Ciemos Krusātā: kā igaunis Martins Samms Kurzemes muižā sāka audzēt vīnogas

“Ar nākamo sievu Janu iepazināmies manā dzimtajā Tallinā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Kopā mācījāmies toreizējā Mākslas institūtā, tagadējā Mākslas akadēmijā, Arhitektūras un interjera fakultātē,” savu stāstu iesāk Martins, kurš uzaudzis Tallinas vecpilsētā. Tagad gan tā ļoti pārvērtusies, orientēta uz tūristiem, pilna ar restorāniem un arī birojiem, bet maz dzīvokļu.

Mājas ar senu vēsturi

“Mēs Tallinā arī apprecējāmies, trīs gadus tur kopā nodzīvojām, pabeidzām augstskolu un atnācām šurp pamēģināt dzīvot. Tā arī šeit palikām,” turpina Martins. Ari toreiz “Mednieki” bija skaista vieta, bet divdesmit gadu te neviens nebija dzīvojis, īpašums piederējis Janas vecākiem, kuri paretam atbraukuši.

“Domāju, ka šī apkārtne – Kalvene, Aizpute, Embūte – ir viena no skaistākajām Latvijā. Te ir gan pakalni, gan meži. Īstenībā šī vieta saucas Ilmāja, mūsmājas atrodas Krusātā, un šī ir kādreizējās Krusātas muižas jēgera māja. Tāpēc arī saucas “Mednieki”,” vēsturi atklāj tagadējais kalvenietis.

“Medniekiem” ir vairāk nekā gadsimtu sena dzimtas vēsture, māju un vietu 1912. gadā nopirka Janas vectēva tēvs Kārlis Juriks, kurš agri aizgāja mūžībā, un viņa dēls jau divpadsmit gadu vecumā kļuva par jauno saimnieku. Pāri gāja divi pasaules kari, Kurzemes cietokšņa cīņas, kolhozu iekārta, un padomju gados neko daudz šajā vietā neviens nedarīja.

Tēva atstāts mantojums

Janas tētis Ilmārs Juriks iestājās toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, vairāk tāpēc, lai neiesauktu padomju armijā. Tomēr studiju laikā viņam bijuši konflikti ar toreizējo valsts varu, kautiņi ar krievu karavīriem Liepājā, un jauno vīrieti izslēdza no augstskolas.

Lai neiesauktu armijā, Ilmārs iestājās toreizējā Bulduru sovhoztehnikumā un ieguva ļoti labu lauksaimnieka izglītību. Tomēr visu savu darba mūžu viņš nostrādāja Skrundas pamatskolā par fizkultūras skolotāju, bija arī volejbola treneris Kuldīgas sporta skolā. Kad 90. gados radās iespēja atgūt bijušos īpašumus, savas vecumdienas Ilmāra kungs pavadīja un darbojās Kalvenē. Arī meitas Janas ģimenei vaicājis, vai nevēlas kopīgi saimniekot – tā Sammi joprojām darbojas “Medniekos”.

Jana šobrīd ir dārzniece un mājsaimniece, Martins nodarbojas arī ar arhitektūru – tā ir sertificēta nodarbe, un viss stingri reglamentēts. Viņš gan atzīst: “Patīk aizvien mazāk, jo ļoti daudz laika aizņem birokrātiskā puse, kas prasa jurista izglītību. Arhitektūrā aizvien vairāk esi savas jomas jurists.”

Latviešu mēli apgūst ģimenes lokā

Martins latviešu valodu iemācījies, ģimenē kopā dzīvojot un diendienā sarunājoties – tad šis process notiek, teju pašam nemanot. “Nedomāju, ka latviešu valoda ir ļoti sarežģīta, bet gramatika man joprojām liekas grūta. Es jau igauņu gramatiku diezin vai protu,” viņš smejas. “Latviešu un igauņu valoda ir pilnīgi atšķirīgas pēc savas būtības un uzbūves – dažādas pasaules, nav savietojamas. Mēs ģimenē diezgan ātri pārgājām uz latviešu mēli, bet nevar teikt, ka tā bija patiešām latviešu valoda – tā bija mūsu saziņas valoda.”

“Medniekos” ir iekārtots visai iecienīts viesu nams, vieta ir klusa, nomaļa, var lieliski atpūsties. Ciemiņi lielākoties brauc no Latvijas, agrāk viesojušies arī krievi no Maskavas, bijuši viesi no Eiropas valstīm. Piemēram, kāda francūziete, svētceļniece ap 50 gadiem, ar divriteni izbraukājusi vairākas valstis, pieradusi pie dažādām ceļa grūtībām un sadzīviskām neērtībām, bet naktī tomēr vēlējusies atpūsties ērtos apstākļos.

Svarīga nozare ir vīnkopība, kur vajadzīga apdoma un steiga ir lieka. Uzreiz nāk prātā, ka īsti piemērots darbs igaunim, kuru lēnīgumu latvieši apcer anekdotēs, gan bieži vien bez pamata. Martins zina par šiem jokiem, bet viņam šķiet, ka igauņi par atbildi neko īsti nav sacerējuši. Kaut kādi joki jau esot, kā kaimiņi vienmēr par kaimiņiem pasmaidot.

Nonāca pie vīna

Kamēr Janas vecāki vēl bija šai saulē, “Medniekos” bija saimniecība ar govīm, cūkām, aitām, kā daudzviet laukos. “Man bija arhitektūra, viņiem – dārzi, lauki, mājlopi. Kad senči kļuva vecāki, mums tā īsti te nebija vīzijas. Ko darīsim ar desmit hektāriem zemes un sešiem hektāriem meža? Mazie lauki īsti nebija vajadzīgi, saimnieciska darbošanās pat nebija iespējama, un šķita, ka bizness nesanāks. Radās iespēja – Eiropas projekta ietvaros sākām ar vīnogu audzēšanu, darināt vīnu un izveidojām vīna degustācijas telpas,” atklāj Martins. Tagad pašiem par apbrīnu viss darbojas. Augļi un ogas aug divos hektāros, pārējos astoņus aizņem zālājs, ganības, ko nomā vietējiem zemniekiem lopbarības pļaušanai.

Sammi audzē divas vīnogu pamatšķirnes – “Hanskij Sladkij” no Amūras un “Rondo” no Eiropas, vēl ir piecas līdz septiņas dažādas citas šķirnes. Grūti esot nosaukt ražas apjomu, tas esot ļoti atšķirīgs. Pirms trim gadiem tapis apmēram 1200 litru vīna.

Vīnogu talkas pat jāslēpj

Martins atzīst, ka pircējiem zināšanu diemžēl ir ļoti maz un liela daļa pat nenojauš, ka Latvijā aug vīnogas – uz lauka un hektāriem lielās platībās. Vispirms Sammi iestādīja igauņu draugu ieteiktās vīnogu šķirnes un tikai pēc tam iepazinās ar latviešu vīnogu audzētājiem.

“Šogad esam nonākuši pie ceturtās lielās ražas. Tikai tagad varam sākt saprast, kā pareizāk veidot šo dzērienu, kādas gudrības vajadzīgas. Visu laiku viss mainās, un ir tik daudz nianšu, kuras mēs pat nevaram īsti paredzēt,” atzīst vīnkopis.

Vīnogu novākšanas talkas pie viņiem ir iecienīts pasākums, un nevajagot pat ļoti aicināt – drīzāk jāslēpj, ka būs, jo gribētāju piedalīties esot ļoti daudz, tā ir interesanta un jauka padarīšana. Ir arī ābolu novākšanas talkas, Sammiem daudz palīdz draugi. “Ābolu šķirņu mums ir ļoti daudz un dažādas – kopskaitā ap 20. Manuprāt, dažādība – tas ir lieliski. Izmantojam to, kas mums ir, un šobrīd nedomājam stādīt jaunas šķirnes,” pauž Martins. Spiež sulu, diezgan lielu daļu ābolu izmanto dzirkstošajam vīnam, daudz atdod arī draugiem.

Ekskluzīva prece

“Vīns top tikai daži simti pudeļu gadā, mums vēl ir kur augt un attīstīties. Pēc dažādiem mēģinājumiem un pārdomām esam palikuši pie vīnogu vīna, un tas ir sausais. Blakus ir arī plašs ābeļu dārzs, no āboliem top dzirkstošais vīns, pēc šampanieša tehnoloģijas, kas ir dārgāks un ietilpīgāks process. Produkcija ir laba, un cilvēki arī labprāt pērk, iebraucot mūsmājās,” palielās saimnieks.

Protams, nav bez problēmām – ja prece nav mērāma tūkstošos, paredzot pusi no peļņas dalīt ar lielveikalu ķēdēm, tev vispār nav kur tirgot. Uz maziem veikaliem nevarot balstīties, jo “Mednieku” vīns ir pietiekami dārgs, blakus plauktā citi noteikti ir lētāki un vilinošāki.

Kad drīkst sevi saukt par vīndari

“Mums notika vīndaru sanāksme, kur uzņēmums, kas tirgo vīndarīšanas ekipējumu, raugus un citas vielas, organizēja mācības. Jau trīsreiz bija šurp atbraukuši no Austrijas, un tad kāds no mūsējiem pavaicāja – kā ir, vai varam sevi saukt par vīndariem? Speciālists atzina, ka viss ir ļoti vienkārši. Ir tikai viens noteikums: ja jūsu tēvs, vectēvs un vecvectēvs ir darinājuši vīnu. Tādā gadījumā arī sevi varat dēvēt par vīndari. Mūsdienās jebkura izglītība ir ļoti viegli pieejama, bet pieredze gan veidojas ļoti lēnām un pamazām,” teic Martins.

Vai vīna darīšana ir sarežģīts process? “Praktiski vienkāršs – paņem sulu, ielej 20 litru pudelē, pievieno cukuru un raugu, trubiņa virsū. Ja vēlaties ko labāku, jāsāk lasīt, iegādāties iekārtas, vīns jādzidrina. Protams, var iet vēl dziļāk. Pieredze rodas lēnām un visu darot pašam,” uzsver Martins, piekrītot, ka pilsētā sadzīviski ir vieglāk dzīvot, taču lauki ir ideāla vieta, kur dzīvot un darboties.