Putins pieļāvis vairākas būtiskas kļūdas karā ar Ukrainu. Tās, visticamāk, mainīs kara gaitu
Sākot karu ar Ukrainu, Krievijas vadonis Vladimirs Putins pieļāva vairākas būtiskas kļūdas. Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks, asociētais profesors un vēsturnieks Gatis Krūmiņš intervijā portālam Jauns.lv norādīja uz vairākām Putina kļūdām, kas būtiski ietekmē kara gaitu un iznākumu.
Vaicāts, vai Putins izdarīja kļūdu, sākot karu pret Ukrainu, un vai viņš pārrēķinājās, Krūmiņš sacīja: “Te jāņem vērā atšķirīgais domāšanas veids. No mūsu perspektīvas izskatās, ka viņš izdarīja fundamentālu kļūdu, vispār karu uzsākot.
Bet no viņa domāšanas un vērtību perspektīvas viņš rīkojās tā, kā viņam šķita pareizi. Tā rīkojās cari un imperatori 20.gs. sākumā un iepriekšējos gadsimtos – noskata kādu teritoriju un brūk iekšā, cenšas to pievienot savai impērijai.
Tā ir koloniāla domāšana. Putins un viņa tuvākie līdzgaitnieki tiešām tic, ka viņi rīkojas pareizi un viņiem bija tiesības tā rīkoties. Cita lieta, ka to, cik grūti būs iecerēto sasniegt, viņi gan neparedzēja.
Domāja, ka pietiks divreiz izšaut gaisā
Domāju, ka Putins un viņa līdzgaitnieki nenovērtēja ukraiņu nācijas straujo izaugsmi morālā un citā veidā pēc Krimas aneksijas. Ukraiņi burtiski pamodās, jo tas bija nācijas eksistences jautājums – vai nu tagad, vai arī nekad. Astoņu gadu laikā ukraiņi bija gan modernizējuši armiju, gan kļuvuši par pavisam citu spēku.
Krievi domāja, ka varēs divreiz izšaut gaisā, un pēc dažām dienām viņiem būs militāra parāde Kijivā. To redzējām militāro operāciju sākumā.
Vai specdienesti Putinam sniedza atbilstošu informāciju?
Šeit noteikti jāpiemin vēl viens aspekts – situācijas priekšizpēte pirms iebrukuma. Arvien vairāk izskan ziņas par to, ka atbildīgie specdienesti Putinam bija snieguši realitātei neatbilstošu informāciju, iedrošinot uzsākt iebrukumu, tam pienācīgi nesagatavojoties.
Šī ir autoritāru valstu problēma – baidoties no sava vadoņa, visi viņam cenšas pateikt to, ko viņš grib sadzirdēt. Putins gribēja pakļaut Ukrainu, un viņam attiecīgi teica – jā, jā, protams, un tas būs ļoti vienkārši.”
Sirdi plosoši kadri: okupanti bombardē ļaužu pilnu tirdzniecības centru Ukrainas pilsētā Kremenčukā
Sākumā neticēja, ka ukraiņi būs gatavi tā cīnīties
Rietumvalstis saņem pārmetumus, ka tās kara sākumā nav iedevušas Ukrainai pietiekami daudz bruņojuma un cita veida atbalsta. Bet jāsaprot, ka nesen bija ļoti slikta pieredze Afganistānā. Tās armiju aprīkoja, taču, tiklīdz no valsts izgāja amerikāņu un citu valstu karavīri, Afganistānu pārņēma talibi, sagrābjot arī militāro arsenālu.
Ņemot vērā šos notikumus un iepriekšējo Ukrainas kara fāzi, daļa Rietumvalstu bija skeptiskas par Ukrainas spēju tagad nopietni karot. Piemēram, Ukrainas prezidentam piedāvāja mukt prom, jo Rietumi līdz galam neticēja, ka ukraiņi tik īsā laikā būs spējuši atdzimt un kļūt par ļoti spēcīgu nāciju, kas ir gatava cīnīties.
“Domāju, ka arī Putins to nenovērtēja. Viņš to nezināja. Redzam, ka pasaulē to neviens īsti nezināja. Bet ukraiņi pierādīja, ka tas ir iespējams.”
Putinam vajadzēja izvēlēties vājāku pretinieku
Tagad varētu teikt - ja Putins gribēja ātru uzvaru karā un vieglu Krievijas teritoriju paplašināšanu, viņam vajadzēja izvēlēties mazāku un vājāku pretinieku.
“Bet citu opciju krieviem nebija. Baltkrievija šobrīd spēlē pēc tā scenārija, kas viņus apmierina: olimpiskās spēlēs baltkrievi piedalās, bet kā neatkarīga valsts īsti neuzvedas. Viņiem ir attiecības kā starp etnisko nāciju (baltkrieviem) un titulnāciju (krieviem).
Titulnācija etniskajai nācijai saka, kas ir jādara, un etniskā nācija klausa. Tas bija modelis, kas eksistēja visā PSRS pastāvēšanas vēsturē. Krievi bija uzmetušies par titulnāciju visiem pārējiem, arī mums. Ja pārfrāzētu Džordza Orvela teikto no “Dzīvnieku fermas”, tas skanētu “visas tautas ir vienlīdzīgas, bet citas ir vienlīdzīgākas”.
Krievi domāja, ka tas būs ērti, ātri un ģeopolitiski izdevīgi
Krievi ukraiņus nenovērtēja. Krievi domāja, ka tas būs ļoti ērti, ātri un, protams, ģeopolitiski izdevīgi. Viņi plānoja nonākt ar savu karaspēku pie Rumānijas robežām, dabūt Piedņestru, tālāk Moldovu. Domāju, ka tas bija plāns, ko viņi gribēja izdarīt. Bet redzam, ka tas nestrādā.
Mēs, protams, nezinām, kas notiek Putina galvā, bet ļoti iespējams, ka viņš sapņo par jūras šauruma starp Melno jūru un Vidusjūru iegūšanu. Par to sapņoja Krievijas cari, Staļins to paģērēja Hitleram un tas 1941.gadā noveda pie abu totalitāro valstu PSRS un Vācijas savstarpējā kara. Kas zina, varbūt arī Putins raugās šajā virzienā.”
Hitlers meklēja sabiedrotos
Vēsturnieks salīdzināja Putina darbības ar Vācijas fīrera Ādolfa Hitlera veikto Otrā Pasaules kara sākumā 1939.gadā, kad viņš veiksmīgi uzsāka karu, bet pirms tam vienojās ar tā brīža Krievijas vadoni Josifu Staļinu par Polijas sadalīšanu. “Būtībā viņš atrada iepriekšējā ideoloģiskā pretiniekā sabiedroto. Kādu laiku viņi strādāja kā reālas sabiedroto valstis, dalīja teritoriju un arī mūs okupēja.”
“Manuprāt, Putins savā iedomībā pārvērtēja savas spējas. Hitlers tajā brīdī, vismaz kara sākumposmā, bija labāks stratēģis, ja tā var teikt. Viņš labāk novērtēja situāciju. Viņš saprata, ka nevar viens pats Poliju uzvarēt, ka viņam vajag ar kādu vienoties, lai nebūtu divas frontes un pārējās lietas. To Putins neizdarīja. Būtībā viņam arī nebija īstu opciju Eiropā, jo tā darbojās ļoti vienoti.
Putins nevienojās ar Ķīnu
Domāju, ka viņa kļūda ir tā, ka viņš nemēģināja atrast vienošanos ar Ķīnu. Varbūt mēģināja, jo viņš brauca uz olimpiskajām spēlēm. Tā ir milzīga, liela, stratēģiska kļūda. Ja viņš gribēja pasaules kārtībā kaut ko mainīt, viņam vajadzēja vienoties ar Ķīnu. Tajā brīdī, kad Putins gāja iekšā Ukrainā, Ķīnai vajadzēja uzbrukt Taivānai. Tas, protams, nozīmētu Trešā pasaules kara sākumu.
Tagad es stāstu, ko viņiem vajadzēja darīt, bet, ja es būtu Putins ar viņa domāšanas veidu, es tā būtu darījis. Līdz ar to varētu sadalīt rietumu spēkus: amerikāņi tikai skatītos uz Taivānas situāciju, jo tā vieta pie Klusā okeāna viņiem ir stratēģiski svarīgāka nekā Ukraina. Līdz ar to Ukrainu būtu daudz vieglāk uzvarēt, jo pasaules uzmanība būtu sadalīta divos konfliktos.
Bet skaidrs, ka šādā situācijā ķīniešiem būtu kas būtisks jāapsola. Atcerēsimies, ka no Molotova – Ribentropa pakta toreizējā PSRS bija daudz lielāka ieguvēja. Hitlers bija spiests to visu dot, lai vienošanos dabūtu. Gadījumā ar Ķīnu stāsts, visticamāk, būtu par ekskluzīvu piekļuvi Krievijas dabas resursiem, jo Ķīnu ekonomiskā ietekme šobrīd interesē daudz vairāk nekā jaunas teritorijas.
Tad būtu labāks rezultāts Putinam
Tad tas varētu būt Trešā pasaules kara iesākums, bet tas novestu pie labāka rezultāta Putinam. Taču var redzēt, ka Putins nevienojās ar Ķīnu. Ķīna pat nebija priecīga, ka paraolimpisko spēļu laikā sākās karš.
Tagad gan izskatās, ka Krievija un Ķīna tuvinās, organizē kopīgas militāras mācības. Bet starp šīm valstīm joprojām ir ļoti augsta savstarpēja neuzticība, līdzīgi kā bija starp PSRS un Vāciju Otrā pasaules kara sākumā. It kā sabiedrotās, bet tanī pat laikā abas plānoja uzbrukumus viena otrai.
Ķīna šā gada februārī palika pasīvā novērotāja pozīcijā, tāpat kā to darīja arī Indija un citas valstis. Tas ir normāli, jo pasaule to joprojām uztver kā Rietumu civilizācijas un Krievijas konfliktu.”
Kāpēc citas valstis neiesaistās Ukrainas karā?
Mēs dažkārt varam brīnīties, kāpēc ANO ietvaros daļa valstu atturas iesaistīties Ukrainas konfliktā, bet mums jāsaprot, ka, piemēram, Āfrikā šādi kari notiek diezgan regulāri un tajos iet bojā daudz cilvēku.
“Godīgi sakot, mums ir bijis pilnīgi vienalga par to. Citās pasaules daļās ir sadursmes un kari, bet pasaule ir ļoti sadalīta. Mums nevajag pārvērtēt mūsu nozīmīgumu, jo tā pasaules karte, pēc kuras mēs joprojām mācām bērnus skolās (ar Eiropu pašā centrā), jau kādu laiku vairs neatbilst ģeopolitiskajai realitātei.
Šajā gadījumā tas ir mūsu konflikts, tāpēc mums ir jābūt visaktīvākajiem un visvairāk jādara, un vienlaicīgi jāmeklē jauni sabiedrotie globālajā pasaulē, piemēram, tā pati Indija, kas šobrīd ir pasaules lielākā demokrātija,” vēsturnieks aicināja.
