Tā top viļānietes Tatjanas lāči, kurus pērk pasaules troņmantinieki un kolekcionāri. REPORTĀŽA
„Radošais dārzs” – tā sauc vietu, kur visikdienišķākās sadzīves lietas – galdauti, segas, aizkari – pārtop izsmalcinātos mākslas darbos. No šā paša „dārza”, kura izveidotāja, „melnstrādniece” un karaliene ir Tatjana Kolosova, pasaulē aizgājuši arī vairāk nekā trīs tūkstoši ar rokām darinātu un pēc tam grezniem izšuvumiem rotātu lāču. Tie vienlīdz aizkustina un sajūsmina gan naivus bērnus, gan izvēlīgus privātkolekcionārus, gan pie karaļnamiem piederīgus mākslas gardēžus.
Ciemojoties pie draudzenes, ieraudzīju aizkustinošu mantiņu. It kā parasts rotaļu lācītis, bet viss vēderiņš sīkos ziedos. Un ķepiņas arī. Uz ausu iekšpusīte. Tik skaisti, ka no filigrānā šedevra bija grūti atraut acis. Esot pašrocīgi gatavots – pēc senām piegrieztnēm, tikpat tālu sniedzoties šo darinājumu izšūšanas māka. Latvijā esot maz cilvēku, kas to pieprot, bet vienu no šīm smalkajām meistarēm – Tatjanu – viņa labi pazīstot.
Man āķis lūpā: satikt cilvēku, kuram tāds talants vai vaļasprieks – radīt skaistumu kopā ar lāčiem. Un te nu es esmu un sēžu aci pret aci ar izcilo rokdarbnieci Tatjanu Kolosovu. Un, protams, pirmais jautājums: vai interese par lāčiem nāk no bērnības, kopā ar Vinniju Pūku? Atbilde: “Man bērnībā nebija neviena lāča, tikai viens zilonis.”
Satikšanās ar lāčiem
– Leļļu gan – to daudz. Man pat šķiet, ka spēlēties ar lellēm, šujot viņām tērpus un visādi apčubinot, beidzu tikai piecpadsmit gadu vecumā. Arī pēc tam nekādas saistības ar lāčiem nebija, jo uzreiz pēc vidusskolas iestājos toreizējajā Politehniskajā institūtā, kam Rēzeknē bija filiāle. Esmu no Viļāniem, pēdējā mācību gadā uz skolu nāca aģitētāji un kārdināja, ka uzņemšana augstskolā notiks pēc gala pārbaudījumu atzīmēm – nebūs jāliek eksāmeni. Tālab sanācis, ka esmu diplomēta ekonomiste, kas apguvusi arī grāmatvedību. Taču strādājusi šajā jomā netiku ne dienas. Laikus sapratu, ka ciparu pasaule nav manējā.
– Kas ir jūsējā?
– Sadūšojos veidot savu biznesu – atvēru pilsētiņā nelielu rokdarbu bodīti. Adīt, izšūt – tas man asinīs. Kopš sevi atceros, mūsu ģimenē visas sievietes nodarbojušās ar rokdarbiem, bet mani visvairāk iespaidojusi tieši vecmāmiņa. Viņa cēlusies no Karēlijas somiem. Kara laikā bijusi koncentrācijas nometnē, izbēgusi, nokļuvusi līdz Viļāniem un tur radusi mierinājumu vietējā katoļu baznīcā. Mazgāja, gludināja un šuva visu, kas nepieciešams reliģiskajiem rituāliem. Kalpoja. Daudz ko darīja arī mājās. Kad man bija pieci gadi, pamazām sāku darboties viņai līdzi – iemācījos adīt, šūt, izšūt. Daugavpilī man dzīvoja māsīca, viņa bieži brauca ciemos. Mēs bijām nešķiramas, un visvairāk rūpēs par lellēm: post un modelēt. Tagad Natālija kļuvusi par mākslinieci, dzīvo Amerikā. Bet man pēc studijām pašsaprotama izvēle bija veikaliņš. Pārdevu dažādus rokdarbu materiālu komplektus, audumus, dzijas. Un izšuvu – pļavu puķes, lielas rozes. Rotāju ar tām aizkarus, segas, palagus, izšuvu sarežģītas gleznas. Strādāju galvenokārt krustdūrienā – tajā vienkāršajā tehnikā, ko biju perfekti apguvusi. Dažreiz izmantoju arī kaut ko sarežģītāku – par šo prasmi joprojām esmu pateicīga mūsu brīnišķīgajai mājturības skolotājai.
Tad nonācu Rīgā. Piedzima meita. Viņa bija tik veselīga un mierīga, ka atkal varēju izbrīvēt laiku rokdarbiem; darīju to pašu, ko Viļānos. Šajā jomā izmantojamas papildliteratūras tolaik bija ļoti maz, tomēr gluži nejauši uzdūros Austrālijā izdotam rokdarbu žurnālam Inspiration. Kas tas bija par pārsteigumu – uzzināt, ka manam mīļajam krustdūrienam ir desmitiem dažādu veidu un variāciju, kas ļauj rakstu dažādot. Ieraudzīt, cik daudz līdz šim neapjaustu iespēju slēpj rokoko dūriens, franču mezgliņi, dažādas cilpiņas. Secināt, ka bez ierastajiem mulinē un vilnas diegiem var strādāt arī ar zīdu, lentītēm, pērlītēm, zeltu. Šajā pašā žurnālā uzgāju arī informāciju par iespēju Frankfurtē apgūt izšūšanu daudz pamatīgāk un profesionālāk. Aizsūtīju savus darbus un tiku uzņemta.
– Ceru, ka pavisam drīz man būs diploms ar šādu ierakstu – izšuvēja pasniedzēja. Jo jau trešo gadu mācos Frankfurtes Starptautiskajā tekstila akadēmijā, kas ir Londonas Karaliskās rokdarbu akadēmijas filiāle. Vēl tikai atlicis pēdējais kurss un diplomdarba aizstāvēšana. Tā ir distances izglītība. Ik pa pusgadam saņemam uzdevumus un materiālus dažādu izšūšanas veidu un ar tiem saistītā laikmeta vēstures apguvei. Darbu izpildījums – tikai ar rokām. Ieskaitēm jādarina paraugi arī katras tehnikas radošam izvērsumam. Ar to man grūtāk, jo klasiskie izšūšanas veidi patīk labāk. Zelts, kruils jeb jakobīniešu izšuvums uz kleitām, palagiem un aizkariem. Augi, dzīvnieki, puķes. Sirds silst, studējot senos tērpus un grezni rotātos sadzīves priekšmetus.
– Ar lāčiem satikāties Frankfurtē?
– Tas notika vēl pirms studijām, saistībā ar to pašu žurnālu „Inspiration”. Par lāču gatavošanu kā daudzu cilvēku aizraušanos neko nezināju, taču izdevumā ieraudzīju kāda lācīša piegrieztni. Nodomāju: viegli šujams, jo no filca – materiāla, kurā labi strādāt. Un rotājums interesants: ar rokoko dūrienā veidotām rozītēm, ar franču mezgliņiem un dažādām cilpiņām. Žurnālā norādīto materiālu man, protams, nebija, jo toreiz vēl Rīgā tādus nevarēja dabūt, tomēr visu, pat actiņām paredzētās pērlītes, aizvietoju ar mulinē diegu izšuvumu. Ar veikumu biju ļoti apmierināta. Vēl jo vairāk priecājās draudzene, kurai lācīti uzdāvināju. Un viņas paziņas, kurām mantiņa tika parādīta. Nedaudz vēlāk, aptuveni 2009. gadā, kad sāku strādāt jaunizveidotajā Leļļu muzejā Spīķeros, pie mums no Permas atbrauca māksliniece Natālija Katajeva, atzīta autoritāte lāču darināšanā. Kad Katajeva Rīgā noorganizēja kursus, uzreiz pieteicos. Viegli apguvu knifus, kas pat pieredzējušiem lāču meistariem mēdz sagādāt raizes, piemēram, kā pareizi ielikt diskus un šplintus – savienojumus, kas ļauj kustināt galvu un ķepas. Izrādījās, ka Latvijā šim rokdarbu veidam jau ir savi sekotāji – Solvita Baudele, Natālija Fjodorova. Sadraudzējāmies. Tā viss sākās.
– Kā visās jomās, ko gribas izzināt dziļāk, pat vissīkākās darbības veikšanai jāapgūst ļoti daudz sīku knifiņu. Jau sākot no piegrieztnes veidošanai lāča galvai, mugurai vai vēderiņam. To var darīt gan pēc universālām piegrieztnēm, kas atšķiras tikai pa gadsimtiem, gan mēģinot izveidot savējo. Katram no lielajiem meistariem ir savs īpašais stils: purniņš jautrs vai sērīgs, izstieptāks vai strupāks, lācītis nebēdīgāks vai domīgs. Profesionālās nianses, pēc kuras darinātāju uzreiz var pazīt, tiek turētas noslēpumā; tās gribas atšifrēt, bet nedrīkst kopēt. Šajā hobijā ir pamatīga deva adrenalīna. Tomēr es jau kopš paša sākuma zināju, ka netaisīšu lāčus kā artobjektu, bet izmantošu vienīgi kā ārējo veidolu siltas emocijas rosinošam izšuvumam. Tāpēc izvēlējos tikai divas ļoti vienkāršas un pazīstamas piegrieztnes – vienu, kas radīta 1925., otru – 1927. gadā. Tie ir tādi klasiski lāči ar nelielu kuprīti, kas var stāvēt un sēdēt. Vienlīdz izteiksmīgi gan plaukstas lielumā, gan 37 centimetrus augsti. Šī forma ir vispiemērotākā izšūšanai.
– Kas lāču izšūšanu atšķir no pārējiem rokdarbiem?
– Pilnīgi visā, kas piederīgs lācītim, jāieliek roku darbs un sirds enerģija. Un nav iespējama rutīna, jo nekas neatkārtojas. Tas sākas jau ar materiāla izvēli. Man patīk piegrieztni veidot no mohēras auduma, jo uz tāda patīkami šūt. To pati krāsoju – kādā no dabiskajiem toņiem. Visbiežāk valriekstu čaumalu novārījumā, bet dažkārt arī mellenēs vai sīpolu mizās. Tas ir darbs, kam jāvelta gandrīz visa diena, un nekad īsti nezini, kas beigās iznāks. Satraucoši, aizraujoši un interesanti.
Seko piegrieztnes izveidošana, raksta un atbilstošā materiāla izvēle, iekšā liekamā pakojuma atrašana. Tas sevišķi svarīgi, ja iecerēts veidot noteikta temata ierobežotu kolekciju. Reiz bija pasūtījums vīna lāčiem. Lai katrs ķepainis varētu raisīt asociācijas ar kādu no vīnogu šķirnēm un vienlaikus dzērienu, kas no tām gatavots, nācās pamatīgi parakāties pa katalogiem un vīnkopības enciklopēdijām.
Lāču šūšana nav tas pats, kas izšūšana. Lai arī es šos diezgan atšķirīgos rokdarbu veidus esmu saplūdinājusi, maniem darinājumiem akcents galvenais ir uz izšuvumu. To visbiežāk izvietoju uz vēdera, galvas, pleciņiem. Muguriņu, kā mēdz darīt citi, lieku mierā, toties izrotāju austiņu iekšpusi un pēdiņas.
Kad darbs sākts, varu nosēdēt divpadsmit stundas, acis nepaceļot. Ne mazākā noguruma – viss šis laiks prieka vilnī. Ar citiem rokdarbiem tādas emocionālā pacēluma nepārtrauktības nav. Esmu pārliecināta, ka šo izjūtu nospiedumi darinājumā paliek arī pēc tam. Tāpēc gandrīz visi, turot rokās izšūtu lācīti, it kā atplaukst, atmaigst, sāk smaidīt.
– Uz sevi simtprocentīgi attiecinu parunu, ka kurpnieku var pazīt pēc tā, ka viņš ir bez apaviem. Mājās man ir tikai viens izšūts lācītis, kuru pirms gada uzdāvināju meitai – ar sirsniņu un mīļu veltījumu. Arina to katru nakti ņem sev līdzi gultā.
Pamatā strādāju pasūtītājam. Ar pārliecību, ka manus darbus izvēlas tikai cilvēki, kam patīkami izjust emocijas, kas saviļņojušas mani, tāpēc darinājums netiks kaut kur nevērīgi nobāzts un pēc tam aizmirsts.
– Izstāde – tā ir pavisam cita pasaule, taču ne mazāk svarīga. Liels un ļoti patīkams tusiņš, turklāt pirkts par bargu naudu. Bet, ja gribi, lai tavu vārdu pasaulē zina, tas jādara. Izstādēs iespējams satikt un iepazīt kolekcionārus, atrast jaunus draugus un domubiedrus. Visautoritatīvākā lāču parāde notiek Minsterē, kur pašam veiksmīgākajam meistaram tiek pasniegta Golden George balva, šīs jomas Oskars. Man no pirmās un vienīgās piedalīšanās Minsteres izstādē palikušas vissiltākās atmiņas. Tikko kā biju sākusi nodarboties ar lāču izšūšanu, braucu turp pat mazliet sabijusies. Līdzi seši grezni, 37 centimetrus lieli lāči. Bet jau pirmajā dienā viens no pazīstamākajiem vācu kolekcionāriem pašķīra apbrīnotāju drūzmu un visus nopirka. Sīki izprašņāja par lietotajiem materiāliem un tehnikām. Beigās atzina, ka tik filigrāni izšūtus lāčus redz pirmo reizi.
Izstāžu ir daudz, taču piedalīties visās nav prātīgi – tas izmaksātu pārāk dārgi, tāpat nav iespējams katrai reizei izgatavot kaut ko jaunu. Divas lielas izstādes gadā – tas ir pietiekami, lai iekļautos pasaules apritē. Ja izdodas, uzspīd tāda veiksme kā pirms dažiem gadiem, kad japāņi pasūtīja 130 lāčus. Izpildes laiks – divi mēneši. Divatā ar draudzeni visas tās dienas strādājām nonstopā, mana mamma nāca palīgos. Bet kāds prieks pārņēma, kad darbs bija galā. Vesels maiss, pilns ar lāčiem, jo mūsu darinājumi ir arī ļoti izturīgi. Der likšanai maisā, gultā, ceļojuma somā. Mēs apmierināti, pasūtītājs arī. Pasaulē izgājuši jau vairāk nekā 3000 Radošā dārza lāču – katrs ar savu stāstu, savu rakstu, darināts atšķirīgā tehnikā. Tagad gatavojamies Āzijas lielākajai lāču izstādei, kas jūlijā notiks Tokijā.
Adata un diegs spēj mainīt likteni
– Diez vai tas būtu īsti pareizi. Jo, tieši tāpat kā lāču darināšana, mani aizrauj arī segu un galdautu, aizkaru un palagu izšūšana. Patīk izšūt lina kleitas. Patīk iedegties, gatavojot ziediem rotātas šķēru kabatiņas un adatu grāmatiņas: katrā lapiņā sava izmēra adatiņas, saspraustas vilnas oderītē, jo dabiskais materiāls adatai palīdz saglabāties asai. Man svarīgākais tas, ka beidzot esmu atradusi darbu, kad varu no rīta mierīgi piecelties, labā garastāvoklī aiziet līdz darbnīcai un tad visu dienu darīt tikai to, kas patīk. Un ka šajā priekā varu dalīties ar citiem, jo ne vien izšuju pati, bet vadu arī meistarklases – ne tikai Rīgā, arī ārpus Latvijas. Nākamnedēļ braukšu uz Tallinu – kur jau otro gadu strādāju ar igauņu izšuvēju grupu.
– Vai nav smeldzīgi apzināties, ka unificētās pasaules spiediena priekšā rokdarbu nozīme strauji iet mazumā?
– Tieši otrādi – pasaulē notiek aizvien jūtamāka atgriešanās pie pamatvērtībām, pie kurām noteikti pieskaitāmi arī rokdarbi. Cilvēki intuitīvi sajūt, ka tā tomēr ir pieskaršanās kādam varbūt līdz galam neapzinātam spēka avotam.
Lai cik neticami tas izklausās, bet izšūšana uzlabo redzi. Pārliecinošākais piemērs tam ir mana mamma. Viņai ar acīm allaž bijušas problēmas, valkāja mīnus sešu dioptriju brilles. Kad pārnāca dzīvot pie manis un sāka pastāvīgi nodarboties ar izšūšanu, redze dažos gados uzlabojās par divām dioptrijām. Nekā mistiska tur nav: ritms, kurā visu laiku notiek koncentrēšanās uz krāsām tuvumā, tad skatiena fokusēšana uz kādu dabas objektu tālumā redzi trenē, rauj laukā no tās vienveidīgās slodzes, ko acīm uzspiež darbs pie datora. Bet galvenais visu rokdarbu, ne tikai izšūšanas, devums veselībai – tie vairo sievišķo enerģiju. Darbošanās ar rokām, pirkstiem – tā ir meditācija. Gaišas domas nāk. Citādi nemaz nevar – ja ķersies pie darba nikns vai satraucies, nekas nesanāks.
Vēl kāds princips, ko piespiež ievērot rokdarbi,– svētdienās tie jāliek mierā. Vismaz līdz pusdienai. Vecāmamma teica: kamēr baznīcā notiek dievkalpojums, strādāt nedrīkst, tāds darbs nenes svētību. Tajās nedaudzajās reizēs, kad aizliegumu pārkāpu, pārliecinājos: jā, viņai simtprocentīga taisnība.
Praksē pie manis reiz pieteicās pulciņš pārkvalificēšanās kursu dalībnieču, kuras apguva drēbnieka arodu. Nāca mācīties izšūt. Dzīvesstāsts katrai savs, bet sāpīguma bagāža visām līdzīga – nesakārtotas attiecības. Pēc tam vairākas no viņām man zvanīja un stāstīja, cik neticamā kārtā pēc šiem kursiem mainījusies dzīve. Viena atradusi darbu, kurā iespējams likt lietā jauniegūto izšūšanas prasmi. Kāda cita pēc gara vientulības stāsta bija satikusi ilgoto vīrieti, apprecējusies. Piedzimis bērniņš. Sacīja: pirms tam nebūtu ticējusi, ka adata un diegs spēj pagriezt cilvēka ceļu tajā virzienā, kas meklēts ilgus gadus. Ne jau velti agrākos laikos rokdarbu prasme bija viens no svarīgākajiem jaunu meiteņu labo īpašību rādītājiem. Ne tikai zemnieku ģimenēs, kur to diktēja izdzīvošanas vajadzība, bet arī bagātnieku namos. Augstdzimušajām dāmām rokdarbu prasme, īpaši akcentējot izšūšanu, bija tikpat svarīga kā pārējās daiļās mākslas. Gan jau mūsu senči apzinājās, ka šī nodarbe ļauj cilvēkā aktivizēt to dziļi ieslēpto potenciālu, kas palīdz veidot labāku saskaņu ar sevi un pasauli.
– Esmu kļuvusi daudz mierīgāka, maigāka un iecietīgāka. Arī mājinieki atgādina, ka man uzlabojies raksturs. Tā arī vajadzētu būt: ja cilvēks pats sāk dzīvi tvert niansētāk un vieglāk, arī citiem viņa klātbūtnē labāk.
Tādi, lūk, lāči – ar pasi un sirdi
– Rokdarbi viņai padodas, bet nostāja tāda: ja tu tiešām gribi, izdarīšu, ko liksi, bet nekad dzīvē ar izšūšanu nenodarbošos. Tādās reizēs mūsu dialogs beidzas ar manu nekad nesaki nekad. Un piebildi, ka meitenei jāprot kaut ko darīt ar rokām kaut vai tādēļ, lai pat visdramatiskākajos dzīves apstākļos nepaliktu bez maizes.
Tālākās sarunās parasti gan nonākam arī līdz kodolam – ka visiem nebūt nav jākļūst par profesionāliem rokdarbniekiem, bet prast saskatīt un uztvert ar rokām darinātas lietas dziļāko vērtību noteikti vajag iemācīties. Noadot, notamborējot, izšujot, sašujot vai pāršujot kaut ko savam priekam. Pagatavojot dāvanu mīļam cilvēkam. Iegādājoties un ikdienā lietojot tos brīnišķīgos darinājumus, ko piedāvā mūsu lielie meistari. Tajos vienmēr ir kaut kas vairāk nekā tikai funkcionālais lietderīgums. Bet šo izpratni nevienam uzspiest nevar, līdz tai ir jānonāk.
– Vai šādai izpratnei tuvāki tie, kam roku darbs ir taupības diktēta nepieciešamība, vai tādi, kam naudas grūtībām nav jārēķinās?
– Nekad neesmu cilvēkus dalījusi pēc šādiem kritērijiem. Ja kāds izvēlas pasūtīt manu darinājumu, tātad esam dvēseles radinieki, un nekam citam vairs nav nozīmes. Tomēr tas sagādā gandarījumu, ja zinu: viens no maniem lāčiem ir nonācis Japānas pirmās lēdijas namā, vairāki aizceļojuši uz Apvienoto Arābu Emirātu izsmalcinātajiem apartamentiem, izšūtas sedziņas un divi ķepaiņi nupat tika pasūtīti Monako prinča Alberta II dvīņu Gabrielas un Žaka bērnistabai. Katram lācim līdzi pase: vārds, augums, sīks izmantoto materiālu uzskaitījums pat attiecībā uz zābaku podziņām, ja tādas ir. Bet visvairāk viņā ielikts vārdos nepateiktā no manis pašas. Ne tikai paraksta veidā, bet arī tajā gaišo domu straumē, ko strādājot vienmēr jūtu.
