Neredzīgās Līvas un viņas mammas Baibas ceļš no stacijas līdz Mūzikas akadēmijai
Kā neredzīgs cilvēks jūtas redzīgo cilvēku vidē, žurnāls “Likums un Taisnība” skaidroja kopā ar studenti Līvu Paleju un viņas mammu ...
Neredzīgās Līvas ekstremālais gājiens no stacijas līdz Mūzikas akadēmijai: ar kādām grūtībām Rīgas centrā jāsastopas neredzīgam cilvēkam
Tagad, kad runājam par iekļaujošu sabiedrību un vides pieejamību cilvēkiem ar dažādām pārvietošanās problēmām, spriežam, kā uzlabot dzīves kvalitāti vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem. Kā neredzīgs cilvēks jūtas redzīgo cilvēku vidē, žurnāls “Likums un Taisnība” skaidroja kopā ar studenti Līvu Paleju un viņas mammu Baibu, izejot nelielu posmu no Centrālās dzelzceļa stacijas perona līdz Mūzikas akadēmijai.
Līva dzīvo Babītē, Kultūras akadēmijā studē starpkultūru sakarus specializācijā “Latvija – Spānija”, bet šogad uzsākusi mācības Mūzikas akadēmijā, lai kļūtu par muzikoloģi, spēlē vairākus mūzikas instrumentus (klavieres, saksofonu, flautu, ģitāru, bungas) un vēlas apgūt vēl vijoles un kontrabasa spēli, papildus jau apgūtajām trīs valodām, viņa vēl grib iemācīties divas valodas, tostarp arī latīņu. Tā kā meitenei ir dzīvesspars un mērķis. Bet, lai to piepildītu, viņai jānokļūst līdz augstskolai.
“Apstājas absolūti nulle”
Ceļš uz Mūzikas akadēmiju sākas ar nokļūšanu no mājām līdz Babītes stacijai un vilciena “atrašanu”. Pirmāk jāpāriet pāri lielajam ceļam - šosejai. It kā jau autovadītāji mācīti, ka viņiem pēc likuma jāapstājas un pāri ceļam jāpalaiž cilvēks ar balto spieķi, bet, kā saka Līvas mamma Baiba, auto to absolūti ignorē: “Kā jūs domājat, cik apstājas? Absolūti nulle!”
Pirmais šķērslis ir pāriet pāri lielajai šosejai. Pāreja jau tur esot, bet, lai līdz tai nokļūtu, ir jāšķērso divas ciemata ielas, un pašvaldība vienkārši atsaka ierīkot pāreju tuvāk ceļam, pa kuru jāiet neredzīgam cilvēkam, to argumentējot ar to, ka pāreja jau esot, saka Baiba Paleja.
Jāuzsver, ka neredzīgs cilvēks, ejot pa ietvi vai pāri ielai, vadās pēc dzirdes, skaņām. Un te atkal ir lielas problēmas. Līvu pilnībā no līdzsvara var izsist ne tikai garām lielā ātrumā aiztraucies motocikls vai skrejritenis, bet arī elektroauto, jo tas pārvietojas bez skaņas.
Akrobātiskie vingrojumi vilcienā
Tālāk vairāk nekā ekstrēms piedzīvojums ir iekļūšana “modernajā” elektrovilcienā, kas grūtības var sagādāt pat redzīgam un spriganam cilvēkam, kur nu vēl neredzīgaja,. Līva cer, ka pēc “Rail Baltica” izbūves situācija kardināli mainīsies. Pēc projektiem paredzēts ne tikai jaunos vilcienus un Rīgas staciju padarīt neredzīgam cilvēkam draudzīgu, bet vides pieejamību nodrošināt arī vairākos desmitos staciju peronu.
Tagad ne tikai jāveic akrobātiski vingrojumi, lai iekļūtu vagonā, bet arī jāzīlē, kur tas apstāsies, lai varētu atrast durvis. Šai ziņā Līvas priekšā cepuri nost: viņa iemanījusies pārvarēt ekstrēmo iekāpšanu un izkāpšanu no vilciena.
Melnais caurums: Rīgas Centrālā stacija
Tālākais ceļš ir īsts “melnais caurums” – Rīgas Centrālā stacija (un atkal cerība, ka pēc “Rail Baltica” izbūves situācija mainīsies). Līvas mamma teic, ka Centrālā stacija neredzīgam cilvēkam ir teju nepārvarams šķērslis. Te vajadzīga asistenta palīdzība.
Centrālā stacija ir vieta, no kuras neredzīgam cilvēkam pēc būtības būtu jāizvairās. Bez asistenta vai līdzcilvēka paskaidrojumiem un pieturēšanas, neredzīgam cilvēkam stacija ir kā nepārvarams šķērslis. Nav tā, kā redzēts Itālijā, stāsta Līvas mamma, kur visur ir taktilās norādes: kāds perona numurs, cik pakāpienu uz trepēm, kur atrodas vilciena durvis un tālāk.
Kad, sirdij drebot, nokāpts pa kāpnēm no perona, nokļūstam Stacijas laukumā, kur atkal pilnīga neziņa – kas uz kuri pusi? Nokļūstam līdz tunelim, kas ved uz Raiņa bulvāri. Arī iešana pa pašu tuneli nav tā patīkamākā, jo tur var uzskriet virsū kādam ubagam vai dzērājam, kurš izplājies tieši gājēju ceļa vidū.
Raiņa bulvāra šķēršļi
Izejot no tuneļa un dodoties Krišjāņa Barona ielas virzienā uz Mūzikas akadēmiju, atkal vairāki šķēršļi, kurus, iespējams, redzīgs cilvēks par tādiem neuzskata vai par tiem īpaši neuztraucas. Pirmām kārtām tie ir pa ietvi izmētāti skrejriteņi. Savukārt netālu no krustojuma norit ēkas būvdarbi, un tur celtnieki savus auto novietojuši uz ietves, uzslējuši žogus un sētas, pastumdījuši betona puķupodus. Tas viss neredzīgu cilvēku “aizved” neceļos, pat uz ielas braucamās daļas. Reizēm pie viesnīcas piestājis uz ietves uzbraucis tūristu autobuss, kuram par gājēju ērtībām ir ne silts, ne auksts.
Nokļūstot uz Krišjāņa Barona ielas, Līva atviegloti uzelpo: “Te jau labāk” – uz ietves ir taktilās norādes, jau skaidri nojaušams, kur krustojums, uz kuru pusi jāiet. Tikai: Krišjāņa Barona ielas un Raiņa bulvāra krustojumā ir taktilais brīdinājums par krustojumu un gājēju pāreju, bet nav skaņas signāla, kas vēsta par to, kāda gaisma deg luksoforā. Atkal neiztikt bez redzīga cilvēka paskaidrojuma.
Tikai ķeksīša dēļ
Tā nu esam nonākuši līdz Mūzikas akadēmijas durvīm un nonākuši augstskolā, kurā Līva šoruden uzsākusi studijas. Jautāta, kā izjūt līdzcilvēku sapratni par viņas problēmām, Līva saka, ka akadēmiskajā vidē viss ir kārtībā. Piemēram, Kultūras akadēmijā Līva jūtas kā “otrajās mājās”, taču ārpus mājas un akadēmijas sienām viss ir daudz skarbāk.
Līvas mamma saka, ka reizēm līdzcilvēku attieksme šokē – cilvēki diezgan bieži pat neaizdomājas par problēmām un situācijām, ar kurām viņām jāsakaras. Cilvēki neatpazīst balto spieķi: automašīnas neapstājas, kad neredzīgs cilvēks ar to signalizē, ka vēlās pāriet pāri ielai; ir gadījumi, kad cilvēki nolamā Līvu, ja viņai nejauši gadās kādam uzskriet virsū, nedod ceļu un tā tālāk. Viņa saka, ka valsts un pašvaldības rūpes par vides pieejamību ļaudīm ar redzes traucējumiem pārsvarā ir “ķeksīša” dēļ, pārsvarā vides pieejamības jomā tiek domāts tikai par cilvēkiem ratiņkrēslā.
Protams, grūti citam dot padomus, ja neesi otra cilvēka ādā, bet pēc šī ceļojuma “Likums un Taisnība” var aicināt ievērot vismaz dažas elementāras lietas: aicināt iegaumēt to, ka baltais spieķis ir neredzīga cilvēka “pavadonis”, palīdzēt cilvēkam ar redzes traucējumiem orientēties apkārtnē, nevis viņu nolamāt, ja viņam gadījies uzskriet virsū, autovadītājiem dot ceļu, ja redzam, ka cilvēks ar balto spieķi vēlas šķērsot ielu.
Tāpat vajadzētu ievērot elementāru kārtības “prasmi” – piemēram, skrejriteņus neizmētāt pa ietvi vai automašīnu novietot tikai tam paredzētā stāvvietā. Ja nu gadījies izstumdīt, piemēram, uz ielas novietotu puķupodu, tad to vajadzētu vienkārši pagrūst atpakaļ.
Tikai rekomendācijas
Bet ir lietas, ko var nodrošināt tikai valsts vai pašvaldība, piemēram, ierīkot ietves ar taktilām norādēm, uzstādīt luksoforus ar skaņas signālu un tamlīdzīgi. Pēc Latvijas Neredzīgo biedrības datiem, Latvijā varētu būt ap 12 000 cilvēku, kuriem tas ir vitāli nepieciešams.
Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs, vides pieejamības konsultants un invalīdu tiesību aktīvists Māris Ceirulis “Likumam un Taisnībai” saka, ka, lai arī Pašvaldību likums nosaka, ka vietvarām saviem iedzīvotājiem jānodrošina droša un pieejama dzīves vide, nekur nav teikts, ka šāda vide jānodrošina tieši neredzīgiem cilvēkiem, piemēram, ierīkojot ietves ar taktilām norādēm. Būvnormatīvos ir tikai noteikts, kādām tehniski jābūt šim taktilām norādēm, bet nekur nav minēts, ka tām obligāti jābūt. Kā labos piemērus, kur vietvaras rūpējas arī par vides pieejamību neredzīgiem cilvēkiem, viņš min Saldu, Liepāju un Jelgavu. Citās pilsētās vēl daudz kas būtu darāms.
Tā kā tas ir atkarīgs tikai no katras pašvaldības “labās gribas”, cik tā nāk pretī vājredzīgam cilvēkam.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi"
