Mammīte izaudzinājusi 5 bērnus, bet tagad jādzīvo kā trūkumcietējai
Ir diezgan nožēlojami, ka cilvēkam, kurš visu mūžu ir godīgi strādājis un audzinājis bērnus, vecumdienās jāsaņem niecīga pensija un jālūdz bērnu palīdzība, jo citādi būtu jādzīvo trūkumā. Skrīveru pensionāru organizācijas vadītāja Ilga Ušaka intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka laukos dzīvojošie seniori cenšas saglabāt gaišu skatu uz dzīvi, bet daudziem ir grūtības gan ar transportu un nokļūšanu pie ārsta, gan zāļu iegādi.
Viņa pastāstīja, ka nesen bija aizbraukusi uz Sunāksti, kas ir neliels ciemats Aizkraukles novadā. “Iedomājieties, no Sunākstes uz Aizkraukli autobuss kursē tikai vienu reizi nedēļā. Divas reizes dienā cauri brauc Rīgas autobuss – no rīta un vakarā. Es domāju, ka tas ir šausmīgi,” Ušaka teica un norādīja, ka Sunākste atrodas netālu no Lietuvas robežas.
Ciematā atrodas Stendera Ābeces taka, baltā baznīciņa, ļoti skaists tautas nams un kādreizējā skola, kura patlaban stāv tukša. “Es domāju, ka tā ir skaista pērlīte. Ja Sunākste tiks atstāta ar autobusu kustību vienu reizi nedēļā, pērlīte izzudīs. Tas ir skumji, vai ne?”
Milzīga trauksme, braucot uz lielpilsētu pie ārsta
Runājot par transporta problēmām laukos, Ušaka aicināja iedomāties vecu cilvēku, kuram ir vajadzīgi ārsta izmeklējumi. Vietējie mediķi viņu mēdz sūtīt pie speciālistiem uz Jēkabpili vai Rīgu.
“Ņemot vērā esošo transportu uz Rīgu, ja viņš pulksten 17 nepaspēj atpakaļ, tad viņam jāpaliek Rīgā. Ir cilvēki, kam Rīgā ir paziņas un radinieki, bet ir ļoti daudz tādu, kuriem Rīgā nav, kur palikt. Kur tas nabaga pensionārs lai paliek?”
Ārzemēs par to ir padomāts
Ušakas radinieki dzīvo Austrālijā, kur izstrādāta noteikta kārtība, kādā pensionāri regulāri tiek izmeklēti. Vienu reizi gadā vecie ļaudis dodas uz slimnīcu, kur viņam veic visus nepieciešamos izmeklējumus. Vienas vai dažu dienu laikā seniors tiek pilnvērtīgi izmeklēts un var doties mājup.
“Vecam cilvēkam tas ir tik nozīmīgi! Trauksme, kamēr viņš aizbrauc uz pilsētu, un trauksme par to, vai viņš paspēs atpakaļ uz autobusu, ir diezgan traka!” Tāpēc būtu labi, ja arī mūsu mediķi padomātu par līdzīgu sistēmu. Esošajā sistēmā “kaut kas nav kārtībā”, īpaši domājot par lauku ļaudīm.
Pieteicās pie daktera pulksten 11, bet rindā jāgaida trīs stundas
Saistībā ar ārstu apmeklējumiem Ušaka pati savā ģimenē arī piedzīvojusi nepatīkamas situācijas. “Mans vīrs bija slims. Mēs pieteicāmies pie ārsta noteiktā laikā – pulksten 11. Bet, aizbraucot tur, bija vēlreiz jāreģistrējas reģistratūrā, pēc tam bija rindas kārtība. Uzgājām augšā pie daktera, kur pacienti gāja iekšā rindas kārtībā. Mūsu apmeklējums nebija pulksten 11, bet gan 13 vai pat 14!
Iedomājieties cilvēku, kurš ir izbraucis agrāk, lai tiktu pie daktera pulksten 11, bet tad sēž rindā, gaida vairākas stundas un nepaspēj uz autobusu! Neviens jau tā īsti nepadomā, kā tas ir lauku cilvēkam.
Viņa dzirdējusi iebildes, ka laukos dzīvojošos pensionārus pie ārstiem var aizvest kaimiņi, kuriem ir mašīnas. “Bet kaimiņš jau arī nevedīs par velti! Transporta izdevumi lauku cilvēkam ir daudz lielāki nekā Rīgā vai citā pilsētā dzīvojošam cilvēkam. Bet to neviens neparēķina un par to nepadomā.”
Tikai neliela daļa var brīvi iegādāties zāles
Vēl viena liela pensionāru problēma ir grūtības iegādāties vajadzīgos medikamentus. Vietējās biedrības aptaujas dati liecina, ka no 118 Skrīveru pensionāru organizācijas biedriem tikai 31 seniors zāles var iegādāties brīvi.
46 iedzīvotāji teikuši, ka var daļēji iegādāties zāles, bet 37 ļaudis atzinuši, ka ar grūtībām var iegādāties nepieciešamos medikamentus.
Ārsts ieraksta, ka pacients nepilda norādījumus
“Jautāju, ko tad viņi dara. Atbilde bija: “Es pasaku ārstam, ka nevaru iegādāties zāles, ka man nav naudas.” Tad ārsts ieraksta kartiņā, ka pacients neizpilda ārsta norādījumus. Bet ne jau pensionārs savu iegribu vai niķu pēc tos nepilda! Viņam vienkārši nav līdzekļu.
Saka, ka vajag griezties sociālajā dienestā un prasīt pabalstu. Bet, ja tu neesi trūcīgais vai maznodrošinātais, tad nepienākas pabalsts. Ja tev ir bērni, jāprasa, lai viņi atbalsta.
Tas ir diezgan nožēlojami
Bērni mums ir ļoti labi un atbalsta. Bet iedomājieties: ja esi visu mūžu strādājis un līdztekus audzinājis savus bērnus, tad tu esi pelnījis sev vecumdienas un neatkarību tajās. Bet sanāk, ka tu neko neesi nopelnījis! Daudziem pensionāriem ir jālūdz bērnu atbalsts.
Manā uztverē tas nozīmē, ka bērniem ir jāmaksā it kā vēl viena pabalsta summa, jo jāuztur trūcīgie vecāki. Tas ir diezgan nožēlojami.”
Sieviete izaudzinājusi piecus bērnus, bet pensija ir niecīga
Ušaka pastāstīja par kādu pensionāri, kurai ir pieci bērni. Viņai ir mazs darba stāžs, jo daļa mūža pavadīta, audzinot bērnus. “Kamēr viņa audzināja bērnus, neviens nemaksāja nodokļus par viņu. Tagad viņai ir ļoti maza pensija.
Tā kā viņai ir ļoti maza pensija, sacīts, lai bērni gādā par viņu. Bērnu pienākums ir gādāt par vecākiem. Bet viņas pieci bērni strādā, pelna un maksā nodokļus, lai palīdzētu citiem trūcīgajiem un maznodrošinātajiem.”
Tajā pašā laikā viņas bērniem ir jāmaksā it kā vēl viens nodoklis un jāuztur mamma, kura ir trūcīga, jo jaunībā un brieduma gados ir audzinājusi savus bērnus. “Man ir aizdomas, ka kaut kas tur nav tā, kā vajadzētu būt!” Nav pareizi, ja trūcīgi vecāki ir kā vēl viens nodoklis saviem bērniem.
Tā nevajadzētu būt!
No visa iepriekš stāstītā var secināt, ka kaut kas nav kārtībā ar pensiju sistēmu. Ja cilvēks visu mūžu ir nostrādājis, viņa vecumdienām ir jābūt cieņpilnām un ar normāliem ienākumiem.
Turklāt mēs jau nerunājām par luksuss lietām, bet gan par elementārām sadzīves lietām: medikamentiem, malku un dzeramo ūdeni no krāna…
Taču, neskatoties uz dažādām grūtībām, apkārtnes seniori cenšas uzturēt gaišu skatu uz dzīvi. Viņi nav drūmi un sašļukuši.
