Noskaidrots Emīlijas Benjamiņas māsas Tusneldas "pazudušā" briljanta gredzena liktenis

Jauns.lv jau rakstīja par šī gredzena likteni, bet par to, kāpēc tas pazuda no skatuves, bija izteikti vien minējumi. Iespējams, ka tādēļ, ka nodoms par ceļojošu balvu “izgaisa” Amerikas latviešu kultūras organizāciju atvilktnēs. Tomēr tas tā nav – pirmās balvas saņēmēja Milda Bērziņa to vienkārši neatdeva citiem aktieriem!

Emīlijas Benjamiņas māsas – izcilas aktrises

Abas Emīlijas Benjamiņas māsas bija aktrises. Minna Tusnelda savas skatuves gaitas sāka Rīgas Latviešu biedrības korī kā soprāniste 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, bet vēlāk līdz 1914. gadam strādāja Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Savukārt Annija skatuves gaitas sāka 1909. gadā, debitēdama Rīgas Latviešu teātrī, bet pēc tam tās turpināja Interimteātrī. Starpkaru Latvijā viņa tika uzskatīta par vienu no latviešu teātra dīvām. Skatuves gaitas viņu satuvināja ar vācu aktieri Rūdolfu Aiheru, ar kuru viņa apprecējās. Tad viņa strādāja Vācijas un Austrijas teātros, un dzīvoja ārzemēs, kas viņu arī paglāba no padomju represijām.

Annija pēc savas māsas Minnas Tusneldas aiziešanas mūžībā no viņas bija saglabājusi mīļu piemiņu - briljanta gredzenu, ko Minnai Tusneldai dāvāja viņas kolēģi 15 darba gadu jubilejā. Daudzus gadus Annija to valkāja savā pirkstā, līdz 1962. gadā no Eiropas devās viesos uz Kanādu pie sava dēla Jura Benjamiņa, kuru vēl pirmās brīvvalsts laikā bija adoptējusi Emīlija Benjamiņa.

Briljanta gredzens – ceļojošā balva

Pusgadu paviesojusies pie dēla, viņa devās atpakaļ uz Eiropu, bet jau bez savas vecākās māsas briljanta gredzena. Annija nolēma gredzenu pārvērst latviešu teātra Skatuves mākslas ceļojošā balvā, kura ik pēc pieciem gadiem tiktu nodota kādai izcilai latviešu trimdas aktrisei.

Annija Simsone šīs balvas piešķīruma izvērtēšanu uzticēja Latviešu nacionālajai apvienībai Kanādā, kura savukārt tālāk to deleģēja Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fondam. 1962. gada augustā Toronto latviešu svētā Andreja draudzes sarīkojumu zālē šo balvu pirmo un arī vienīgo reizi pasniedza kādreizējai Annijas skatuves kolēģei Latvijas Nacionālajā teātrī Mildai Bērziņai (1901-1987), kura pēc izceļošanas trimdā nonāca Kanādā un tur nodibināja Toronto Latviešu nacionālo teātri, bija tā režisore. Pēc tam pāris gadu desmitu par šo gredzenu vairs nekas netika dzirdēts.

Vien pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija pāris repliku Kanādas latviešu laikrakstā, ka gredzens “ir atgriezies mākslinieces ģimenē, pie Simsones mazmeitas” un “pēc dāvinātājas (Annijas Simsones) nāves Milda Bērziņa dāvāto gredzenu nodod Annijas Simsones mazmeitai Toronto”. Atsauces par to, kāpēc šis gredzens pārstāja kalpot kā ceļojošā balva, nebija.

“Milda Bērziņa gredzenu nedeva tālāk aktrisēm”

Stāstu par šo gredzenu publicēja arī Toronto iznākošais laikraksts “Latvija Amerikā”, un uz to atsaucās vietējie latvieši, kuri piedzīvojuši laiku pirms vairāk nekā pusgadsimta, kad Benjamiņas māsas briljanta gredzens nonāca trimdas latviešu skatuves mākslinieču rokās.

Šīsnedēļas “Latvijas Amerikā” publicēta Toronto Latviešu biedrības drāmas ansambļa administratores Maijas Ķuzes vēstule, kurā viņa pastāsta: “Raksts “Kā latviešu aktrises pazaudēja Emīlijas Benjamiņas māsas briljanta gredzenu” uzjundīja atmiņas. Septiņdesmitajos gados Latvijas aktrise Lonija Vasarāja bija režisore Toronto Latviešu biedrības drāmas ansamblim. Es daudzus gadus biju šī ansambļa administratore. Lonija gribēja turpināt Tusneldas gredzena novēlējumu: katrus piecus gadus to veltīt kādai izcilai trimdas aktrisei, bet Milda Bērziņa (Muižarāja) tam nepiekrita un gredzenu nedeva tālāk aktrisēm.”

Šī gredzena apraksts atrodams vien pirms 60 gadiem Ziemeļamerikas latviešu avīzēs: “Tas ir no platīna, ar trim lielākiem briljantiem un briljantu šķembām, arī ar lielu materiālu vērtību.”