Reālā politika atdzesē jaunienācēju entuziasmu

Šodien, atskatoties uz šo rezultātu jau ar laika distanci, redzams, ka otru lielāko vēlētāju atbalstu guvusī partija, ko tolaik vadīja Aldis Gobzems un Artuss Kaimiņš, sāka sairt jau drīz pēc vēlēšanām, bet šodien no tās nav palicis pāri gandrīz nekas. Reālā politika ir “apēdusi” iesācēju ideālismu, secina Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”,  aptaujājot daļu no politiķiem, kuri 13. Saeimā ienāca bez pieredzes Saeimas darbā un Ministru kabinetā. 

Pirms četriem gadiem, ievēlot 13. Saeimu, nomainījās divas trešdaļas iepriekš kalpojušo deputātu. Turklāt gandrīz puse jeb 45 deputāti jaunajā Saeimā bija bez pieredzes lielajā politikā. Vairums no tiem bija no KPV LV, kas Saeimā ieguva 16 vietas, Jaunajiem konservatīvajiem, arī 16 vietas,  un  “Attīstībai/Par” – 13 vietas. Šīs partijas iepriekš Saeimā nebija pārstāvētas. Daļēji nomainījās arī “Saskaņas” Saeimas frakcijas sastāvs.

Toreiz, drīz pēc vēlēšanām 2018. gada oktobrī, viens no KPV LV līderiem Artuss Kaimiņš uzsvēra, ka “esam stiprākā, tiešām stiprākā un saliedētākā partija Latvijā.” Savukārt Konservatīvo līderis Jānis Bordāns solīja, ka “tuvākajos četros gados visa tauta redzēs, kā patiešām ir iespējams strādāt.” 

Lai arī visi ievēlētie jaunie politiskie spēki tika pie varas, tomēr nevienam no viņiem nebija pa spēkam uzņemties valdības vadīšanu. ““Jaunajai Vienotībai” izdevās tāds meistarstiķis, ko droši vien vēl ilgi atcerēsies i partijas biedri, i politiskie konkurenti – ar mazāko frakciju viņi dabūja ietekmīgākos posteņus valdībā, un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka pārējās frakcijas nespēja vienoties savstarpējiem darbam,” norāda politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Ikstens.

Tolaik priekšvēlēšanu debatēs daudz piesauktā likvidējamā koalīcijas padome pārveidojās, bet nepazuda un kļuva par sadarbības sanāksmi. Un, vaicājot, ar ko tās atšķiras, vairāki no deputātiem nešaubīgi saka – būtībā  ne ar ko. 

Gan KPV LV izšķīšana, gan Konservatīvo sarkano līniju uzstādījums par nesadarbošanos ar ZZS, kā arī sarežģīts darbs pandēmijā un vēlāk arī kara ēnā, visticamāk bija daži no iemesliem, kas ļāva vienai valdībai nostrādāt pilnu vēlēšanu ciklu. Lai arī dažas pārbīdes tajā notika. Par vēlētājiem doto solījumu turēšanu lielu paškritiku no 13. Saeimas jaunajiem politiķiem dzirdēt nevar. 

“Es ceru, ka, redzot mūsu padarītos darbus, mēs vēl kādu vēlētāju sev arī iegūsim klāt,” saka 13. Saeimas deputāts Andris Skride (A/P!).
“Ja mēs skatāmies uz mūsu partiju kā uz kopumu, es pieļauju, ka jā - kaut kā visus cietumā nesalikām un rīkles negriezām, ko bieži vien varbūt šie vēlētāji vēlētos. Tur es varu piekrist, jo reālpolitika mazliet atsēdina arī mani,” saka 13. Saeimas deputāts Sandis Riekstiņš (Konservatīvie).

“Jā, es domāju, ka lielu daļu no saviem solījumiem esam izpildījuši vai nu pilnībā, vai daļēji,” saka 13. Saeimas deputāte Dace Rukšāne (A/P!), piebilstot, ka viņiem bijuši visi krīzes ministri, kas arī ietekmējot attieksmi.

13. Saeimā no KPV LV ievēlētais deputāts (šobrīd ir partijā “Republika”)  Ēriks Pucens saka: “Jaunā politika saira tad, kad partijas [KPV LV] vadītāji bija katrs katram kaut ko apsolījis, un tagad mēs redzam, kur katrs no šiem partijas vadītājiem atrodas - daļa ir jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība, daļa pie oligarhiem aizskrējusi, tad kā šī partija var pastāvēt un īstenot kaut ko?”

Politologs Ikstens norāda, ka jaunie deputāti ne visos gadījumos bija piemēroti darbam Saeimā, un viņiem un viņu atbalstītājiem bijušas neadekvātas gaidas par reāli paveicamo. To, ka no malas viss izskatījies vienkāršāk, atzīst arī daļa “de facto” intervēto politiķu, kas ienāca Saeimā pirms četriem gadiem.

Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (Konservatīvie): “Ir nākusi tā apziņa, ka, lai cik labas vēlmes vai darbi, tās lietas vienkārši tik raiti tajā birokrātijā nenotiek un lielāka izpratne pilnīgi noteikti ir.”

“Sarežģīti un negaidīti patiesībā. Patiešām jāzina laikam zemūdens akmeņi. Un tās lietas, ko publiski nesaka,” saka 13. Saeimas deputāte Ļubova Švecova, kuru ievēlēja no “Saskaņas” saraksta, bet tagad viņa ir jau citā partijā – “Suverēnā vara”. 

Daļa 13. Saeimas jaunpienācēju tagad vēlēšanās jau kandidē no citiem spēkiem, pieslejoties vai nu pašu agrāk kritizētajām partijām ar ilgāku pieredzi Saeimā, vai arī kādai partijai ar jaunu nosaukumu, atkal sevi nostādot kā pretmetu pie varas esošajiem.

“Tas, kas bija mūsu spēkos, to arī mēs panācām. Jo no mūsu 16 deputātiem valdībā neaizgāja visi, kā mēs zinām, tur aizgāja tikai puse. Un tas, ko es izdarīju, es tiešām ar to esmu apmierināta un gandarīta,” saka 13. Saeimas deputāte Ramona Petraviča, ievēlēta no KPV LV, bet tagad iestājusies “Latvija Pirmajā vietā”.

“Ja man ir jāizceļ sevi, tad es varu minēt to, ka to priekšlikumu apjoms, ko es esmu iesniedzis Saeimā un aizstāvējis, un panācis -  esmu viens vairāk izdarījis nekā visa Saskaņas frakcija,” saka 13. Saeimas deputāts Kaspars Ģirģens, kuru Saeimā ievēlēja no KPV LV, un kurš šobrīd ir partijā “Republika”.

Pētījumā par politisko uzticēšanos Latvijā secināts, ka – ja politiķis vai partija nepatīk vienā aspektā, negatīvais tiek vispārināts. Jau drīz pēc šīs Saeimas ievēlēšanas, neraugoties uz jaunajām vēsmām, tai neuzticējās ap septiņdesmit procentiem iedzīvotāju. “Diemžēl ir tā, ka Latvijā neuzticēšanās politiķiem un arī politiskajai sistēmai kopumā ir vairāk ar tādu noklusējuma attieksmi - tā ir drīzāk norma, un uzticēšanās ir izņēmums. No turienes arī mēs varam skaidrot to, ka, lai kāda Saeima tiktu  ievēlēta, faktiski uzreiz pēc šīs Saeimas ievēlēšanas liela daļa Latvijas vēlētāju viņai jau neuzticas,” norāda politikas psihologs, Latvijas Universitātes profesors Ģirts Dimdiņš.

Lai kā arī neizskatītos 13.Saeimas jaunpienācēju darbs, tomēr vēlētāju aptaujas liecina – atkal ir pieprasījums pēc kaut kā jauna politiskajā piedāvājumā, turklāt - visai plašā spektrā. 

“Tā kā mums ir pietiekami daudz problēmu - mēs ekonomiski atpaliekam, mums ir vesela virkne sociālu problēmu, ir diezgan pašsaprotami, ka cilvēki novēršas no tām partijām, kas ir koalīcijā un meklē kaut kādus jaunus varoņus, nu, visticamākais, lai atkal viltos,” atzīst Jānis Ikstens.

Aptauju rezultāti liecina, ka par jaunajām partijām parasti biežāk balso cilvēki, kas jūtas kaut kādā veidā vīlušies, apdalīti, bet ne tik vīlušies, lai vispār neietu uz vēlēšanām.