“Es daru to, ko citi uzskata par nesaprātīgu un ļoti riskantu.” Latvietis Atvars jau mēnesi karo Ukrainā

Sarunas laikā Atvars atradās Ukrainā, Harkivas apgabalā, taču konkrētāku vietu neizpauda saistībā ar drošības apsvērumiem. “Ko es šeit daru? Strādāju atbilstoši savai kvalifikācijai. Es esmu latviešu virsnieks, mana militārā karjera sākās pirms 18 gadiem. Man vienmēr bija neliels urdīklis nonākt kādā karstajā vietā.”

Vilkme nonākt patiesi riskantos apstākļos

Līdz šim Atvars nebija strādājis nevienā tik bīstamā vietā, kāda tagad ir Ukraina. “Nē. Mana militārā karjera nesanāca gluži tāda, kādu biju to gribējis un iztēlojies, tāpēc nebiju nonācis [nevienā karstajā zonā].

Bet tās vietas, kur latvieši brauca [starptautiskās misijās] līdz šim, bija pietiekami maigs, saudzīgs režīms. Es pie sevis un ar kolēģiem ķiķināju, ka tas ir bišķiņ skarbāks bērnudārzs, sanatorija, kūrorts. Irāka un Afganistāna skaitījās diezgan drošas vietas. Tur nebija pavisam droši, bet arī bieži tur cilvēki nemira. Mani vilka uz nedaudz riskantāku vietu.

Pirmajās nedēļās bija salīdzinoši droši

Tagad esmu te vairāk nekā mēnesi. Pirmās trīs nedēļas skaitījās pietiekami drošas. Salīdzinot varētu teikt, ka tās bija kā latviešu misijas Irākā vai Afganistānā. Bet, godīgi sakot, [tagad] te ir bīstamāk!”

Atvars atgādināja, ka Latvijas karavīri starptautiskās misijās dodas jau vairākus desmitus gadu. “Profesionāļu ir daudz, bet uz vietām, kur ir reāli bīstami un kur pretinieks ir ideoloģiski pieņemams, pārsvarā mūsu vecie “piļītāji” nebrauc. Mēs mēdzam jokot, ka džeki reāli saprot, kas šeit notiek un kas šeit sagaida atbraucot. No reāliem “piļītājiem”, kuri parasti staigāja ar pirkstiem gaisā, reti kurš šeit atbrauca. Tiešām reti.”

Tiesa, viņš nav vienīgais latvietis, kurš karo Ukrainā. “Šajā vienībā bija vēl divi latvieši. Katrā vietā ir kādi konflikti. Divi latvieši pirms dažām dienām brauca mājā vai mainīja vienību – viņi vairs šeit neatrodas.” Sarunas laikā Atvars bija vienīgais latvietis savā vienībā, bet pēc dažādām dienām devās uz citu vienību. “Bet vēl ir vismaz ducis latviešu pa visu Ukrainu.”

Ja ar karavīru kaut kas notiek, ģimene saņem kompensāciju

“Šī vieta ir interesanta ar to, ka viņi ļoti ātri mums piedāvāja līgumus. Mēs atbraucām, un līgums jau bija galdā. Tiklīdz ir visas sociālās garantijas, ir nedaudz drošāk un negadījuma brīdī stājas spēkā kompensācijas. Ja nu kas, tad ģimene saņems pietiekami simpātisku summu, lai tik ilgi nebūtu par mani jābēdājas un lai bēdājoties varētu arī pasmaidīt: “Labi, Atvara vairs nav, bet kaut kas pēc viņa arī palika.””

Lai gan Atvars par kompensācijām ģimenei stāstīja caur humoru, viņš apzinās, ka Ukraina patlaban ir bīstama vieta un tiešām iespējami kritušie.

Slēpjas no pretinieku droniem un artilērijas

“Reāli šeit ir karš! Lai gan ar triecienšauteni, kājnieku ieroci es vēl neesmu šāvis pa pretiniekiem un neesmu viņus tā redzējis, ir bijis tā, ka pretinieki šauj pa mūsu pozīcijām ar artilēriju. Mēs to vien darām, kā slēpjamies no pretinieku droniem un artilērijas!

Droni ir kā artilērijas acis. Vispirms pārlido pāri droni, kas cenšas kaut ko atrast un ieraudzīt, kur pulcējas karavīri. Kad droni atrod, tad atlido šāviņš. Varbūt šāviņš skan nevainīgi, bet tas nozīmē vismaz piecus kilogramus sprāgstvielu un metāla šķembas, kas lido uz visām pusēm.

Jābūt neuzkrītošiem un neredzamiem

Lai izdzīvotu, pirmais noteiktums ir: jābūt disciplīnai. Ir jāuzvedas pietiekami neuzkrītoši, lai pretinieku drons mūs neatrastu. Pretinieku droni ir dzirdami. Tiem ir tāda skaņa kā vēja turbīnām. Viņi raustās pa nakti kā zvaigznītes. Satelīti iet vienā līnijā, bet droni kā mušas raustās dažādos virzienos. Tos var redzēt lidojam, jo tiem šaudās gaismiņas.

Parasti, kad ir nedaudz baiļu, visas zvaigznes liekas kā droni! “Čiekurs” [karavīru vadītājs], kad nolasa vakara instruktāžu, nedaudz ķiķinot, saka: “Nejauciet dronus ar zvaigznēm! Zvaigznes nav droni.” Tiklīdz drons mūs ir pamanījis, tas nozīmē, ka sekos artilērijas apšaude.

Pagaidām bez kritušajiem

Kad ir artilērijas apšaude, mēdz būt zaudējumi. Līdz šim mēs esam bijuši pietiekami uzmanīgi un nav bijuši zaudējumi.

Tas nozīmē, ka pa dienu mēs pārsvarā tupam zem kokiem. Ar telefoniem jābūt uzmanīgiem. Nedrīkst parastos sakarus lietot. Nedrīkst lietot arī Latvijas numuru. Internetam ir ierobežojumi. Internetu mēs pārsvarā lietojam caur “Wi-Fi”. Katrs savu internetu nelieto, jo tas nav droši.”

Večiem vajag piedzīvojumus  

Runājot par nākotnes plāniem, Atvars sacīja: “Par plāniem galvenais ir saprast: ja te, Ukrainā, ir 15-20 latvieši, kāda velna pēc viņi ir šeit un ko viņi īsti te meklē? Ir skaidrs, ka mēs esam tie veči, kuriem vajag piedzīvojumus!

Mēs varbūt vēl kādu laiciņu pakarosim, tad atcerēsimies, ka mums ir ģimenes un bērni, kurus vajadzētu apciemot, bet pēc tam noteikti atkal prasīsies doties piedzīvojumos.

Iespēja labi nopelnīt

Otrs faktors ir tāds, ka šeit maksā daudz. Normāla eiropieša izpratnē šeit ir ļoti laba alga. Strādāšana par 1000 eiro Latvijā mani īsti nekad nav iedvesmojusi. Es mēģināju savu biznesu, bet tas izrādījās neveiksmīgs. Vēl īsti neesmu gatavs mest tam mieru, bet ziemas periodā vajadzēja kaut ko darīt.

Iepriekšējā sezonā es divus mēnešus strādāju Anglijā. Pietiekami labi nopelnīju, lai vasaru atkal varētu pārlaist Latvijā un mēģināt attīstīt savu zemeņu biznesu. Tas īsti neizdevās, tāpēc sapratu, ka atkal ir jābrauc uz ārzemēm.

Taču celtnieks es neesmu. Ja kaut kur [uz ārzemēm] brauktu, būtu jādara mazkvalificēts darbs. Bet manas ambīcijas ir diezgan lielas, un es uzskatu, ka esmu pietiekami labs profesionālis tajā jomā, ko es māku. Es esmu karavīrs. Labi sagatavots karavīrs, kurš uzticas savām prasmēm un ir gatavs nedaudz bīstamākam darbam.”

Gribēja darīt kaut ko tādu, ko citi nedara

Viņu neuzrunāja iespēja turpināt strādāt Latvijas armijā. “Tiem, kuri izvēlas neprastāku ceļu, parasti kaut kas īsti nav sanācis ar ģimeni. Latvijas armijā mēs tāpat kaut kur bakstītos pa mazāk bīstamām vietām.

Bet man gribējās būt rokzvaigznei! Gribēju darīt kaut ko tādu, ko nedara citi! Gribēju darīt kaut tādu, ko uzskatu par pietiekami saprātīgu, bet uz ko lielākai daļai nepietiek dūšas.”

Atradis savu sapņu darbu

Vai šī Ukrainā pavadītā mēneša laikā Atvars ir atradis meklēto? “Es esmu. Man te reāli patīk! Atbraucot uz šejieni, man ir sajūta, ka es daru savu sapņu darbu. Pagaidām man ir plāns pabūt šeit līdz pavasarim.

Pavasarī sāksies zemeņu sezona. Tad es gribētu 2-3 mēnešus parakņāties, parušināties pa zemi un saprast, vai zemeņu bizness man joprojām nes tikai zaudējumus. Neveiksmi no veiksmes atšķir tikai vēl viens mēģinājums. Mēģini, mēģini un mēģini. Veiksminieks ir tas pats neveiksminieks, kurš pamēģināja vēlreiz. Es esmu gatavs pamēģināt vēlreiz. Pat tad, ja tā būs neveiksmīga reize, iespējams, man joprojām patiks kaut kur audzēt pāris zemeņu vadziņu.”

Līdz šim Atvars Latvijā audzēja zemenes trīs hektāros. “Tā platība man īsti nekad nav devusi tādu atdevi, kā vajag. Pārsvarā man zemeņu dēļ ir bijušas galvassāpes nevis finansiāls gandarījums.”

Ar mammu bija īpaši smagi 

Stāstot par ģimenes locekļu reakciju saistībā ars Atvara lēmumu braukt karot uz Ukrainu, viņš teica: “Mammu un tēti es nobloķēju sociālos tīklos un telefonā. Ar mammu bija īpaši smagi. Bet reizēm sievietei, mammai ir jāsaprot, ka viens no viņas dēliem ir sanācis savādāks nekā pārējie un viņam gribas kaut ko citu!

Mēdzu jokot, ka stabilitāte nav man raksturīgākā īpašība. It kā es gadiem kaut ko daru, bet sirds ir kaut kur citur. Bērni tagad ir paaugušies. Ar attiecībām sanāca ne tā, kā gluži gribētos, bet tādas ļoti sliktas arī tās nav. Lai sieva audzina viņus! Es ar viņiem aprunājos telefonā, aizsūtu uzturlīdzekļus.”

Bērni saprata tēta izvēli

Ko bērni teica, kad tētis brauca prom uz Ukrainu? “Viņi vēl ir pietiekami maziņi. Lielākā meita ir pusaudze, tāpēc es viņai mierīgi pastāstīju, kāda ir mana situācija, ko es gribu darīt. Viņa baigi nepārdzīvoja, iespējams, tāpēc, ka es viņai mierīgi izstāstīju.

Runāju kā ar pieaugušu cilvēku. Teicu, ko un kā es vēlos no dzīves. Mēs ar vecāko meitu esam diezgan līdzīgi. Viņa pietiekami konstruktīvi visu saprata. Viņai nebija jāraud.”

Bet vai pašam tētim nebija jāraud, šķiroties no bērniem? “Varbūt bišķiņ. Ja es teikšu, ka esmu dzelzs vīrs un man ne nervs neparaustījās, tā noteikti nebija. Bet, kad es mierīgi zināju, kur man ir jāiet un kas man ir jādara, tad arī sirds ir mierīgāka.

Bija bailes un viegla panika

Lai gan vēl līdz pēdējam brīdim, līdz pat Ukrainas robežai man reāli bija bail. Mani vēl uz robežas pārņēma īslaicīga (pāris sekunžu ilga) panika un es domāju: vēl ir brīdis izlēkt ārā. Domāju: “Taisi vaļā durvis un bēdz!”

Bet bailes ir normālas. Bailes palīdz izdzīvot. Galvenais ir bailēm pārāk neļauties. Biju sagatavojies tās pārvarēt, un izrādījās, ka nav tik traki. Ir traki tādā apmērā, ko cilvēks ir gatavs panest, pārdzīvot, sagremot.”

Karš ir uzvarams!

Vaicāts par ukraiņu iespējām uzvarēt karā ar Krieviju, Atvars teica: “Visi kari ir uzvarami. Tie kari, kas nav uzvarami, ir jāzaudē. Nedaudz jāatkāpjas pagātnē, kāpēc šis karš vispār sākās. Liela krīze dzīvē notiek tāpēc, ka kaut kas neiet pareizi tā, kā tam bija jāiet. Nevienam nav noslēpums, ka Ukraina bija (ceru, ka var lietot vārdu bija) valsts ar milzīgāko korupciju Eiropā. Valsts ar milzīgu korupciju ir vāja. Tieši tāpēc viņiem uzbruka – viņi bija vāji.

Tagad karš ir lieliska iespēja ukraiņiem sevi saliedēt, parādīt, ka viņi nav vāji, caur sāpēm izdarīt secinājumus, lai nākotnē būtu labāki. Vieniem krīze ir kaut kas briesmīgs, bet otriem krīze ir iespēja izdarīt pareizos secinājumus un sākt kustēties citā virzienā. Ceru un esmu pārliecināts, ka daļa ukraiņu ir gatavi doties citā virzienā.”

Ukraiņi grib tādu valsti kā Latvija

“Pirms pāris dienām, kad bija pēdējais uzlidojums, mēs braucam kopā ar lieliem lielgabaliem, ko Ukrainai bija piegādājusi Latvija. Tie bija seši ļoti jaudīgi lielgabali. Tad mums ar ukraiņiem bija interesanta saruna.

Viens sapņaini ieminējās: “Tu zini, vecais, (Kara laikā reti kurš karavīrs lieto vārdus. Vārdā cilvēku sauc tikai tad, ja pazīst jau dziļāk.) mēs gribētu tādu valsti, kāda ir Latvija. Mums liekas, ka Latvijā viss ir forši un izdevies! Pie jums visi ievēro likumus. Labi, daļa likumu jums ir par daudz, bet mums patīk, kā ir pie jums.”

Pašiem jācīnās par savu valsti

Tad es teicu: “Jums ir jācīnās! Ir jāsāk darīt kaut kas citādāk. Ko jūs darīsiet, kad pāriesiet mājās no kara? Centieties vairs nedot kukuļus! Ja kāds ņem un dod kukuļus, jūs esiet karavīri, rīkojieties ekstrēmi! Kārtība ir jāsāk ieviest.””

Kad karš beigsies, daudz cilvēku būs traumēti gan fiziski, gan psiholoģiski. “Cilvēki būs mainījušies savā uztverē. Citi būs normāli mainījušies, bet pārsvarā mainīšanās ir pietiekami destruktīva. Viņi meklēs savu vietu. Viņi meklēs, ko var darīt. Viņi meklēs, ko prot.

Kad cilvēks ar militārām prasmēm un pieredzi un saasinātu taisnīguma izjūtu sāks ieraudzīt, ka kaut kas nenotiek pareizi, viņš var sākt rīkoties atbilstoši savai jaunajai uztverei.”

Jauna pieredze ar kolumbiešiem

Atvars piekrita, ka karš maina cilvēkus. Arī viņš pats šo pēdējo nedēļu laikā Ukrainā piedzīvojis vairākas izmaiņas. Piemēram, viņam bija interesanta pieredze, kad kādu dienu bija jāgatavo ēst citiem karavīriem, tostarp vīriem no Kolumbijas.

“Manā grupā ir kolumbieši. Līdz šim viņi apkaroja narkotiku baronus un partizānus Kolumbijā. Viņiem tur maksāja, piemēram, 400 dolārus mēnesī. Kad viņi uzzina, ka Ukrainā maksā 3000 dolārus jeb astoņas reizes vairāk, normālam profesionālim rodas interese 1-2 mēnešu laikā nopelnīt to, ko viņš parasti nopelna gada laikā mājās.”

Gandrīz visa diena pagāja pie katliem  

Atvaram ne visai patīk gatavot ēst, parasti viņš izlīdzas ar viegli un ērti pagatavojamām maltītēm, piemēram, desiņām, olām un pelmeņiem. Bet Ukrainā biedri mācīja viņu gatavot ēdienu kolumbiešu gaumē.

“Man visa diena tam aizgāja. Brokastīm aizgāja gandrīz divas stundas, pusdienām divas stundas, kā arī vakariņām divas stundas. Pa dienu man sanāca vienu stundiņu pagulēt, bet vienu stundu vajadzēja būt sardzē. Vakarā es biju nenormāli noguris!”

Tajā dienā piedzīvotais viņam licis saprast, kāda slodze ikdienā ir sievietēm, kas gan strādā, gan gatavo ēst, gan rūpējas par bērniem. “Radās cita izpratne, cik daudz laika tas aizņem.”

Kad īsti ir pirmdiena?

Vēl viņš sapratis, ka karā ir mainījusies laika izpratne. “Mums visas dienas ir pietiekami vienādas, varētu pat teikt, ka identiskas. Kad tu teici, vai intervija varētu notikt pirmdienā, man bija jāsāk domāt, kad īsti ir pirmdiena…”

“Kara laikā parasti ir svarīga vakardiena un šodiena. Nākotne ir stipri izplūdusi. Tu nekad nezini, kur un kā tu būsi.”

Citi to uzskata par kaut ko ļoti riskantu

Noslēgumā Atvars atklāja, ka viņa dzīvei garšu tagad piedot apziņa, ka viņam pietiek dūšas darīt kaut ko tādu, ko citi uzskata par nesaprātīgu, kaut ko ļoti riskantu. “Bet es kā normāls karavīrs painteresējos, cik daudz ir kritušo, neveiksmīgo iznākumu. Sapratu, ka kritušo nav pārāk daudz, tostarp latviešu vidū.”

Dzirdēts tikai par ievainotajiem. Labi, ka tādā gadījumā karavīrs saņem kompensāciju. “Man bija svarīgi, lai uzreiz pēc atbraukšanas varu parakstīt līgumu. Ja nu kas, lai tas man ir.

Garšu piedod tas, ka daru to, ko citiem ir bail darīt, bet man no tā nav baiļu. Citi uz to skatās un domā: “Tam vecim ir pauti! Viņam ir iekšā! Viņš to var!”

Nervozās naktis ar ieroci blakus

Protams, bija arī nervozas naktis, kad ar roku meklēju, kur ir mans ierocis. Pārsvarā ierocis atrodas blakus guļammaisam. Gandrīz kā sieva guļ blakus. Mans ierocis bija pielādēts, un es ar roku visu laiku to meklēju un pārbaudīju, vai tas joprojām ir blakus. Zemapziņā jau biju gatavs ar to rīkoties.

Kad cēlos uz maiņu, kaut kas sprāga diezgan tuvu. Nebiju vēl īsti pamodies, bet kaut kur jau sprāga. Tad kritu pie zemes un pilnīgā tumsā meklēju savu ķiveri, bruņu vesti, lai pēc tam sāktu skatīties, ko darīt tālāk.

Ļoti bieži nav sanācis tā, ka jākrīt pie zemes. Man liekas, kādas 3-4 reizes mēneša laikā. Pārsvarā pietiek ar vieglu slēpšanos,” Atvars stāstīja par savu pieredzi Ukrainas karā.