Pasakaini skaisti pēc senām bildēm atdzimis "Parka paviljons" Liepājā. FOTO

1903. gadā pēc Liepājas pilsētas galvenā arhitekta Paula Maksa Berči projekta Ķeizara paviljonu uzcēla, lai Krievijas cars Nikolajs II savās pilsētas apmeklējuma reizēs varētu brīvā gaisotnē baudīt tēju. Vēlāk tas dēvēts par Jūrmalas paviljonu, padomju laikā šeit bija populārais restorāns "Banga". Ēkas atjaunošana bija sirdsdarbs, lepojas arhitekti Gita Kociņa un Andis Kalniņš un būvnieks, Kirhneru ģimenes uzņēmums "UPTK".

Gribējās kaut ko pilsētai

Arhitekti atklāj, ka izpētes process bija garš un interesants – iegūtas pārdesmit kartītes ar senajām bildēm, lielākoties zīmētas ar roku. Ierosme bija jāsmeļas no tām un vēl foto, jo neviens rasējums nav saglabājies. Pirmā ēka nodega jau 1906. gadā, vietā uzcēla jaunu, kur padomju laikā bija vasaras restorāns. 1977. gadā ugunsgrēks iznīcināja arī to.

“Nikolaja  II dēļ būve tapa dažu mēnešu laikā. Cars tur malkojis tēju ar nelielām piedevām, nekāda bagātīga ēšana nav bijusi, virtuve pat īsti nav bijusi. Tagad "Parka paviljons" ciemos aicinās arī ziemā, jo ievilkta apkure,” teic Kociņa.

Pasūtītāja, būvfirmas "UPTK" īpašnieks Zigurds Kirhners priecājas, ka sakritušas vairākas lietas vienlaikus – sapņi, vēlme kaut ko uzbūvēt un atstāt aiz sevis pilsētai. “Mūsu uzņēmumam ir 30 gadu jubileja, un radās doma, ka to vajadzētu atzīmēt,” Kirhners seniors atceras laikus, kad Piejūras parkā šī kādreiz skaistā būve bija pamesta likteņa varā un vēlāk vispār pazuda.

“Mūsu ģimene dzīvo netālu no Piejūras parka, un allaž staigājām garām gruvešiem un spriedām, kāda šī ēka varētu būt,” atklāj Kirhners. Ar pašvaldību noslēgtais līgums paredzēja nodot ēku 42 mēnešu laikā, bet tas paveikts 24 mēnešos.

Iedzīvinātas arī senas pērles

Uzņēmējs, atbildīgais būvdarbu vadītājs un interjera autors Sandis Kirhners teic: “Gandarījums ir liels, darbs bija gandrīz visas 24 diennakts stundas. Māksla top mokās.”

Jau pašā sākumā bijusi doma ievilkt kaut ko no vēstures. “Jaunajā "Parka paviljonā" ir flīzes no Karostā esošā Jūras virsnieku saieta nama. No tā laika ir arī durvis, no "Berči" projektētā dzemdību nama, kas kādreiz atradās Sporta ielā. Kopumā pērļu te ir diezgan daudz, lietas savulaik vestas un krātas, pat nezinot, kur noderēs. Pirms daudziem gadiem vāktas arī senas durvju līstes, kuras tagad atradušas vietu šajā projektā,” lepojas Sandis.

Skatītas fotogrāfijas gan no Liepājas, gan Rīgas tā laika restorāniem. Uzņēmējs ievērojis, ka interjeri bijuši ļoti grezni, pat grandiozi iespaidīgi. “Seno laiku materiāli meklēti dažādos arhīvos, Liepājas muzejā. Pašu projektu gan vairs neatradām,” saka Sandis Kirhners.

Karjeru sācis Aivars Hermanis

Tagad šeit ir ne tikai restorāns, bet arī kultūrvieta, turklāt blakus koncertdārzam "Pūt, vējiņi!". “Piesakās muzikanti, kuri šeit ir spēlējuši pirms 50 gadiem, tostarp slavenais liepājnieks Valdis Skujiņš. Viena no mūsu viesmīlēm stāstīja, ka viņas vecmāmiņa arī šajā amatā te strādājusi savos jaunības gados. Nezinām vēl, vai taps gluži grāmata, bet šī vieta ir pelnījusi, ka izstāsta interesantos pagātnes stāstus,” teic restorāna vadītāja Anete Strazda.

Ģitārists un komponists Aivars Hermanis šeit 70. gadu sākumā sāka savas muzikālās gaitas – rezervistu orķestrī. “Mēs muzicējām "Bangā" brīvdienās, kad oriģinālais orķestris nespēlēja un atpūtās. Tas man toreiz bija pamatdarbs ar darba grāmatiņu. Man gan nebija pat astoņpadsmit gadu, īsti vēl nedrīkstēju krogā spēlēt, tomēr pieņēma. Norakstījām no magnetofona lentēm Rietumu gabalus un mācījāmies – restorānā bija jāspēlē tas, par ko cilvēki bija gatavi maksāt,” pasmaida Hermanis.

Trīs rubļi par iekšā tikšanu

“Tā, protams, bija naudas pelnīšana, bet man kā jaunam mūziķim arī laba prakse. Pirmajā pauzē skanēja arī džezs, kas tolaik vēl nebija ļoti populārs – treniņa pēc, muzikanti spēlēja sev par prieku. Tādā veidā man kā jaunam gurķim bija iespēja iepazīties ar džeza repertuāru, iemācījos spēlēt harmonijas. Toreizējā "Banga" lielā mērā bija Liepājas simbols, vairāk nekā viens no pilsētas krogiem,” šodien vērtē  Aivars Hermanis.

Restorāns bijis ļoti apmeklēts, daudzi gribētāji pat netikuši iekšā, pie durvīm stāvēja šveicars, kuram maksāja tējas naudu – trīs rubļus iekšā tikšanai. Tagad apmeklētāji ir gaidīti arī bez blatiem.