Lielajos kapos atjauno Vērmanes dzimtas kapu. FOTO

Vērmaņu dzimtas kapavietā pirmais apbedījums veikts 1813. gadā, kad mira Annas Ģertrūdes Vērmanes (1750-1827) vīrs Kristiāns Heinrihs (I) Vērmans (dz. 1737) – Lībekas tirgotājs. Viņš 1763. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā un šeit izveidoja savu tirdzniecības namu. Kad pēc 1812. gada Tēvijas kara, kura laikā uzbrūkot Napoleona karaspēkam nodedzināja Rīgas priekšpilsētas, Rīgas ģenerālgubernators Filips Pauluči meklēja iespējas atjaunot Rīgu, Anna Vērmane pilsētai atdāvināja purvainu zemes gabalu (tagadējo Vērmanes dārzu), lai tur ierīkotu publisku eksotisku koku parku ar rozāriju. Līdz ar to viņas vārds uz visiem laikiem iegājis Latvijas galvaspilsētas vēsturē.

1827. gadā viņa guldīta kapā līdzās savam vīram. Blakus kapu kopiņā atdusas viņu dēls Kristiāns Heinrihs II (1779—1824) ar sievu un tikai gadu veco bērnu.

Vērmaņu dzimtas liktenis savā ziņā bija traģisks. 19. gadsimta astoņdesmitajos gados nodega Vērmaņiem piederošā tēraudlietuve un mašīnrūpnīca Sarkandaugavā, bet pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanās Vērmaņiem kā vācbaltiešiem viņu īpašumus jaunā valsts konfiscēja. Līdz ar to līdz Otrajam pasaules karam visi Vērmaņi Latviju atstāja.

Pašreiz Rīgas pieminekļu aģentūrai nav ziņu par Vērmaņu dzimtas atzaru, un dzimtas kapavietu restaurē par Rīgas pašvaldības līdzekļiem. Tam ir atvēlēti 21 265 eiro, un darbu veic uzņēmums “Koka ēka” restauratora Edgara Purviņa vadībā.

Pēc mākslas vēsturnieka, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālista, bijušā Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa ierosmes Vērmaņu kapa restaurācija jau bija iecerēta 2018. gada, bet tā notiek tikai pašlaik.

Guna Vainovska stāsta: “Divu Vērmaņu dzimtas pieminekļu restaurācijas un rekonstrukcijas darbu sākotnējā posmā tika veikta pieminekļu virsmu attīrīšana no sadzīves netīrumiem un bioloģiskā apauguma – sūnām, ķērpjiem un aļģēm. Tālāk plānots novērst pieminekļu pamatu svēršanos un nodrošināt to stabilitāti. Atsedzot pieminekļu pamatnes, tika konstatēts, ka ir saglabājušies oriģinālā perimetriālā nožogojuma sētiņas pamati. Paralēli tiek meklēti arhitektoniski kompozicionāli risinājumi, lai pieminekļus varētu eksponēt saskaņā ar apkārtējo ainavu.”

Padomju laikā, kad pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados jau slēgtos Lielos kapus sāka pārveidot par kapu pieminekļu un kultūras muzeju jeb sakrālu parku, Vērmaņu kaps netika iznīcināts, bet gan daļēji atjaunots, jo tas atrodas līdzās kapu plākšņu sienai vai portālam, ko dēvē arī par “sarkano sienu”. Tika nolīdzināts zemes slānis, bet uz Vērmaņu kapa veidotā akmens vāze un kapu plāksne iestrādāta sienas mūrējumā. Tagad tie no sienas atceļos atpakaļ uz to sākotnējo vietu.

Tiks restaurēta arī uz Vērmanes kapu pieminekļa attēlotā semantika – gan bišu strops, kas attēlo, ka dzīve turpinās, bet tagad tikai šajā “kapu stropā”, gan taurenītis – dvēsele, kas aizlidojusi.

Vērmaņu kapu pieminekli izdosies restaurēt maksimāli tuvu tā sākotnējam izskatam, jo tas ir viens no nedaudzajiem pieminekļiem, no kuriem saglabājušās pirms vairāk kā simts gadiem uzņemtās fotogrāfijas, pēc kurām tas arī tiek atjaunots. Tas, kas ir šī pieminekļa autors, gan nav zināms, bet tas uzstādīts 19. gadsimta vidū. 

Sākotnēji pieminekli bija iecerēts atjaunot mazliet savādāk, bet, atrokot sašķiebušos un zemē iegrimušo pieminekli, atklājās ap tā esošās sētiņas jeb žoga fragmenti un nu atjaunos arī to. Savukārt šoziem restaurācijas darbi turpināsies restauratoru darbnīcās, kur atjaunos būtiskākos vēsturisko pieminekļu zudušos elementus, piemēram, pieminekļa vāzes kāju un uz tā bijušo čiekuriņu, nolūzušos pieminekļa stūrus.