“Šo šedevru nevarēju nenobildēt!” Lai kā gribētu, apmeklētāja netiek iekšā klīnikā
Lai gan par vides pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem runāts ļoti daudz, Rīgā joprojām ir vietas, kur ļaudis ratiņkrēslos nevar normāli iekļūt. Viena no tādām vietām ir klīnika Pērnavas ielā.
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte, šovasar ievietojot soctīklos fotogrāfijas, kas uzņemtas pie dentālās klīnikas Pērnavas ielā, Rīgā, rakstīja: “Šo šedevru nevarēju nenobildēt!”
Viņa atgādināja, ka noteikumos un likumos prasīts, ka ārstniecības iestādēm jābūt pieejamām.
Taču viņa ar savu elektrisko riteņkrēslu pa tām sliedēm uzbraukt nevarēja. Daigas braucamā riteņi ir platāki, turklāt sliedes novietotas pārāk tālu viena no otras.
Panduss invalīdiem atrodas sētā aiz vārtiem
Savukārt klīnikas pārstāvji ieraksta komentāros norādīja, ka panduss invalīdiem iestādē uzstādīts no sētas puses, pie citām durvīm. Un centrālā ieeja arī ir remontā stadijā. “Diemžēl tas nenotiek ātri, bet mēs ļoti cenšamies atrisināt to situāciju!”
Uz to Daiga atbildēja, ka uzbrauktuve no sētas puses neuzlabo situāciju, jo sētai ir automātiskie vārti, turklāt iebraukšana ir tikai ar savām caurlaidēm. “Interesants risinājums,” viņa pauda.
Bēdu ieleja daudzos mikrorajonos
Jautāta par vides pieejamību Rīgā, Daiga, kura jau 23 gadus pārvietojas ratiņkrēslā, intervijā portālam Jauns.lv izteica vērtējumu, ka galvaspilsētas centrs ir daudz maz pieejams, bet Purvciemā, Dārzciemā, Pļavniekos, Āgenskalnā, Torņakalnā, Imantā, Zolitūdē valda bēdu ieleja saistībā ar pieejamību.
Viņa norādīja, ka lielākā problēma saistīta ar to, ka ģimenes ārstu prakses un citas ārstniecības iestādes atrodas kādreiz celtās ēkās, ko mūsdienās dažādi mēģina pielāgot cilvēkiem ar invaliditāti. Ir būvnormatīvi un vadlīnijas par vides pieejamību, “bet man ir šoks, kad izdomā kaut ko līdzīgu, piemēram, uzliek slieces, kas neatbilst tiem”.
Stāva bleķa plāksne
Kā negatīvu pieredzi Daiga pastāstīja par nesenu braucienu pie fizioterapeita “Veselības centrā 4” Krišjāņa Barona ielā. Lielo korpusu remontēja un tāpēc fizioterapeitam bija ierādītas citas telpas nelielā piebūvē.
“Tur bija tāda uzbrauktuve! Es to nenosauktu par uzbrauktuvi. Tur bija diezgan stāvas trepes, pie kurām bija pieskrūvēta bleķa plāksne. Bija tā, ka aizmugurē mani turēja apsargs. Braucu ar elektriskiem ratiem, kuri kopā ar mani svēra 160 kg. Apsargs stāvēja aizmugurē, fizioterapeits – priekšā. Sajūta bija tāda, ka es aiztaisīju acis. Likās, ka es kaut kur lidošu!”
Durvju eņģes taču var pārskrūvēt!
Šī uzbrauktuve bija pagaidu variants, bet Daiga novērojusi, ka daļa ēku arī ikdienā joprojām nav pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Piemēram, ir problēmas ar aptiekām, pie kurām ir uztaisītas uzbrauktuves, bet durvis veras uz uzbrauktuvju pusi.
“Labi, saprotu, ja nevar uz ielas uzlikt uzbrauktuvi u.tml., bet durvju eņģes taču var pārskrūvēt! Tas taču ir elementāri!”
Turklāt šāda situācija ir daudzās aptiekās. “Es saprotu, kāpēc viņi tā taisa. Tām ir jābūt pieejamām, tas jau sen ir noteikts būvnormatīvos, bet bija noteikts vairāku gadu pārejas periods.”
Ir arī labie piemēri
Kā labu piemēru, kurā ir padomāts par vides pieejamību, Daiga minēja Purvciema veselības centru “Aura”. Arī jaunās Ogres bibliotēkas telpas ir pilnībā piemērotas cilvēkiem ar dažādu invaliditāti.
Savukārt Daugavas stadions Rīgā un Jāņa Daliņa stadions Valmierā gan ir daudzviet nepieejams un nepiemērots.
Piemērots “ķeksīša pēc”
Daiga skaidroja, ka daudz problēmu rodas tāpēc, ka būvnieki un remontētāji izlasa noteikumus, ka telpām jābūt pieejamām arī cilvēkiem ar kustību un citiem traucējumiem, taču nekonsultējas ar reāliem ļaudīm, kuriem tas paredzēts. Līdz ar to daudz kas notiek “ķeksīša pēc”.
Nav normāli, ka stadionu telpās, kurās trenējas arī paralimpiskie sportisti un kuras apmeklē cilvēki ar invaliditāti, nav viņiem piemērotu tribīņu, tualešu, dušu, saunu un citu telpu. Arī ar uzrakstiem Braila rakstā ir problēmas, viņa teica.
