauc? Es – Boriss Osipovs.Vispār – Boriss Treijs. Viņš – tad Treijs vai Osipovs? Kur viņš ir? Es - Malaizijā. Viņš – kāpēc mēs vēl pie viņa neesam aizbraukuši, kas viņš bija? Es – bankas prezidents. Viņš – o, jā, bet kāpēc mums nav naudas!?

Sapratu, ka man bērnu dēļ kaut kā šis jautājums jāatrisina. Un vēl tā sajūta – ja tev kaut kas nav sakārtots ar ģimeni, ar saviem tuvākajiem radiniekiem, tas ir bremzējoši tev pašam  Bija svarīgi to visu salikt „pa plauktiņiem”.

Boriss Osipovs jau biznesmenis. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākums.

- Jūsu tēvs bija ziemeļkaukāzietis, kā viņš nonāca Latvijā?

- Viņa ģimene Latvijā nonāca dramatisku notikumu dēļ. Tēva vectēvs Selims Šadovs bija Naļčikas galvenais prokurors, lokālais nacionālais līderis. Otrā pasaules laikā viņš vadīja organizāciju, kas sadarbojās ar nacistisko Vāciju, lai nepieļautu Kabardijas pievienošanu PSRS.

Ziemeļkaukāzam raksturīga vendeta, asinis pret asinīm, komunisti atriebās, Selima jaunāko dēlu nodūra, ģimenei nācās bēgt. Mans tēvs jau piedzima Rīgā.

Šis Ziemeļkaukāzs mums ģimenē palicis kā milzīgs noslēpums. Man vecmāmiņa stāstīja – tur ir tas Elbruss, mēs noteikti uz turieni aizbrauksim! Bet man bija sajūta, ka neaizbrauksim. Es vēl ilgi nevarēju saprast - vai es uz turieni varu braukt, meklēt kaut kādus radus? Tagad tas viss jau sen ir beidzies.

Domāju, ka tā Kaukāza mentalitāte arī kaut kādā ziņā traucēja normālā biznesa komunikācijā, ja par tādu vispār var nosaukt deviņdesmito gadu biznesa komunikāciju. Šis kaukāzieša gods, ka tu nekad nepārskaiti naudu, ka tev ir kauns neuzticēties, kaut ko kaut skaitīt, būt kā tādam knauzerim...

- Ģimene – māte un māsa atbalstīja jūsu projektu?

- Es absolūti riskēju, jo ģimene bija pilnīgi pret manu ieceri. Mana māsa vispār neko negribēja zināt, viņas argumenti bija – es negribu viņu tagad  atkal satikt, saskatīt viņa mīnusus. Viņa kā bērns tēvu vienmēr idealizēja. Bērnībā, kad māte ar tēti kašķējās, viņa vienmēr bija tēta pusē.

Jāteic, ka mans tēvs ģimenē bija elle. Viņš kā jau no Ziemeļkaukāza bija ļoti impulsīvs, pilnīgi cita mentalitāte. Savukārt mana mamma bija kārtīga teicamniece, viņai visu patika izdomāt un pierakstīt, bet tēvu vadīja impulsīva rīcība. Viņš varēja svētdienas rītā ieskriet istabā un paziņot: mēs šodien ejam pārgājienā, visi tūlīt ceļas augšā. Tas bija neciešami…

Mana mamma ir advokāte, ar savu klientūru.Viņa sevi negribēja afišēt ar savu bijušo vīru, krāpnieku, un filmā viņa arī no tā norobežojas.

Pārējo ģimeni, tomēr izdevās pierunāt iesaistīties filmas veidošanā. Arī mamma beigās atzina, ka filma ir izdevusies un pats filmas veidošanas process mums kā ģimenei bija nepieciešams.

Tēvs uz ārzemēm aizbrauca jau ar savu otro sievu

- Jūsu tēvs Latviju pameta ar savu otro sievu, kad jūsu māti un arī jūs bija atstājis?

- Viņš ģimeni pameta jau tad, kad pārmaiņu laikos sākās visi tie biznesi, tad arī tēvs sāka mainīties kā cilvēks. Viņa aiziešanu no ģimenes es gan neuzskatu par kaut ko dramatisku, jo cilvēki kaut kādos dzīves posmos kopā ir tad, ja viņiem vienam otram ir ko dot.

Kad tēvs aizbrauca es mācījos „lietišķajos” – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Man bija pilnīgi cita pasaule, māte dzīvoja kopā ar māsu. Tēvs ar jauno sievu pārcēlās uz Babīti. Bet visi dzīvojām tuvu – Imantā, Zolitūdē.

Viņš dzīvoja atsevišķi, bet ļoti bieži mūs apciemoja, veda visādas lietas, deva naudu, centās rūpēties. Un tad pēkšņi viņš kā tāds klucītis no spēles komplekta  izkrita ārā.

- Kas notika ar jūsu tēva otro sievu, ar kuru viņš kopā devās bēgļu gaitās?

- Par viņu daudz nerunāšu. Viņa, man liekas, bija visas šīs situācijas vienīgais un īstais upuris. Viņa neizturēja to psiholoģisko spiedienu, kas bija ārzemēs. Viņa bija bezpalīdzīgā situācijā – viņiem nekā nebija, valodu nemācēja, darbu atrast nevarēja…

Bankas prezidenta vizītkarte.

„Tas bija viens baiss pasākums”

- Kāds jums psihiatriskajā klīnikā radās iespaids – vai tik tiešām tēvs ir nopietni slims?

- Noskatoties filmu, cilvēki paši varēs izdarīt savu slēdzienu. Šizofrēnija, kas ir viņa diagnoze, kā zināms, ir tāda neskaidra lieta. Zinātnieki joprojām nav izpētījusi, kas tas ir.

Divos aspektos viņš izpaužas savādi. Viena no tām ir maģiskā domāšana un komunikācija ar paralēlajām pasaulēm un tamlīdzīgām lietām. Viņš man teica, ka 15 gadus pavadījis vientulībā, kad nevienam īsti nevarēja atklāties un uzticēties. Viņš bija viens un vairs nekādā veidā nevarēja ietekmēt sabiedrību, nebija virzītājs, nevarēja kaut ko darīt un mainīt. Tad viņš nodarbojās ar sevis mainīšanu. Viņš esot izlasījis pilnīgi visu reliģiju visas iespējamās grāmatas un izveidojis savu konceptu.

Otra lieta ir bizness. Katram ir sava iekšējā programma, ar kuru mēs visu dzīvi strādājam. Un viņam tas ir bizness, viņš nevar bez tā, viņam vajag visu laiku kaut ko bīdīt un organizēt. To viņš joprojām dara.

- Skatoties filmas fragmentus, rodas iespaids, ka jūsu tēvs dzīvo elitārā klīnikā. Viss uzposts, tīrs un skaists…

- Kad devos uz Malaiziju, biju lielā izmisumā. Man bija ļoti bail, ka es psiholoģiski nespēšu ieiet klīnikas, kā iedomājos, mazā piesmakušajā istabiņā bez durvju roktura un tur savu tēvu ieraudzīt pilnīgi sagrautā stāvoklī. Man būs bail viņam pieskarties.

Bet, ierodoties Malaizijā, biju pilnīgā šokā. Tur izskatījās kā kūrortā. Bet Malaizijā vispār kopumā tā izskatās, tur kur nav pavisam, pavisam nabadzīgas zonas. Tur daba ir skaista, viss ir sakopts.

Tēvs dzīvo atvērta tipa klīnikā, tādā kā pie mums Kauguros. Cilvēki var nākt iekšā, ārā, tur nevienu ar varu netur. Ir atsevišķas zonas, kur uzturas cilvēki smagākā stāvoklī, bet teikšu – tur tik tiešām viss izskatījās kā kūrortā.

Manam tēvam tagad ir 67 gadi un, salīdzinot ar cita viņa vecuma vīriešiem, viņš izskatās vienkārši satriecoši labi.

Pēdējā reize, kad meita redzēja savu tēvu pirms viņa aizbēgšanas no Latvijas.

- Kā bija doties uz Malaiziju?

- Tas bija viens baiss pasākums. Psiholoģiski man bija ļoti bail (braucu kopā ar operatoru, producenti un skaņinieku), jo manas ģimenes atvadu vārdi, bija: „Tu redzēsi - sataisīsi problēmas”. Pirmām kārtām, bija šaubas vai šis cilvēks ir reālais mans tēvs, ja jā, vai viņš gribēs piedalīties filmā. Otrām kārtām – nu, kas viņš tur Malaizijā ir? Cilvēks robota stāvoklī. Tu aizbrauksi uz turieni, izvilksi viņu ārā un atvedīs šurp? Un kas būs tālāk?

Man likās labāk uz visiem šiem jautājumiem neatbildēt, vienkārši nopirkt biļetes un lidot uz Malaiziju. Man pārliecība bija - tā kā tas ir tagad, tā atstāt nevar.

Policijas pirms 18 gadiem izplatītais foto par Borisa Osipova atrašanos. Šis foto pamatīgi šokēja viņa radiniekus Latvijā.

„Viņš aizmelojies līdz karaļiem un princesēm, lai sevi varētu pasargāt”

- Tēvs visā jūsu viesošanās laikā jūs tieši neatpazina kā meitu, izlikās, ka jūs nepazīst. Bet kā jūs viņu atpazināt pēc tik ilga laika?

- Pirmajā brīdī domāju, ka tas nav viņš ir, ka esmu kļūdījusies, jo viņš arī mani nepazina vai izlikās nepazīstam. Domāju, ka varu pakot mantas un braukt mājās, bet tad es viņu atpazinu pēc diezgan smieklīgas detaļas.

Deviņdesmitajos gados, kad tēvam bija parādījušies miljoni un draudzenes, viņš sev stādīja matus. Tajā laikā viņam mati jau daļēji bija izkrituši. Viņš ar kaut kādu novatorisku metodi deviņdesmito gadu kaktu klīnikā – no kaut kāda līķa tos matus ar maziem ādas gabaliņiem grieza ārā un stādīja sev.

Mati nepieauga, nokrita nost, bet rētas palika, un pēc tām es viņu arī atpazinu.

Atpazinu arī pēc ķermeņa valodas, ko nevar izmainīt, pēc jokiem, pēc veida kā reaģē uz teikto.

Borisa Osipova četri mazbērni un viņu māte Ieva Ozoliņa.

- Kādā valodā jūsu tēvs komunicēja?

- Viņš pārvaldīja tikai latviešu, krievu un vācu valodu. Un Malaizijā tas galīgi nederēja – tur runā angļu un malajiešu valodā, kuras viņš nemācēja, tā bija tāda bezcerīgā situācija... Šobrīd viņš brīvi runā malajiski un arī angliski, bet ar kļūdām.

Bet es domāju - kā viens cilvēks to visu varēja izturēt, arī to morālo spiedienu, kas viņam joprojām ir. Tas ir tas, par ko viņš visu laiku runā, tas ir tas, kas viņu visu laiku grauž - banka, noguldītāji, visi, kas palika aiz borta, kam viņš palika parādā... un tādu ir milzīgs daudzums. Domāju, ka viņa prāts arī liek kaut kādas psiholoģiskas barjeras.

Viņš iekšēji aizmelojies līdz karaļiem, princesēm un karaļvalstīm, lai sevi kaut kā spētu pasargāt.

„Man bija šausmīgs kauns, ka esmu baņķiera meita”

- Vai daudzi savulaik zināja, ka esat baņķiera meita?

- Skolas laikā mani draugi zināja, bet man bija šausmīgs kauns par to. Tādēļ, ka manu skolasbiedru vecāki tirgoja sīpolus, lai vispār kaut kā varētu izvilkt dzīvību. Tajā laikā ļoti daudzi bija pazaudējuši darbu uzņēmumos, kuri juka un bruka, visi bija uz sēkļa. Manā kursā puse bija šādu vecāku bērni.

Nu tad māja, kuru man tēvs uzdāvināja uz kāzām, kļuva par mūsu lielo kopmītni, kur viss mūsu kurss augām dienām dzīvojās. Tā nauda arī nekādā veidā nepieturējās, visu pielietojām diezgan nepraktiskā veidā.

Kad iestājos Mākslas akadēmijā, to faktu ļoti slēpu. Kad iepazīšanās pasākumā katram bija jāceļas kājās un jāstāsta par sevi, tad man bakstīja – nu pasaki, ka esi baņķiera meita. Bet es neteicu – jo tieši tad tur virmoja joki: varbūt starp jums ir kāds baņķiera bērns, kas, piemēram, mums te varētu palīdzēt kaut ko bišķi paremontēt.

Kadrs no filmas. Ieva Ozoliņa policijas iecirknī.

„Viņiem visiem bija savs plāns”

- Nav bail no bijušajiem TOP bankas noguldītājiem, kuri tagad, droši vien atmodīsies un prasīs atpakaļ savu naudu?

- Man būtu skumji, ja pie manis atnāktu kāds, kurš, piemēram, nevarēja nopirkt zāles, jo visa nauda tika pazaudēta TOP bankā un tāpēc viņa ģimenē notika kaut kas drausmīgs.

Bet tas, ka cilvēki noguldīja naudu, cerot neko nedarot, nopelnīt 100%? Mīļie draugi, tā bija piramīdas sistēma, un jums to vajadzēja saprast! Bet tai pašā laikā domāju – ja kāds no tiem noguldītājiem, nokļūtu mana tēva situācijā… Ja būtu pietiekami daudz smadzeņu, lai kaut ko līdzīgu organizētu un sanāktu, ka var rīkoties ar ļoti lielu naudas summu. Un pēkšņi tev kaut kas nobrūk un neizdodas. Ko tu darītu?

Patiesībā visiem baņķieriem, kuri darbojās deviņdesmito gadu sākumā, bija savs plāns.

Viņiem bija plāns un tas nebija visus apkrāpt, bet visi šie plāni balstījās Krievijas melnajā tirgū, kas nebija īpaši droši. Un līdzko tika sakārtota  robeža, un viņi vairs nevarēja, piemēram, ievest vilciena sastāvu ar metāllūžņiem un šeit to notirgot par milzīgu naudu, viss automātiski beidzās.

Tie bankas piesolītie 100% peļņas, protams, ir absurds, un ,domāju, mums filmā arī izdevies par to pastāstīt.

Ceļā uz Malaiziju. Viens no filmas „Mans tēvs baņķieris” skaņiniekiem Andrejs Trainovskis.

- Vai, veidojot filmu, satikāt arī kādreizējos tēva kolēģus?

- TOP banka izrādījās „viena aktiera teātris”. Mans tēvs harizmātiski visus iedvesmoja un viņi visi tur darbojās pēc viņa norādēm.

Tagad, pēc gandrīz  divdesmit gadiem neviens no tālaika TOP bankas cilvēkiem negribēja ar mani runāt. Es droši vien biju apnicīgākā persona vismaz pieciem TOP bankas darbiniekiem, kuriem visu laiku zvanīju un prašņāju – nu kas par lietu, kāpēc negribat runāt? Tagad es viņus saprotu. Viņiem tie divdesmit gadus senie notikumu ir nupat, tepat aiz muguras. Viņi visi strādā kaut kādos darbos un viņiem šķiet, ka viņu pašreizējo darbu kaut kādā veidā varētu saistīt kopā ar TOP bankas periodu. Piemēram, TOP bankas kādreizējā grāmatvede joprojām ir grāmatvede. 

Vēl padomju laikā. Boriss Osipovs masu demonstrācijā.

Kāpēc tieši Malaizija?

- Vai tēvs tik tiešām uz Malaiziju aizbrauca pilnīgi ar visu TOP bankas naudu?

- Nebija jau tā, ka ar visiem šiem miljoniem aizbrauca. Būtībā, cik es sapratu, viņš aizbrauca gandrīz ne ar kādu naudu, bija izdevies notirgot kuģi, māju un automašīnas, līdzi bija arī dažas sievas dārglietas.

- Kāpēc jūsu tēvs izvēlējās tieši Malaiziju?

- Vispār jau viņš ar savu otro sievu devās uz Seišalu salām, no turienes tālākais plāns bija doties uz Maurīciju. Maurīcijā tēvs ar savu bankas licenci varēja atvērt jaunu uzņēmumu. Viņa sākotnējais plāns bija tur izveidot tādu pašu banku kā TOP banka un, kā pats teica, nopelnīt, atgūt un atmaksāt. Nu kaut kā tā…

Līdz tam jau viņš tā bija darbojies – no viena punkta uz otra. Viņam deviņdesmitajos bija daudz uzņēmumu. Viņš bija Politehniskā institūta pasniedzējs, kurš piedalījās arī Daugavpils HES diskusijās, viņam bija izstrādāts alternatīvs plāns, kā uzbūvēt HES, nepostot dabu. Viņam bija arī vēja ģeneratoru bizness, arī firma „Kultūra”, kas nodarbojās ar valodu apmācību pēc modernas metodoloģijas. Tie bija jēdzīgi projekti. Bet tad aizgāja visas tās lupatas, ko ieveda no Polijas, lombardi, totalizatori,  radās viens par otru kreisāki naudas noguldījumu kantori.

Tēvs savu iepriekšējo biznesu bija nosedzis ar nākošo, un līdzīgi viņš bija nolēmis darboties arī Maurīcijā, taču, kā viņš stāstīja, – līdz tam pat netika, viņu tur atrada rekets. Tālāk uz šo jautājumu atbild filma.

* * *

Ievas Ozoliņas dokumentālās filmas „Mans tēvs baņķieris” pirmizrāde notiks pirmdien, 4. maijā pulksten 19.00 Nacionālā Kino centra organizētā Latvijas Filmu maratona ietvaros Rīgā (kinoteātrī “Splendid Palace”), kā arī Talsos, Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī un Rēzeknē. Rīgā filmu sāks izrādīt 8. maijā, vēlāk – arī novados. Paredzēts, ka „Mans tēvs baņķieris” izrādīs arī Latvijas Televīzijā. Pēc pirmizrādēm Latvijā filmu gaida ceļš pa starptautiskiem festivāliem.

Dokumentālā filma „Mans tēvs baņķieris”

Mans tēvs baņķieris treileris from Mistrus Media on Vimeo.

Elmārs Barkāns/Foto: no Ievas Ozoliņas personīgā arhīva, publicitātes foto

Citi šobrīd lasa

VIDEO: cilvēki uz šosejas steidz savākt no bruņumašīnas izbirušu naudu 13
FOTO: britu karaļnams tradicionāli publicē apburoši ģimeniskas Ziemassvētku kartītes 16
Busuļa un "Baritonu" tievēšanas izaicinājums beidzies. Kā puišiem klājies? 10
Skatīt visus komentārus

Это официально: Алла Пугачева объявила время и место концерта-возвращения на сцену

Елена Степаненко нашла молодую замену Евгению Петросяну